Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8788204t1h7d4e.jpg)
Aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā rodami arī tuvi radinieki. Piemēram, brāļi Kaudzītes. Ar 2475 balsīm 67. ir rakstnieks MATĪSS KAUDZĪTE, bet ar 2389 balsīm 74. ir REINIS KAUDZĪTE.
Augstu dzimtenē
«Augsta dziesma, skani, skani
Zilā zvaigžņu chaosā!
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā!»
Šādiem pārmēru svinīgiem vārdiem goda mielasta «Apsveicināšanās dzejolā» daiļrunīgais Pietuka Krustiņš uzteica mērnieku kungus. Vēl šobaltdien «Kalna Kaibēnu» dārzā Kaibēnu kalnā 228 m virs jūras līmeņa ceļiniekus sagaida tēlnieka Kugras veidotās koka skulptūras. Tepat arī «Mērnieku laiku» kolorītie varoņi, satīriskie tēli — izslavētais Ķencis, kurš padusē iežmiedzis sivēntiņu un sviesta ķērni, šo «niecīgo kukuli mērnieka kungam». Blakus Ķencim ar «Kalna Kaibēnu» māju baltajiem slēģiem fonā stāv tumša skulptūra, rokā iežmiegtu dunci un gardibeni — piebaldzēnu cepuri, pārvilktu dziļi pār acīm. Tas Ķenča draugs… kameras un gultas biedrs Pāvuls. Garie kruņķu svārki līdz pat zābaku stulmiem kā Ķencim, tā Pāvulam. Tādi paši Reinim Kaudzītem, kurš šādā «ancukā» dzīves gājumu nostaigājis. «Filozofs zemnieku svārkos» — tik trāpīgi rakstnieku, publicistu, skolotāju un latviešu aforismu jeb «domu izteikumu» pamatlicēju Reini Kaudzīti nodēvējis Kronvaldu Atis. Ar godu un iznesību esot Reinis Parīzes ielās nesis savus kruņķu svārkus, uz ko vietējie parīzieši gardi smīnējuši, bet Reinis lepni teicis: «Tie modes mākslinieki jau nekā jauna neizdomā, kā vien tam, kas ir, pieliek klāt vai atņem nost!» Turpretī deviņus gadus jaunākais brālis Matīss Kaudzīte esot bijis knašs uz visu jauno un par godu Garlība Merķeļa pieminekļa atklāšanai Rīgā Matīss licis šūdināt «īsos svārkus» jeb uzvalku. Tad nu vietējie piebaldzēni pārspīlētā ticības dedzībā esot saukuši: «Nu Sodoma un Gomora klāt», jo šis tik nepieklājīgā izskatā staigājot.
Ar elefantiem pa gaisu!
«Maizi cepšot sarkanās stikla krāsnīs pie Kapijas jūras un atvedīšot ar smilšu dampkuģi vai ar elefantiem pa gaisu [..] noru noklāšot ar gumijas vilnas tepiķiem,» šādus un vēl baigākus brīnumus slātavieši un čangalieši sapņoja, lielo mērnieku kungu godību gaidīdami. Rakstniekus, kuri, savai fantāzijai ļaudamies, spēj uzburt nākotnes vīzijas, dēvē par futurologiem. Pie tādiem pieder Žils Verns, kurš izsapņoja gaisa balonu un zemūdeni. Arī brāļi Kaudzīši, pašiem nezinot, paredzējuši lidmašīnas, grīdceliņus, hermētiski noslēgtos ātrvārāmos katlus… Tomēr tālajā 19. gs. brāļi vēl nevarēja pacelties spārnos, lai no dzimtās Piebalgas uz Eiropu aizceļotu. No «Kalna Kaibēniem» izgāja kājām, līdzi ņemot vien tradicionālās trīs lietas — spieķi, koferi, cepuri.
Narva, Amsterdama, Berlīne, Roma, pat Sicīlija un Somija. «Kas acīm atvēlēts, pieder tev viss tāpat kā valodu pratējam.» Tā saka Reinis, daudz nebēdādams, ka, ceļā dodoties, abi brāļi tik vien kā vācu valodu pratuši, un Parīzē pasaules izstādē šie nenieka nesapratīšot. Tomēr 1889. gadā noskatītais Eifeļa tornis abiem tik ļoti paliek atmiņā, ka turpmāk Parīzes brīnums ir kā mēraukla visam jaunajam un brīnumainajam, ko brāļi ceļojot nomana. Reiņa reālistiskajam, ratiņu dreimaņa skatījumam nekas neievērots garām nepaslīd. Tā Vācijā viņš gluži kā Jānis Kristītājs izsaucas: «Tu, Visbādene, jūs lielpasaules peldētavas, kas jūs esat? Apzeltīti trumi, pilni visādiem civilizācijas un izlutinātas pasaules pūžņiem, no kuriem Dievs lai pasarga ikkatra miesu un garu veselu.»
Īpaši abiem brāļiem pie sirds iet kalnainā Šveice, te Reinis saucis: «Cik labā prātā tu, Dievs, esi bijis tai acumirklī, kad Šveici radījis! Nu, brauciet jel lēnāk, lūdzami, lēnāki, lēnāk! Kas tie par braucējiem, it kā nemaz acis nebūtu radītas šai brīnumu zemei! Tā jāskrien pa Sibīrijas tundrām, bet ne pa Šveici!» No Eiropas vestajās gleznās, kas redzamas Kaibēnu mājā, visas ainavas kalnainas, jo viņiem, kas nākuši no Vecpiebalgas pauguriem, skaists likās tikai tāds, kas līdzinās dzimtenei. Dzimteni viņi ļoti mīlēja. Aizbraucot svešumā, Matīss saka: «Metu ziedu Daugavā, lai nes sveicienus Vidzemei, Ventā, lai aiznes sveicienus Kurzemei, Mēmelē, lai sveicina Zemgali.»
Laika lineāls
Gandrīz 150 gadus pie mājas aug ozols. Savdabīgs «laika lineāls», jo 1868. gadā abi brāļi, iesākdami dzīvot «Kalna Kaibēnos», iestādīja šo ozolu. Reinis Kaudzīte bija vecākais brālis, deviņus gadus vecāks par Matīsu. Kad Reinim bija vienpadsmit gadi un Matīsam četri, nomira viņu mamma…
Viņiem (ganiem) bija jāceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jābrien basām kājiņām aukstā rīta rasā,» tā «Mērnieku laikos» raksta brāļi, atcerēdamies savu bērnību. Reinis jau pusaugu gados sāka nodarboties ar amatniecību — «ratiņu dreijāšanu» jeb vērpjamo ratiņu virpošanu. Viņš skolā nav mācījies, bet mudināja mācīties savu jaunāko brāli. Matīsam gan likās, ka viņam pietiek ar mājās apgūto un izlasīto, tomēr vecāko brāli paklausīja un divus gadus mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā. Šī niecīgā brāļu izglītība nebija šķērslis, lai pagasts abus 1868. gadā ieceltu par skolotājiem «Kalna Kaibēnos». Reini par palīgskolotāju, Matīsu — par galveno. Skolotājs autodidakts Reinis pat sarakstījis mācību grāmatas — «Ģeogrāfija» un «Skolas draugs» jeb «Baznīcas vēsture».
Goda istabā — «baltajā zālē» — apmeklētājus sagaida ne tikai greznas mēbeles, Matīsa gleznotā parketa imitācija, marmora imitācija uz krāsnīm, gleznu reprodukcijas, bet arī vainagi no lauru un ozola lapām, kas pasniegti Matīsam 75 gadu jubilejā. Jubileja it vērienīgi tika atzīmēta, sākot no Matīsa dzimšanas dienas — 18. augusta — līdz pat Ziemassvētkiem. Gan Rīgā Latviešu biedrības namā, gan tepat «Kalna Kaibēnos» — publikācijas presē, vēstules, apsveikumi, sacītas un pierakstītas godināšanas runas. Kaudzītes Matīss nebija no liekulīgi kautrīgajiem un savu gaviļu pieredzi atspoguļoja grāmatā, kas tika izdota Cēsīs.
Fragments: «…referats par M. Kaudzīša mūža darbiem, no Vecpiebalgas Labd. bdr. priekšn. V. Eglītes sastādīts un nolasīts… Iesācis ar: «Ozoli vēl Latvijā zaļo kalnos, ielejās. Tā ar» vīri atrodas, ozoliem kas līdzinās» …K. M. ir stingra griba, stingrs karakters un nepārspējama apņemšanās neļaut savam garīgā spēka krājumam brīvā stāvēt un rūsēt. Šim spēka krājumam viņš cauru mūžu liek strādāt, neizsīkt — liek kā bākas ugunim spīdēt un starot… Nobeigumā: …darba piemiņai uzaicinu visus nodziedāt «nevis slinkojot un pūstot»» utt. Iespējams, ka tieši jubilejas svinībās M. Kaudzīte smēlās iedvesmu «Kalna Kaibēnus» novēlēt par memoriālo muzeju, kas šobrīd ir vecākais Latvijā — tam apritējuši jau 76 gadi.
Trīs labas lietas
Matīss pats par sevi teicis, ka viņam ir trīs mīļākās lietas. Viena — skolēnu mācīšana, to viņš darīja līdz pat sirmam, sirmam vecumam, otra — rakstīšana, tā esot viņa dvēseles mīlestība. «Viscauri mūžam rakstniecība un grāmatas pilda otro ideālo daļu no manas dzīvības.» Un trešā — koku audzēšana. Matīss bija iestādījis veselu dārzu. Arī miris, atspiedies pret paša stādīto ābelīti. Viņam patika rakstīt dārzā uz koka pultiņas, jo Matīss gan rakstīja, gan bērnus mācīja, kājās stāvot, nevis sēžot. Dārzā Kaudzītes Matīss izveidoja dendrāriju — «Atmiņu stūrīti», kur sarakstījis slaveno dzejoli «Brūklenājs». «Rozes sen jau novītušas / Nav no rudens saudzētas / Īsu brīdi ziedējušas / Grūti, grūti audzētas.» Matīsam dzīves laikā iznākuši divi dzejoļkrājumi «Dzejolīši» un «Dziesmiņas».
Bet ko par dzejniekiem un pārlieku smalkajiem kungiem domājis Matīsa mīļais un ieredzētais, bet ārienē un raksturā stipri atšķirīgais brālis Reinis, to varam izlasīt vienā no «Domu izteikumiem». «Kāds dzejnieks iedomājies, ka viņš esot kviešu grauds, un aiz tā iemesla neiet nemaz laukā, lai zvirbuļi viņu neapēstu.»
Nopēlums
Kaudzītes Matīss esot brīnījies: «Kāpēc izsmiet? «Mērnieku laikos» neviens un nekas nav gribēts nedz izsmiet, nedz kā citādi nonicināt.» Tā nu brāļiem vajadzēja atrunāties un taisnoties, jo vietējie uzskatīja, ka, pateicoties brāļiem, nu izsmieti pa visu Latviju. Lai arī Reinis un Matīss teikuši, ka reālu prototipu romānā neesot, izņemot Teni — tēvabrāli Andreju Kaudzi –, tomēr citā atmiņu rakstā atdzinuši, ka septiņdesmit procentu no dzīves esot norakstīts. Laikrakstā «Baltijas Vēstnesis» atrodams paziņojums: «Būs ievērot! Daudz tautiešu maldās, šķizdami to M. Kaudz. romānā «Mērnieku laiki» būdamo Švaukstu manu personi esam; bet ar šo apliecinu Es: Es vis tas neesmu. Punktum. Vec-Piebalgā. Treidīts.» Tomēr Treidīts, uz krogu ejot, mīlējis piebāzt pilnas kabatas ar sīknaudu un, durvis verot, sviedis kapeikas uz visām pusēm gluži kā graudus. Apkaimē atradušies arī deviņi aizskarti un apvainoti ķenči un pa trim pietuka krustiņiem. Brāļi daiļrunīgā skolmeistara personā esot izzobojuši Ausekli, kurš mīlējis lietot pārmērīgi daudz svešvārdu. Piemēram, rakstā «Kā skolēni audzināmi krietnā garā» Auseklis prasa no skolotāja pārāk daudz: «… skolotājam jābūt anatomam, fiziologam un psihologam. Bez šām trijām antropoloģijas šķirām skolotājam cik necik būtu jāzin no fiziognomijas un kranioskopijas.»
Senās bildes
Reinis nedzēra un nepīpēja, bet labprāt devās uz krogu, iesēdās kādā tumšākā kaktā un vēroja, kā piebaldzēni savā starpā strīdas, draudzējas, plītē… Un, atgriezies mājās, to izstāstīja savam jaunākajam brālim Matīsam, kurš kā jau dzejnieks prata daiļi pierakstīt… Pēc tam uzrakstīto abi pārlasīja un diskutēja, «kas tur būtu ņemams nost vai liekams klāt». Matīss saka: «Tur nevar nekā šķirt, nedz dalīt. Nopelns (ja tur kāds atrodams) vai pārmetumi (kad tie pelnīti) pieder mums abiem vienlīdzīgi kā solidāriem galviniekiem parādu atmaksājumā, «bez dalīšanas tiesības». Paši mēs tur nekā nevaram izdalīt, un neizdalīs cits arī neviens.»
Brāļi atzīst, ka definīciju «romāns» uzstājusi izdevniecība. Viņi esot rakstījuši tikai «dzīves bildes». «Tiem godātajiem kungiem, kuri devuši vai arī nodomājuši vēl dot par mūsu uzrakstīto grāmatu «Mērnieku laiki» pārspriedumus, izskaidrojam, ka viņa ir tik caur pārskatīšanos nosaukta par «romānu», tādēļ laipni lūdzam aplūkot to pie pārspriedumiem tik par «stāstu», kas salikts no dzīves bildēm.» (Balss 1880.50)
Te jāpiebilst, ka latvieši un arī igauņi, lietuvieši, krievi un vācieši romānu ievērojuši un svešzemji pat savā mēlē tulkojuši tikai tad, kad mākslinieks Eduards Brencēns uzzīmējis ilustrācijas. Māksliniekam klājies grūti, jo vietējie piebaldzēni, pateicoties Matīsa jau izsenis ierādītajai «īso svārku» modei, vairs garajos kruņķu svārkos neesot staigājuši, tomēr mākslinieks vienu eksemplāru atradis starp teātra rekvizītiem. Brāļi ar bildēm esot bijuši apmierināti un teikuši, ka tā arī iztēlojušies. Par ceturto romāna izdevumu 1914. gadā brāļi saņēmuši milzīgu naudas prēmiju — 2400 rubļu, kas diemžēl kara laika inflācijas dēļ gājusi zudumā.
Brīvestības vēji
«Es savu bērnu tādam tukšiniekam, kam tik vien ir, kā īsi svārki un apaļa galva, neatdošu!» tā ar nopēlumu teikusi Elīzes Rātminderes māte. «Skaista, slaika meita brūnām acīm» gluži kā Liena bijusi Elīza, Matīsa izredzētā. Abi cerējušies jau no astoņpadsmit gadu vecuma, bet Elīzas māte gluži kā Oļiņiete uzskatījusi: «Meitene pati nav nekāda sacītāja, nedz domātāja!» Tikmēr Līza mātes izraudzītos bagātniekus, skaitā septiņpadsmit, prom raidījusi. To vidū arī kādu kungu, tajā laikā Piebalgas apvidū par mērnieku strādājošo Andreju Pumpuru. Tomēr Elīza un Matīss palikuši uzticīgi savai jaunības mīlestībai un 45 gadu vecumā apprecējušies. Turpmāko mūžu, lai arī mantiniekus neatstājot, laimīgi un saticīgi nodzīvojuši.
Reinis arī pēc četrdesmit, jau vecpuisī būdams, nolēmis laulāties. Tomēr pēdējā brīdī nolūkotās atraitnes vecākiem esot atvainojies, sacīdams, ka «esot ar nerviem slims», un dāvinājis lielu — 400 rbļ. — sāpju naudu. Leģendas stāsta, ka Reinis esot redzējis, ka topošā sieva tikko ceptu maizi uz zemes nolikusi, un tas nu Reinim stipri ķēries pie sirds. «Domu izteikumos» varam izlasīt: «Pie pilnīgas brīvības pieder arī tas — nekur un nekādās lietās nepadoties, nepiesieties tā, ka no tām vajadzīgā brīdī nevarētu tikt vaļā.»
Reinis bijis izmanīgs dzīves vērotājs, bet ne dalībnieks. Darbojies publicistikā kā R. Vidzemnieks. Nebaidījies kritizēt ne vāciešu uzkundzēšanos, ne vietējo iztapību. Reinis ar lielu rūpību ne tikai mantas, kas sūri grūtā darbā sapelnītas, esot glabājis, bet arī pat laiku taupījis. Šahu un dambreti visā dzīves laikā tā arī neviens no brāļiem neuzskatīja par vajadzīgu iemācīties spēlēt. Ciemiņus sagaidījuši, sēdējuši blakus un skatījušies. Līdzīgi kā Nāgaļu krogū Reinis citu dzīves novērojis. Tāda pētīšana droši vien dod liecību par rakstnieku iedabu. Tomēr vietējie arī manīgi bijuši — pamanījuši, ka Reinis pie logiem «gardīnes» neliekot. Un tad jau tumšās logu acīs ne tas vien samanīts, ko ļaudīm tālāk melst. Tāpēc Reinis, kurš par visu augstāk pats savu brīvību turējis, pat 65 gadu vecumā nav baidījies šķirties no iekoptajiem «Kalna Kaibēniem». Atstājis mājas sava jaunākā brāļa pārziņā, devies jaunas mājas meklēt. Gan Rīgā, gan Cēsīs, gan Skujenē pabijis, kamēr radis mājvietu Saulkrastos. Tur arī beidzamos mūža gadus kopā ar savu mājas pārvaldnieci un draudzeni Karlīnu Damrozi nodzīvojis.
Nobeigumā apšaubāma, bet gana ilustratīva hipotēze, ko izteica «Kalna Kaibēnos» pabijušās etnogrāfes. Vidzemes augstienē nav atrodami ne ornamenti, ne tautasdziesmas. Pirms kādiem 300–400 gadiem šeit lielā skaitā un pret savu gribu esot nometināti zviedru karagūstekņi un arī Krievijas zemnieki. Tāpēc šejieniešu senču asinīs rit daudz cietušu, dzimteni zaudējušu cilvēku sāpes. Un viņu mazmazmazbērniem šis nemiers liekot tiekties pēc augstākām lietām un meklēt gara bagātības. Tāpēc arī Latvijas inteliģences saknes rodamas Vidzemē.