Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jau kopš pirmajiem Berlīnes ieņemšanas mirkļiem 1945. gada pavasarī virmoja versija par Hitlera veiksmīgu bēgšanu no reihskancelejas, vienlaikus to tikpat enerģiski noliedza, taču ikreiz apbrīnojamā ietiepībā tā atkal uzpeldējusi, lai faktiski nekad nerimtos. 2000. gadā Krievijas Valsts arhīvs, sadarbībā ar Krievijas Armijas muzeju, organizēja izstādi «Trešā Reiha krahs», kurā šīs tēmas kontekstā bija izstādīti patiešām sensacionāli materiāli. Vēsturnieki aizvadījuši neskaitāmus gadus, pētot visus atslepenotos dokumentus, kas agrāk nebija pieejami, salīdzinājuši liecinieku liecības, un secinājuši: iespējams, miljoniem cilvēku slepkava tomēr izdevies izvairīties no taisnās tiesas…
Reiha virsvadonis lāpītās zeķēs
Staļina uz paziņojumu par Hitlera pašnāvību esot reaģējis atturīgi: «Beidzot norāvās, nelietis! Žēl gan, ka neizdevās saņemt ciet dzīvu». Taču tūlīt arī bija lietišķais jautājums: «Kur ir Hitlera līķis?» Vācu parlamentārietis, sauszemes spēku štāba priekšnieks kājnieku ģenerālis Hanss Krēbs, paziņojis, ka līķis sadedzināts sārtā.
Tā gada maijā laikrakstos parādījās TASS paziņojums: «Hitlera nāve ir jauns fašistu triks…» Ja jau TASS ziņoja, ka Hitlers tomēr ir dzīvs un kaut kur slēpjas, tad tāds nešaubīgi bija tieši paša Staļina viedoklis. Ir zināms,. ka tam, kurš atradīs Hitleru dzīvu vai mirušu, PSRS 5. triecienarmijas ģenerālpulkvedis Bērzzariņš bija apsolījis Padomju Savienības Varoņa goda nosaukuma piešķiršanu. Visās armijās, kas piedalījās Vācijas galvaspilsētas šturmēšanā, bija noorganizētas speciālas Hitlera meklēšanas un sagūstīšanas grupas.
1945. gada 2. maijā, pēc Berlīnes garnizona kapitulācijas, reihskancelejas teritorijā pretizlūkošanas nodaļas SMERŠ trieciennodaļa atrada divus mirušus Hitlera dubultniekus. Vienu atrada bumbu patvertnes pazemes labirintā, otru — sausā ugunsdzēsības baseinā turpat sētā. Abi bija nogalināti ar šāvieniem sejā. Atpazīšanai pieaicinātais sagūstītais viceadmirālis Hanss Foss, kurš bija Hitlera tuvāko līdzgaitnieku lokā, ieraudzījis baseinā guļošo, tūlīt sācis uzstāt, ka tieši tas ir Hitlers un neviens cits. Vienīgi pēc tā, kad trieciennieku komandieris pievērsis uzmanību faktam, ka «reihskancleram» kājās uzautas pavirši salāpītas zeķes, viņš «sācis šaubīties».
4. maijā šī pati grupa rehskancelejas dārzā aviācijas lādiņa izrautā bedrē atrada vel divus neatpazīstamu cilvēku — vīrieša un sievietes — līķus. «Iespējamās Hitlera ģimenes» apdegušo līķu vaibstus un ķermeņus nebija iespējams atpazīt, tāpēc komandieris licis tos aprakt. Ilgu laiku šim atradumam nepievērsa nekādu uzmanību, jo tajā dienā galvenais notikums bija otrā dubultnieka līķa atpazīšanas procedūra.
Apakšpulkveža Kļimenko vadītās triecienvienības izmeklētājiem bija jārēķinās ar visnotaļ pieticīgām informācijas kripatiņām. Piemēram, sagūstītā Hitlera personīgās apsardzes un visas rehskancelejas apsardzes priekšnieka SS obergrupenfīrera Hansa Ratenhūbera pratināšanas protokols viņiem būtu ārkārtīgi noderējis, taču dažādu apstākļu dēļ tas izrādījās dziļi norakts SMERŠa arhīvā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Hitlera adjutanta Otto Gīnšes un viņa personīgā sekretāra Hainca Linges nopratināšanas protokolus — diemžēl abi nokļuva gūsta «nepareizajā» frontes iecirknī…
Taču mazliet vēlāk izmeklētāju grupai, ko tolaik jau vadīja apakšpulkvedis Gorbušins, zināmā mērā tomēr mazliet paveicās. Kāds sagūstītais Hitlera tuvāko līdzgaitnieku apsardzes dienesta esesietis stāstīja, ka pats personīgi novērojis «Hitlera un viņa kundzes» līķu iznešanu rehskancelejas sētā un to «ugunīgo apglabāšanu» dārzā netālu no bunkura rezerves izejas.
Atliekas atkal izraka, taču tad 5. triecienarmijas ģenerālpulkveža Bērzzariņa, kurš jau bija sācis pildīt Berlīnes komendanta pienākumus, kareivji pēkšņi aizšķērsoja ceļu, neļaujot izmeklētājiem ienākt reihskancelejā. Nevēloties šķirties no savas trofejas, vēlāk, izmantojot nakts aizsegu, SMERŠa trieciennieki nolaupīja Hitlera un Evas Braunas mirstīgās atliekas, pārnesot tās pāri dārza sētai un nogādājot Berlīnes priekšpilsētā, uz kurieni bija pārdislocējusies 3. armija.
8. maijā ķirurģiskajā lauka hospitālī Nr. 496, kas bija izvietots Buhas vāciešu slimnīcas ēkā, notika tiesu medicīnas ekspertīze un atlieku identifikācija. Tās slēdzienā bija ierakstīts: «Uguns iedarbības nopietni izmainītajā ķermenī nav atrastas smagu, dzīvībai bīstamu bojājumu pazīmes… Daļas paura un kreiso deniņu kaulu nav.» 9. maijā Gorbušina izmeklētājiem un tiesu medicīnas ekspertiem nebija neviena pārliecinoša pierādījuma, ka melni apdegusī galviņa patiešām kādreiz piederējusi Trešā reiha pavēlniekam. «Iespējamā Hitlera» žokļi bija labi saglabājušies, taču… tos nebija ar ko salīdzināt.
Reihsleiters Bormans «liecina» pēc savas nāves
Sava tulka pavadībā apakšpulkvedis Gorbušins devās meklēt profesora Blaškes stomatoloģisko klīniku. Viņš savulaik bija apkalpojis Hitleru. Un kopš tā brīža izmeklētājiem sāk neticami veikties…
Tikai dažu soļu attālumā no klīnikas, savā mājā, viņi vispirms atrod profesora asistenti Kēti Hoizermani. Zināms, ka Blaškes klīnikā savulaik ārstējušies faktiski visi reihskancelejas darbinieki, ieskaitot sevišķi svarīgo amatpersonu ģimenes locekļus. Taču asistente lieliski atcerējās visus «remontdarbus», ko profesors Blaške veicis fīreram, turklāt viņas mutiskās liecības lieliski sakrita ar ekspertīzes slēdzienu. Vēl vairāk — viņa krievu virsniekiem norādīja, kur tieši meklējama «pacienta A.H» slimības vēsture, kas apzīmēta ar šifru «MF» — «mans fīrers». Gluži kā pēc burvju nūjiņas mājiena tūlīt reihskancelejā atrodas arī rentgenogrammas un pat zelta kronīši, ko profesors Blaške tā arī nav paspējis uzmaukt sava visievērojamākā pacienta zobiem.
Vēl interesantāks ir sekojošais. Reihskancelejas personāla un dokumentācijas evakuācija noritēja visnotaļ nesteidzīgi — laikā no 10. līdz 20. aprīlim, un zināms, ka rentgena uzņēmumus nedrīkst uzglabāt paaugstināta mitruma apstākļos, taču fīrera pazemes apartamentos bija mitrs gluži kā kapā, bet attiecīgos uzņēmumus «atrada» apbrīnojami labā stāvoklī. Acīmredzot tie bunkurā nogādāti nesen, tieši pirms «Hitlera pašnāvības»…
Asistente Hoizermane SMERŠam sniedza vēl kādu pakalpojumu — palīdzēja uzmeklēt zobu tehniķi Ehtmani, kurš apkalpoja profesora Blaškes pacientus. Viņš momentāni aprakstīja fīreram un Evai Braunai izgatavoto zobu protēzes un kronīšus, un mazliet vēlāk tos arī atpazina.
Izmeklēšanas gaitā nopratināti 11 liecinieki. «Liecības sniedza» arī reihsleiters Martins Bormans, tiesa — pēc nāves. Uz tilta, līdzās sadegušu tanku paliekām vietējie iedzīvotāji atrada piezīmju grāmatiņu, kas bija piederējusi tieši Bormanam. Tās saturs bija apskaužami banāls: frontes notikumu hronika mijās ar savas tantiņas apmeklējumu aprakstiem. Nebija nekādu lietišķu pierakstu. Ieraksti dienasgrāmatā noslēdzās 30. aprīlī: blakus Hitlera un Evas Braunas vārdiem bija senvāciešu rūnu simbols, kas apzīmē nāvi. Nebija nekādu šaubu par šīs dienasgrāmatas autentiskumu, un to apliecināja arī grafoloģiskā ekspertīze.
Grūti noticēt, ka šis ciniskais pragmatiķis, kurš vienkārša kareivja šinelī un tanku aizsegā no Berlīnes lauzās Rietumu virzienā, līdzīgi romantiskai jaunkundzei, būtu ņēmis sev līdzi arī tāda satura dienasgrāmatu. Kļūst skaidrs, ka šī grāmatiņa «pazaudēta» ar nolūku, proti, lai to noteikti atrastu un nodotu krieviem. Izmeklētājiem vajadzēja secināt: nomiris tieši ta Hitlers, kuram bija jāmirst.
1945. gada jūnija sākumā apakšpulkvedis Gorbušins uz Maskavu izsauca SMERŠa Galvenās parvaldes priekšnieku Abakumovu un nodeva viņam Staļina pavēli: klusēt par atradumu reihskancelejas dārzā. Kā pamatojums šai pavēlei minēts šāds apsvērums: ja uzradīsies dubultnieks, kurš pretendēs uz Hitlera lomu, padomju valdība spēs viņu atmaskot ar Gorbušina izmeklētāju savāktajām liecībām… Katrā ziņā visa ar «nezināmā vīrieša (iespējamā Hitlera)» saistītā informācija bija pasludināta par valsts noslēpumu, par kura izpaušanu pienācās ieslodzījuma termiņš no 7 līdz 12 gadiem.