Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8790689t1ha4aa.jpg)
Vai notikumi, kas risinājušies 1739. gadā, var ietekmēt mūsdienu latvieša dzīvi? Var. Ja vien ienāk prātā to uzskatīt par pagriezienu, kas noteicis visu turpmāko Latvijas vēsturi, un raksturot kā latviešu nācijas ieņemšanu, tad spēj pat iedvesmot. Lai vēstures pagrieziena punktu noteikšana paliek profesionāļu ziņā. Šoreiz par rīcību, ko diktējusi ideja. Tieši uz tās pamata entuziasti mūsdienu Latvijā mēģina atjaunot hernhūtiešu sadraudzības kustību. Nupat septembrī uz kārtējo Brāļu draudzes dienu Jaunpiebalgā viņi sanāca, pieminot tās 276. jubileju.
Tikai izklausās vienkārši — sanāca, noklausījās, padziedāja. Brāļu draudzes pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas taču atkal radītas no nulles! Jo šo tradīciju, kas balstās cilvēkos un dzimtajās mājās, no zemes virsas noslaucīja padomju vara, iznīcinot vecsaimniecības, bet to īpašniekus represējot. Tomēr tajā ir kas valdzinošs — ne velti mūslaikos bijuši vairāki mēģinājumi restaurēt hernhūtismu Latvijā.
Pirmoreiz ar domu, ka varētu izveidot kaut ko līdzīgu brāļu draudzei, 90. gadu vidū pie lietas ķērās kāds students vēsturnieks. Pat paņēma no LU profesora Gvido Straubes, zinošākā vēsturnieka Latvijas brāļu draudžu vēsturē, hernhūtiešu statūtus, lai piemērotu mūslaikiem, bet iespējamie brāļi nav varējuši sadalīt iespējamo kompetenci, un rosība apsīka. Otrajā reizē iniciatīvu izrādīja luterāņu mācītājs Gundars Ceipe.
Kopā ar domubiedriem izveidoja Hernhūtiešu fondu, taču iekšēju nesaskaņu dēļ darbošanās tika izbeigta. Ceipe ķērās klāt pa otram lāgam — nodibināja Brāļu draudzes misiju, bet pašu Brāļu draudzi izveidoja atmodas laika pirmā konkursa «Vidzemes zeltene» titula ieguvēja Iluta Kunce, kļūstot par pirmo Brāļu draudzes priekšsēdētāju. Pēc viņas traģiskās bojāejas autoavārijā 2003. gadā kustība tikai tagad pamazām sākot atgūties. Šobrīd Ceipes vadītā misija līdz ar biedrību «Brāļu draudze» ar valdes priekšsēdētāju Raiti Zariņu priekšgalā ir vienīgās hernhūtiešu organizācijas Latvijā.
«Stils izšķir visu»
Kāpēc tāda neatlaidība? Laikam ejot, Gundars Ceipe sapratis, ka divas lietas dzīvē gribētu izdarīt. Pirmā ir panākt, lai mācību grāmatas latviešu nācijas aizsākumu datētu nevis ar jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū, bet ar hernhūtiešu brāļu draudzes reliģisko atmodu 1739. gadā. Otra — veidojot Brāļu draudzes sadraudzības kustību, sekmēt, lai cilvēki Latvijā šodien savstarpējās attiecības spētu kopt tādā tuvākmīlestības garā, kādu pazina mūsu senči.
Tāpēc Ceipe uzsver, ka stils izšķir visu. — Populārā «Sprite» reklāma, ka stilam nav nozīmes, ka slāpes izšķir visu, ir amorāla. Tieši otrādi. Attiecību kultūra, kas arī ir stils, izšķir visu. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēku savstarpējās attiecības Brāļu draudzes sadraudzības kustībā ir pašmērķis un galvenā vērtība. Viņš pats bija, ir un būs luterānis. Uzsver, ka brāļu draudze ar savu darbošanos negrib nevienam neko pierādīt un nav pretstatāma baznīcai, bet ir tās kalpone. — Vienkārši jēga ir kopt sadraudzību starp cilvēkiem — organizēties no sirds uz sirdi. Tā ir domubiedru kustība. Organizāciju organizācijas pēc neesam veidojuši. Tā ir izaugusi, — viņš skaidro.
1739. gadā Vasarsvētkos Valmierā sākās atmoda kā reliģisks piedzīvojums, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas vidzemnieku daļas un igauņu pasaules izpratni un dzīves jēgu. Ceipe to uzskata par pagriezienu, kas noteica visu turpmāko Latvijas vēsturi un raksturo to kā nācijas ieņemšanu. Pagaidām varam atgaiņāties — sak, Ceipe kā jau mācītājs latviešu nāciju uzskata par radītu jau ieņemšanas, nevis piedzimšanas brīdī. Taču netrūkst viņam arī citu ideju, kuru zinātnisko argumentāciju Gundars šobrīd mēģina slīpēt, studējot LU vēstures doktorantūrā, tāpēc kā studiju biedri esam uz tu.
— Kāpēc tevi uztrauc Latvijas vēsture? Tu esi teologs! — jautāju.
— Ha, — viņš attrauc. — Tikpat labi mani uztrauc Latvijas ceļu stāvoklis. Gundars ir beidzis Murjāņu sporta skolu (volejbolistus), pedagoģijas maģistrs, Lutera akadēmijā lasa kursu Latvijas baznīcas vēsturē.
«Tā vienkārši sanācis»
Vidzemnieku iesaistīšanos hernhūtiešos 18. gadsimta pirmajā pusē varētu uzskatīt par savdabīgu atbildi uz grūto dzīvi, ko noteica dzimtbūšana, bet tagad laiki mainījušies — jau 20. gadsimtā mums pašiem bija sava valsts. Kas ir Latvijas Brāļu draudze šodien? Vai pagātnē vērsta latvisko garamantu kopēja, dzīvs muzejs? Kāpēc tādu vispār vajadzēja atjaunot? — Tā vienkārši sanācis, — prāto Gundars. 1989. gadā viņš strādāja «Kultūras Fonda Avīzē» un organizēja rakstu sēriju par Vidzemes brāļu draudzi, kuru autori bija vēsturnieks Gvido Straube un citi zinātnieki.
Tad Ceipe pirmo reizi secināja, ka 18. gadsimta sākumā Vidzemē brīnumu lietas notikušas. Viņu kā jaunu, dedzīgu kristieti tās garīgi spēcīgi uzrunājušas. Un vēlme tās godināt un seno mīlestības garu atkal piedzīvot 20. gadsimta Latvijā kļuva par viņa sirdslietu.
— Acīmredzot iekšēji ar to saslēdzos. Par mācītāju kļuvu 1991. gadā. Pakāpeniski mani sāka uzskatīt par ekspertu Brāļu draudžu lietās. Nesen sapratu, ka laikam jau esmu visparastākais fanātiķis, — puspajokam, pusnopietni prāto Gundars. — Ne vienmēr zinu, kāpēc un ko daru, bet beigu beigās viss labi sakārtojas. Ne visi mani saprot, bet nav jau iespējas vienmēr visiem skaidrot. Tas raisa skumjas pārdomas par to, cik maz zinām savas tautas vēsturi. Tāpēc dažbrīd jūtos kā disidents. Laiku beigās tautas nesīs savus darbus Dieva priekšā. Nevis ekonomiskos sasniegumus, bet to, kas sirdī. Zinu, ka brāļu draudze ir ceļš. Jā, iespējams, esmu iesprūdis 18. gadsimtā. Vienkārši sāku ar to samierināties.
Ar ko — ar misijas apziņu? — Tieši tā. Es vienkārši dzīvoju. Mani interesē konkrētais mirklis. Lielā vīzija vērst uz svētību bezcerību, kas pieaug cilvēkos. Ja lielos vārdos, kā ikviens gribu piedzīvot atmodu. Lai cilvēks šajā zemē dzīvo pārticībā un labestībā. Lai šeit būtu prieks dzimt, dzīvot un bērnus dzemdēt, skolā laist un vecumdienas izbaudīt. Cilvēku veido tas, kam viņš tic. Tas sakārto dzīvi un tautas struktūras centrā jābūt Dieva vārdam. Tad sakārtosies pārējās lietas.
1997. gadā Straupē viņš sarīkoja pirmo Brāļu draudžu dienu. Gribēja vien parādīt godu hernhūtiešiem, atjaunojot kapa plāksni kvēlam brāļu draudžu patriotam, Vidzemes Evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvestam, ilggadējam Straupes mācītājam Tobiasam Šprekelsenam, kurš te kalpoja 18. gadsimtā. Šprekelsens mācītājmuižā bija ierīkojis saiešanu namu un par brāļu draudzes vajāšanām devās sūdzēties līdz pat Krievijas carienei Elizabetei.
Caur kopā būšanu
Mūsdienu brāļu draudzes atbalstītāji nekrīt vēstures valdzinājumā. Viņus apbur ne vien vēstures šarms, bet fascinē arī garīgā atmoda un mīlestība, kas reiz piedzīvota. Tāpēc viņi nemēģina ārēji atdarināt bijušo, jo atzīst, ka tas būtu lemts neveiksmei. To skaidri var vērot ikgadējās Brāļu draudzes dienās. Tās nav tikai reliģisks pasākums, bet vairāk kultūrvēsturisks notikums, kurā piedalās zinātnieki un kristīgo draudžu baznīcēni, kas simpatizē hernhūtiešu idejām. Piemēram, septembrī Brāļu draudzes dienu Jaunpiebalgā rīkoja Jaunpiebalgas pagasta padome, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, Emīla Dārziņa muzejs «Jāņskola» un, protams, Brāļu draudzes misija.
Diena sākās ar lozunga lasījumu, īsu lūgšanu, pēc tam tika lasīti referāti, kurus vienu no otra atdalīja garīgo dziesmu dziedāšana (hernhūtieši bijuši lieli dziedātāji). Ar ticības būšanām saistīts ir nobeigums — garīga stiprinājuma vārdus saka Arnis Dāmis no Smiltenes, kurš ieradies kopā ar ģimeni un savā pusē vēlas izkopt ģimeņu saiešanas hernhūtiešu garā, un luterāņu mācītājs Valdis Strazdiņš, kurš darbojas Madonas rajona Jāņa Kristītāja draudzes skolā ar Brāļu draudzes identitāti. Šajā kopienā brāļi un māsas kopā dzīvo, strādā, saimnieko un māca 60 bērnus. Pasākums beidzas ar kopīgu lūgšanu un tēvreizi, pēc tam notiek sadraudzības mielasts, daloties līdzņemtajā cienastā.
Cienājamies, bet Gundars stāsta, ka pakāpeniski no šādiem entuziastiem veidojas Brāļu draudzes kustība, raksturojot to kā labprātīgu sadraudzību, kurā pastāv bērnu, jauniešu un skolotāju kustība un kurā aicina laikabiedrus. Darbojas vairāki saiešanas nami — vēsturiskais Riņģu saiešanas nams, saukts par kambari, Blomes pagastā pie Smiltenes. No jauna ir izbūvēts Cimzas saiešanas nams pie Raunas. Vīri (no četriem līdz divdesmit — kā nu kurā vietā un reizē) sanāk vairākviet laukos. Jau vairākus gadus misija rīko vasaras nometnes vairākiem simtiem bērnu un jauniešu.
Bet kā Brāļu draudzes kustība izpaužas ikdienā? Lielākoties tā notiek Latvijas laukos. Tad nu vīri paši sanāk, lasa un apspriež Bībeli un citas lietas, skaita kopīgu lūgšanu, dzied dziesmas. — Ideja ir tāda — mēs sanākam kopā un darām, ko gribam. Tā nav nekāda baznīca, bet sabiedriska organizācija. Kustība, kurai piederību nekā īpaši nefiksē, — skaidro Gundars.
Piemēram, Straupē saiešanas notiek piektdienās mācītājmuižā. Vīriem un sievām vienā un tajā pašā laikā, bet atsevišķi. Kāpēc? Ne tikai tradīcijas dēļ. — Lai, mājās pārnākot, būtu vairāk tēmu, ko pārrunāt, — atsmej Anna Oborenko, kas Spāres speciālajā internātskolā bērniem ar īpašām vajadzībām māca ritmiku un kristīgo mācību un ir arī svētdienas skolas skolotāja Straupes draudzē. Viņai piebalso Ausma Antonišķe, kas draudzē vada diakonijas darbu.
Akmeņkalis Arnis Lūsiņš turpat atbild par Bībeles stundām, bet zemnieks Ēriks Šulcs ir vienkārši baznīcēns. Kāpēc viņi un arī sirmais vīrs, pagasta vēstures zinātājs Jānis Zuipe svin Brāļu draudzes dienu? Visi kā viens atzīst, ka mācītāja Ceipes personības šarma dēļ. Vienkārši sakot — ja nebūtu Ceipes, nebūtu brāļu draudzes Latvijā. Vai viņam ir izdevies atjaunot brāļu draudzes kustību? Šķiet, ne gluži. Bet viņš ir ceļā.
— Dievnamā tavas un Dieva attiecības ir dziļi individuālas, un tajās citiem nav vietas, bet Brāļu draudzē Kristus atklājas caur acu skatienu, sarunu, smaidu, sirsnību, izpalīdzību — caur cilvēku kopā būšanu, attiecībām. Mēs ticam, ka tas ir Svētā gara darbs, — skaidro Gundars. — Tās ir lietas, kas nav jāsauc vārdā. Vārdu sakot, sadraudzība, kur neviens ar to netaisa sev biznesu, karjeru, «piķi» vai politiku. Tā ir garīgā telpa, kur normāli jūtos, kur man nav jāzīmējas un sevi jāpierāda.
***
Lielā Sāpju Vīra ienākšana
Gundara Ceipes apgalvojumam par latviešu nācijas aizsākumu pamatā ir konkrēts notikums — lielā Sāpju Vīra ienākšana Vidzemes dzimtcilvēku dzīvē. Tieši tā hernhūtieši mēdza dēvēt Jēzu Kristu. Vērā gan jāņem, ka toreiz vidzemnieki apzinājās sevi tikai draudzes, savas muižas robežās.
— 18. gadsimta sākums ir traģisks periods. Ziemeļu karš, slimības un bads izkāvis turpat divas trešdaļas vidzemnieku. Uz palikušo pleciem gulstas zemes atjaunošana. Viņi ir vācu muižnieku īpašums, muižas manta. Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Tā arī notiek. Zemnieki kā cilvēki kādu maz interesēja. Karjeras augstākais punkts — muižas kučiera buka, — stāsta Gundars. — Viņi joprojām kalpo senču dievībām. Neskatoties uz kristīgās baznīcas gadu simtiem ilgo klātbūtni, zemnieku izpratnē kristīgā ticība ir vāciešu ticība. Tā ir vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs — latviešiem ar Viņu un Viņam gar latviešiem ir maz daļas. Kristus ir svešinieks vidzemnieku gara dzīvei. Viņu acīs viss vāciskais ir ļaunums.
Atmoda tolaik iespējama tikai, kā saka, reliģiskā izpausmē. Un tādu dzimtļaudīm sarūpē no Hernhūtes Saksijā atbraukušie hernhūtiešu misionāri, kas, latviešu valodu iemācījušies, strādā kopā ar zemniekiem un sludina, ka Dievs vienādi mīl visas tautas, ka Kristus nav tikai vāciešu, bet arī latviešu Dievs un Pestītājs. 1739. gadā Vasarsvētkos Valmierā vidzemnieki piedzīvo reliģisku satricinājumu (cilvēki raudāja un vaimanāja par saviem grēkiem, par laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus), kas īsā laikā mainīja viņu pasaules sapratni. Mainījušās lietas, par kurām cilvēki mēdz vispār domāt. Mainījušās vērtību kategorijas, kādās cilvēki domā. Mainījies veids, kā cilvēki domā. Tas norādot uz jaunu iekšējā cilvēka kvalitāti.
1742. gadā izveidoja pirmās četras brāļu draudzes. Jau nākamajā gadā aizliegtas, tās turpināja darboties slepenībā. Rodas latviešu pirmā emigrācija — 1745. gadā Marienbornā, Vācijā notiek atsevišķas latviešu saiešanas. Jāņa Šteinhauera dēls, arī Jānis Šteinhauers (1732–1804), kļūst par Brāļu draudzes mācītāju Anglijā un Īrijā. Mūrmuižas Skangaļu Jēkabs (1722–1801) nodarbojas ar uzņēmējdarbību vairākās Eiropas valstīs, līdz izveido ziepju fabriku Nīderlandē.
1762. gadā dzimtcilvēki hernhūtieši svin savu draudžu 20. gadskārtas jubileju. Šī ir pirmā zināmā liecība faktam, ka latvieši sevi sāk saprast kā vēstures aktuālu sastāvdaļu. Bez tā tauta nespēj pāraugt nācijā. Pamazām vidzemnieki idejiski pāraug fizisko piesaisti vienas muižas robežām. Zemnieki masveidā mācās lasīt, lai varētu saprast Svētos rakstus un dziesmu grāmatu. Pirmo reizi viņi ņem spalvaskātu rokā un sāk rakstīt, lai autobiogrāfijās liecinātu par Dieva darbu savā dzīvē. Hernhūtiešu dzīvesstāsti ir pirmie daiļdarbi latviešu literatūrā. Veidojas vēsturiskā pašapziņa.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta 20. gados Brāļu draudze kļūst arvien ietekmīgāks spēks. Veidojas latviešu elite, krietnais latviešu zemnieka tēls, tā saucamā zemnieku aristokrātija — pērminderi, skolotāji, skrīveri, pagasta tiesneši. Tomēr 19. gadsimta vidū baltvācu muižniecības, vāciskās baznīcas un cariskās politikas ietekmē brāļu draudzes zaudē bijušo ietekmi. Turklāt arī pats laikmets (dzimtbūšanas atcelšana jau 20. gados, vēlāk industrializācija un urbanizācija) piedāvā plašas izpausmes iespējas. Un tad rodas jaunlatviešu kustība.
***
Brāļu draudzes kustības panākumi
Latviešu vidū izauguši vadītāji, attīstījusies pašizglītība un mājizglītība, izveidots skolotāju seminārs, kulta celtnes, nacionāla reliģiskā tradīcija. Pirmie latviešu rakstītie dzīvesstāsti. Pirmais dzejnieks (Ķikuļu Jēkabs). Ietekmē mentalitāti (ziedu mīlestība, gaumes izjūta, izglītības augstais prestižs), mūzikas dzīvi (kordziedāšana, dziesmu svētki), tradīcijas (kapu svētki, svētki vispār), valodu (deminutīvu izplatība), savas tautas apzināšanās pasaules vēstures kontekstā, cīņa par latviešu cilvēktiesībām (zemnieku nemieri, tiesvedības).