Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8787577t1h0bfc.jpg)
No desmit atjaunotās Operas gadiem deviņus Andrejs Žagars bijis šā teātra direktors
Teju vai skriešus Andrejs Žagars ienāk savā kabinetā, ātri novelk žaketi un piedāvā ābolus. Tos kāds darbinieks esot atvedis no laukiem, un direktoram tie ļoti garšojot. Viņš izskatās priecīgs un paskaidro, ka esot īstā svētku noskaņojumā — visa šī nedēļa rit atjaunotās Nacionālās Operas desmitgades svinību gaisotnē.
Opera direktoram kā dāma
«Nevaru noticēt, ka jau deviņus gadus esmu Operā! Šajā laikā nomainījušās astoņas valdības un septiņi ministri… Es atnācu pie šīs skaistās dāmas, kas mirdzēja zeltā, bet zem viņas krāšņās kleitas bija dažādi diegi, adatas un mulāžas.
Ja runājam poētiski, mūsu tikšanās brīdī viņa bija nogurusi, bet ārkārtīgi spoža. Valdība bija tērējusi 18 miljonus latu tieši būvniecībai un restaurācijai, kas tajā laikā bija ārkārtīgi liela summa.
Desmit mēnešu laikā bija nomainījušies divi vadītāji, un, sākot strādāt, viens no būtiskiem stimuliem man bija bailes būt trešajam neveiksmīgajam gada laikā. Izmisīgi mēģināju saprast, kādas kļūdas es nedrīkstu pieļaut, lai varētu īstenot konkrētu programmu. Man šķita bezjēdzīgi vienkārši sēdēt vadītāja krēslā.»
Andrejs skaidro, ka viņam ir svarīgi atrasties starp profesionāļiem un pašam būt profesionālim, tāpēc viņš ir visai ass saskarsmē ar cilvēkiem, kuri tādi nav: «Jebkuras patiesas emocijas cilvēku uzlādē un ir stimulējošas. Mani nogurdina un kaitina viduvējības. Skatuve ir nežēlīga. Ja izvēlies profesiju, kas saistīta ar skatuvi, jārēķinās — skatītājs grib redzēt pašus labākos un spēcīgākos. Reiz lasīju kādu labu domu: vajag palīdzēt talantīgajiem, viduvējības izsprauksies pašas. Cilvēkiem dažkārt trūkst paškritikas un spējas paskatīties uz sevi no malas. Jābūt drosmei saprast, kad tu vairs nespēj sevi pilnvērtīgi izpaust. Viduvējību un netalantīgu cilvēku streiki, nepamatotas un dažbrīd pilnīgi neloģiskas prasības bezjēdzīgi atņem laiku. Netalantīgiem cilvēkiem jau tā ir lielākas spējas izspraukties.»
Vai direktors pats spētu aiziet, ja justu, ka nav labākais? «Gribētu teikt īsi — jā, bet nevaru to teikt ārkārtīgi pārliecinoši. Negribētu kļūt par plānprātīgu vecu cilvēku, kurš par katru cenu mēģina noturēties savā amatā. Pašreizējā situācijā man nav sajūtas, ka esmu nederīgs.»
Strādāt, domās lidojot
Pašpārliecināta cilvēka tēls Andrejam sekojot jau no skolas gadiem. «Tas ir labi, ja varu ar pašpārliecinātu tēlu piesegt šaubas vai bailes, cilvēciskas izjūtas un nedrošību, kas pavada arī mani. Man vieglāk visu veikt, ja ticu saviem spēkiem un iedvesmoju sevi. Katru dienu mēģinu kaut kādā veidā padarīt par svētkiem. Mēģinu sevi motivēt, ka es varu, mēs varam. Man patīk domās lidot. Es ātri pārvietojos arī telpās. Latviešiem vajag būt pašpārliecinātiem! Kontaktējoties ar vecās Eiropas operas cilvēkiem, saprotu, ka jābūt pašpārliecinātam. Svarīgi saglabāt dzīvu cilvēka uztveri un instinktus. Pašpārliecinātā skrējienā ir svarīgi kādu nesamīt un, ja tas tomēr atgadās, atrast laiku atvainoties. Lielu rezultātu sasniegšanai vadītājam jātic saviem spēkiem, harismai un dinamismam. Nevaru būt lēns, saguris un pukstošs. Nedrošība cilvēkus neuzlādē.»
Kā režisors Andrejs Žagars operā veidojis trīs iestudējumus: Klīstošo holandieti, Dēmonu un Pīķa dāmu. Viņš atzīst, ka šāda izvēle nav bijusi nejauša. Šo operu varoņi esot līdzīgi režisoram pašam: «Sarežģīti likteņi, galējas emociju izpausmes, sāpīgu izjūtu gamma un apsēstība. Es arī esmu apsēsts. Bez apsēstības nemaz nevarētu vadīt operu.» Andrejs piebilst, ka ar vienu konkrētu tēlu sevi nevar salīdzināt: «Vienkāršāk ir pateikt, kurš no teātra cilvēkiem māk būt vislīdzīgākais man — Krišjānis Norvelis Operas ballēs ļoti labi spēj mani atdarināt, radot lielu jautrību apkārtējos.»
Kad Andrejs nav direktors
Atpūtai Andrejam pilnīgi pietiek ar deviņām vai desmit dienām. Gadu gaitā izpētījis, ka, ilgāk atpūšoties, viņš vienkārši kļūst nervozs un jūt vēlmi tikt atpakaļ ierastajā darba vidē. «Brīvajās dienās es izmantoju laiku ceļošanai — mani saista Vidusjūra, Egejas jūra, Grieķija. Liels un skaists atklājums man ir Horvātija.»
Tomēr arī darbu direktors nebūt neuztver kā nepatīkamu savas dzīves daļu. «Man ir ārkārtīgi aktīva un ātra dzīve. Nemitīgi provocēju un izaicinu sevi. Būt direktoram ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, kam ziedoju pat brīvdienas.»
***
Andrejs Žagars
Dzimis 1958. gada 16. oktobrī
Brālis — aktieris Juris Žagars
Beidzis Latvijas Valsts Konservatoriju, Teātra fakultāti
Beidzis Dailes teātra VII studiju
1982. gadā beidzis Tautas kinoaktieru studiju
No 1982. gada līdz 1996. gadam — Dailes teātra aktieris
Filmējies vairākās kinofilmās
No 1996. gada — Latvijas Nacionālās operas direktors