Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1945. gada beigās angļi un amerikāņi padomju valdībai piedāvāja uzsākt kopīgu trīs valstu «kompetentu orgānu» izmeklēšanu. Padomju puse pieņēma šo piedāvājumu, taču pati nesteidzās dalīties ar savā rīcībā esošo informāciju. Lēmumu pieņēma personīgi Molotovs jeb «Misters Nē», kā viņu bija nodēvējuši Rietumos.
Taču NKVD sāka pārbaudīt SMERŠa militārās kontrizlūkošanas dienesta veiktās izmeklēšanas rezultātu pārbaudi. Izdevīgi bija tas, ka aizvien pa rokai bija visi galvenie liecinieki — viņi visi atradās padomju cietumos. Lietai piešķīra šifru «Mīts» (Nr.1-H-23). Atbilstoši jaunās izmeklēšanas plānam «Hitlera lietas lieciniekiem» Butirkas cietumā izbrīvēja astoņas divvietīgās kameras, katrā ievietojot pa aģentam, kurš prata vācu valodu.
Atbilstoši liecinieku liecībām, Hitlera pašnāvības aina bijusi sekojoša. 30. aprīlī plkst. 15.30 fīrers atvadījies no adjutantiem, kalpotājiem, sekretārēm, Bormana, Krebsa un Gēbelsa ģimenes. Nodevis pavēli apsardzei pamest telpu, Hitlera adjutants šturmbanfīrers Otto Hermanis Gīnše nostājās pie durvīm, kas no koridoriem veda uz pieņemamo telpu.
Personīgais fīrera sekretārs Heins Linge pēc atvadīšanās no fīrera kopā ar kādu citu kalpotāju, Krīgeru, devās uz bufetes telpu. Pēc neilga laiciņa Linge sajutis sadeguša pulvera smaku (acīmredzot bufetei bija kopīga ventilācijas sistēma ar kabinetu). Tad kopā ar Bormanu viņi iegājuši kabinetā un ieraudzījuši uz dīvāna fīreru un Evu Braunu bez dzīvības pazīmēm. Hitlera kreisajos deniņos Linge ievērojis ieejošas lodes radītu caurumu.
Tiesa, savam Butirku kameras kaimiņam — ziņotājam Linge vēlāk atzinies: «Es gan nezinu, vai tas patiešām bija lodes radīts caurums, jo tādu sarkanu plankumiņu varēja arī uzzīmēt…» Vēlāk esesieši uznesuši Hitlera un Evas Braunas līķus un noguldījuši tos zemē. Gīnše tos aplējis ar benzīnu no jau iepriekš sagatavotas kannas un aizdedzinājis. Reiha pavēlnieks esot licis savu līķi sadedzināt, jo bažījies, ka «ienaidnieki to varētu izvietot panoptikumā».
Mirušo Hitleru redzējuši tikai Bormans un viens no fīreram visuzticamākajiem cilvēkiem — Linge. Visi pārējie liecinieki Hitlera ģimeni vēlāk redzējuši tikai jau ietītu pelēkās segās. Piemēram, Gīnše «šefu» pazinis tikai pēc zeķēm un zābakiem, ko viņš vienmēr valkājis, bet cits liecinieks — reihskancelejas apsardzes policists Harihs Menheshauzens — tikai «pēc mundiera, kāds nevienam citam nav bijis».
Linge apgalvo, ka fīrera kabinetā redzējis asins traipus. Speciāla Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas komisija apsekoja Hitlera pazemes bunkura kabinetu un tās sastādītajā aktā minēti «sarkanbrūni» un «melnīgsnēji» traipi uz dīvāna labās atzveltnes, kā arī dažādus traipus un piles visa apbedījuma gājiena maršrutā. Dīvāna karkasa elementus kopā ar apšuvumu nogādāja uz Maskavas tiesu medicīnas laboratoriju, lai noteiktu asins grupu. Ekspresanalīze sniedza visnotaļ apstulbinošu rezultātu: izpētei pakļautā substance nav asinis!
Maskavas komisijas rokās nebija nokļuvušas pirms gada atrastās «it kā Hitlera ģimenes» atliekas! Uz to brīdi tās jau bija nogādātās Finovas pilsētā un apglabātas 3. armijas izvietojuma teritorijā. Izmeklētāji atteicās apglabātos līķus izdot tiesu medicīnas komisijai, ko vadīja profesors Semenovikis. Raugi, viņiem ministra vietnieka rīkojumi viņiem neko daudz nenozīmēja, jo viņi pakļāvās tikai Valsts drošības ministrijai.
Taču reihskenacelejas dārzā aviabumbas izrautajā bedrē komisijai izdevās atklāt tumša kaula šķembu, kurā skaidri varēja saskatīt lodes izrauto caurumu. To kvalificēja kā «iespējamā Hitlera» galvaskausa iztrūkstošo daļu, taču profesoram Semenovskim neizdevās gūt pārliecinošus pierādījumus, ka šī daļa patiešām piederējusi pirms gada atrastajam «fīreram».
Par šo noslēpumaino šķēpeli skaidrību guva mazliet vēlāk. No protokolā Nr. 12 minētā izriet, ka atrastā «Hitlera» ķermenī ieejošās lodes caurumi nav konstatēti, toties ir saglabātas pašas smadzenes… Eksperti piebilduši, ka atrastajā kaula fragmentā lodes atstātie izejošie caurumi izvietoti mazākais dīvaini: gandrīz vertikāli augšup.
Proti — faktiski vienīgā iespēja gūt tāda veida ievainojumu ir vispirms šo fragmentu atdalīt no galvaskausa un pēc tam rūpīgi cauršaut… Tādējādi visdrīzāk paura un deniņu kaula šķembas ir piemestas vēlāk. Vienam no dubultniekiem attiecīgā galvaskausa daļa bija atsista ar lāpstas cirtienu vai neveikla uzkāpiena rezultātā. Kļūst skaidrs, ka tādā gadījumā visu šo darbību galvenais mērķis bijis tikai tāds — vismaz inscenēt fīrera «virsnieka cienīgu nāvi».
Hitleram mainījies rokraksts
Raugi, patiesībā Hitleram bija iespējas izglābties, turklāt — gluži labas. 1944.-1945. gadu mijā SS augstākajām amatpersonām jau bija izstrādāts slepenas evakuācijas maršruts — tā dēvētā «žurku taka». Tas bija konspiratīvo mitekļu tīkls, kas cauri Alpiem veda uz Romu, kur viens no katoļu baznīcas augstākajiem hierarhiem labprāt mēdza uzņemties svēto pienākumu parūpēties par bēgļiem, ieskaitot viņu nodrošināšanu ar viltotiem dokumentiem. No Romas štandartenfīreri, grupenfīreri un brigādenfīreri tālāk virzītos uz Spāniju, Argentību, Ekvadoru…
Atbilstoši «fīrera personīgai iniciatīvai» Desavā bija uzsākta gigantisko sešmotoru lidmašīnu «Junkers-390» ražošana, un šie lidaparāti spēja veikt pat 8000 kilometrus tālus lidojumus. Sākot ar 1945. gada marta otro pusi desmit to zemūdeņu, kas bāzējās Hamburgā, kapteiņiem bija pavēlēts uzturēt nepārtrauktu augstākās pakāpes gatavību evakuēt reiha valdības locekļus.
Daudz liecinieku apgalvoja, ka pēc 20. aprīļa Hitlera fiziskais un morālais stāvoklis (kas arī agrāk nebija diezin cik spīdošs) strauji pasliktinājies. Ir virkne liecību par to, ka šajā periodā fīrers «neesot līdzinājies pats sev». Hitlera runa kļuvusi nesakarīga un nesaprotama, viņš aizrunājies vai bieži iegrimis savādā transā. Reiha pavēlniekam atteikusi darboties arī atmiņa, un — galvenais — viņam mainījies arī rokraksts…
Pētnieks Leons Arbatskis izvirzījis pieņēmumu, ka visas šīs fiziskā stāvokļa izmaiņas izskaidrojamas ar to, ka pēc 20. aprīļa fīrera bunkurā vairs nav uzturējies pats Hitlers, bet gan viņa dubultnieks. Lai slēptu atšķirību uzvedības, parašu, vārdu izrunāšanas manieres un frāžu uzbūves stereotipos, dubultnieks simulējis atmiņas zudumus, runas un kustību aparāta traucējumus, daļēju paralīzi, turklāt bieži vien uzskatāmi pārspīlējot.
Ir kāda zīmīga epizode. 24. aprīlī pie Hitlera ieradies ģenerālpulkvedis Veidlings, kuru fīrers pavēlēja nošaut par to, ka viņš atkāpies bez atbilstošas pavēles. Virsnieks ieradies bunkurā, lai attaisnotos, taču vienlaikus jau uzskatīja sevi par nāvei nolemtu. Neļāvis vainīgajam ģenerālim izrunāt ne vārda, Hitlers negaidīti sācis ar viņu apspriest savus stratēģiskos plānus, un beigās gluži negaidot iecēlis viņu par Berlīnes komendantu. Ir skaidrs, ka viņš Veidlingu noturējis par kādu citu! Katrā ziņā var pieļaut, ka dubultnieks spētu iemācīties no galvas neskaitāmus uzvārdus, taču viņš nespētu tikai no fotogrāfijām vien iegaumēt simtiem fizionomiju.
Taču 30. aprīļa rītā šīs «marasmātiķis slapjajās biksēs» bez minstināšanās un ieskatīšanās piezīmēs sekretārei Jungei nodiktējis savu «politisko testamentu». Tas bija visnotaļ sarežģīts dokuments, kas neietilpa tikai vienā lapas pusē. Acīmredzot arī šāda apjoma un satura tekstus dubultnieks spētu pietiekami labi iemācīties no galvas, gluži kā kādu pagarāka apjoma Gētes poēmu…
Īpaša pazīme — nav kreisās oliņas
Grāmatā «Berlīne, 1945. gada maijs», kas vairākas desmitgades bija vienīgais informācijas avots šīs tēmas ietvaros, kāda aculieciniece atceras: «Daudz būtiskāk būtu bijis paziņot par kādu tiesu medicīnas ekspertu konstatētu Hitlera fizisko trūkumu jeb pat anomāliju, kas fiskēta sekcijas aktā… Es gan nevēlos par to tagad izteikties detalizētāk, jo tas jau ir no fizioloģijas jomas».
Raugi, bet attiecīgajā aktā minēts, ka izpētāmajam līķim nav kreisās oliņas. Iespējams, ir motīvi, kāpēc rakstniece izvairās šeit runāt par kriptohismu — iedzimtu novirzi no anatomiskās normas, kas ir visnotaļ reti sastopama parādība. Šo ārkārtīgi sevišķo pazīmi nav iespējams imitēt, gluži tāpat nav iespējams atrast dubultnieku, kurš sirgtu ar tieši tādu pašu kriptohismu, kāds piemīt «oriģinālam». Vēsturiskajā un memuāru literatūrā atrodami neskaitāmi fīrera fiziskās nepilnvērtības pieminēšanas gadījumi — gan viņa vājā redze, gan sliktie zobi, gan uzkrītošā ķermeņa neproporcionalitāte, gan pumpas un augoņi, gan blaugznas un allaž apgrauztie nagi, gan pastiprināta svīšana. Taču — nekur nav ne viena minējuma par viņa kriptohismu!
Protams, var pieņemt, ka fīrers cietis par saviem fiziskajiem trūkumiem, tāpēc kategoriski pieprasījis, lai ārsti par to ne vārda neminētu medicīnas dokumentos, taču jāatceras, ka ne jau kopš dzimšanas viņš bija reiha pavēlnieks. Piemēram, 1914. gadā, brīvprātīgi iestājoties armijā, Hitlers izgāja medicīnisko komisiju. Četru dienesta gadu laikā viņš neskaitāmas reizes kopā ar citiem mazgājies pirtī, turklāt divas reizes viņš nokļuvis arī hospitālī — vienreiz pēc ievainojuma, otrreiz pēc saindēšanās ar iprīta gāzi, taču neviens no ārstiem vai dienesta biedriem savās atmiņās ne reizi nav minējis šo Hitlera ļoti sevišķo pazīmi.
Puslīdz iepazīstot Hitlera psiholoģisko portretu, var loģiski pieņemt, ka viņš visus savus fiziskos trūkumus drīzāk pieņēmis kā izcelšanās zīmi, likteņa marķējumu, izredzētības zīmogu, gluži kā Jūlijs Cēzars savu epilepsiju visā nopietnībā uzskatīja par dievu sūtītu svētību. 1944. gada 20. jūlija atentāta rezultātā Hitlers ar vienu ausi kļuva kurls. Viņu ārstēja arī otolaringologs Ervins Gīzings, kurš vēlāk sarunā ar vēsturnieku Marezu apgalvojis, ka 1944. gadā kopā ar citiem ārstiem apsekojis «pacientu A.H.», kā mēdz teikt, no galvas līdz kājām, taču nav manījis viņa kriptohismu.