«Sātans slēpjas detaļās» III

Zobu protēzes Hitleram allaž izgatavoja divos eksemplāros. Tās bija izgatavotas no mīksta materiāla un klātas ar emalju, kas precīzi atbilda viņa nedaudzo oriģinālo zobu pamatkrāsai, un 1945. gadā viņam bija palikuši tikai 5 šādi oriģināli — apakšžokļa vidusdaļā. Pa labi un pa kreisi no tām bija ievietoti tiltiņi, savukārt augšžoklis bija viens vesels tilts.

Un ir zināms, ka kopš kara sākuma Hitleram nebija veiktas nekādas stomatoloģiskās operācijas. Bet jau minētajā tiesu medicīnas ekspertīzes protokolā Nr. 12, kas sastādīts 1945. gada 8. maijā, atzīmēts, ka atrastajam «Hitleram» gan augšējo, gan apakšējo žokļu zobu pamatnes ir bojātas. Iespējams, pēc nāves — bet vēl pirms sadedzināšanas — dubultniekam visi «vajadzīgie» zobi izņemti, bet to vietā ievietoti tiltiņi. Turklāt augšējais tiltiņš nemaz nav nostiprināts, bet tikai ielikts viņam mutē. Kā vēlāk noskaidrosies — ne gluži bez nolūka…

Angļu ārsts Hjū Tomass, guvis pieeju PSRS Valsts arhīva materiāliem, veicis «iespējamā Hitlera» žokļu fotogrāfiju un īstā Hitlera mutes dobuma rentgenogrammas (tā glabājās ASV Nacionālajā arhīvā) salīdzinošo ekspertīzi, rezultātā gūstot sensacionālu slēdzienu: bumbas izrautajā bedrē atrastā «Hitlera» mutē ieliktais tiltiņš pēc izliekumiem neatbilst viņa žokļiem! Ja šī protēze patiešām būtu uzstādīta erzac-Hitlera mutē, attiecīgā sprauga starp smaganām un tiltiņu cilvēkam sagādātu ārkārtīgi nepatīkamas izjūtas. Savukārt lieliskais sava amata meistars Ehtmanis nekad nevarētu tik rupji kļūdīties. Kļuva skaidrs, ka šis tilts nav atrastā cilvēka līķim piederīga detaļa.

Savukārt arī Evai Braunai bija dubultnieks, taču acīmredzot nav paspēts to laikus nogādāt bunkurā. Fīrera glābšanas plāna autori nevarēja paredzēt, ka Braunas jaunkundze 1945. gada februārī, nevienam neprasot atļauju, ieradīsies Berlīnē. Bumbas izrautajā bedrē tieši dievietes līķis bija apdedzis visvairāk, acīmredzot uz tā gluži apzināti bija izliets lielāks daudzums benzīna…

Bet Eva Brauna visu dzīvi allaž ārkārtīgi rūpējās par savu ārieni. Viņai bija 24 pašas zobi, turklāt no tiem tikai 3 bija laboti un plombēti. Tostarp, atbilstoši medicīnas ekspertīzei, bedrē atrastajai «Evai Braunai» bijuši tikai 11 savi zobi.

Vēlākos gados angļu ārstam Tomasam profesora Ehtmaņa asistente Hoizermane pavēstīja, ka atrastajai sievietei zobi esot bijuši sliktā stāvoklī — ielaisti, nodzeltējuši, daudzi bijuši plombēti un segti ar kronīšiem, turklāt veikto stomatoloģisko pakalpojumu kvalitāte arī esot bijusi visnotaļ viduvēja. Vēl vairāk — «bedres Evas» apakšžoklī bija izrauti vairāki zobi, bet to vietā ielikts nostiprināts tiltiņš, ko Ehtmanis nekavējoties atpazina kā savu izstrādājumu. Proti — tas bija tas tilts vai arī tā kopija, ko viņš vēl nemaz nebija paspējis uzlikt īstajai Evai Braunai.

Atbilstoši 1945. gada 8. maija aktam Nr. 13, konstatēts, ka «iespējamās Evas Braunas» kreisajā plevrā konstatēti 0,5 litri asiņu, bet mazās šķembas, kas iestrēgušas sirds centrā, izradās, ir noapaļojušies sarecējušu asiņu sabiezējumi. Tas pārliecinoši pierāda, ka «iespējamā Eva Brauna» nav mirusi ne no indes, ne no lodes, bet gan nogalināta mīnas vai bumbas šķembu ievainojumu rezultātā. Līdz brīdim, kamēr viņai trāpījušas lādiņu šķembas, viņa bijusi dzīva — sirds situsies un plaušas elpojušas. Visdrīzāk šī nezināmā sieviete kļuvusi par nejaušu artilērijas apšaudes upuri, un viņa vēlāk savākta uz kādas no bunkura tuvākajām ielām.

Apses mietu nelabā kapā tā arī neiedzina

1946. gada 26. novembrī pasaules ziņu aģentūrās parādījās kāda sensacionāla ziņa. Iedzīvotāji no apdzīvotas vietiņas Solredas, kas ir dienvidos no Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas, netālu no Keges ostas, atrada krastmalā aizzīmogotu pudeli ar vācu etiķeti, kurā bija ievietota kāda vācu jūrnieka vēstule, kurā viņš ziņo, ka 1945. gada 10. novembrī Hitlers zemūdenē aizvests no Somijas, un tā virzoties fašistiskās Spānijas virzienā.  Ceļā zemūdene esot uzdūrusies nogremdētam kuģim, guvusi sūci un noslīkusi. Hitlers neesot izglābies.

Vēstule bija rakstīta uz oficiālas vācieši militārās veidlapas gotiskā šriftā, datēta ar 1945. gada 9. novembri. Jūrnieks Hanss Rūtenbirgers ziņoja: «Šīs ir pēdējās rindiņas, ko raksta viens no dzīvajos palikušajiem zemūdenes «Hauciluss» apkalpes locekļiem. Šajā zemūdenē slēpās vācu tautas fīrers Ādolfs Hitlers… Zemūdene bija ceļā no Somijas un Franko Spāniju un pie Hedseras uzdūrās nogrimušam kuģim, gūstot sūci. Mēs zem ūdens spējām izturēt aptuveni 15 ar pusi stundas, un šajā laikā es uzrakstīju šo ziņojumu, paņemot to līdzi aizzīmogotā pudelē, kad kopā ar citiem (seko izlaidums tekstā, sakarā ar vārda nesalasāmību) mani izglāba. Katastrofas brīdī fīrers atradās (nesalasāms vārds, beidzas ar «kammers»), kas bija aizdrīvēta, tāpēc izrādījās atdalīts no mums pārējiem. Zemūdene noslīka vēl pirms fīrers spēja … (nav salasāms). Ar trīskāršu «heil» par mūsu mīļoto fīreru es pametu šo kuģi…»

Formālo «pierakstu viņpasaulē» reiha pavēlnieks guva tikai 11 gadus pēc nāves. 1956. gada oktobrī Berhtehshādenē, kur bija fīrera vasaras rezidence, notika adminsitartīvās tiesas sēde. Pamatojoties uz «ilgstošu bezvēsts prombūtni» un 48 liecinieki liecībām tiesa oficiāli atzina Ādolfu Hitleru par mirušu.

Vēl salīdzinoši nesen Vācijas federatīvās republikas (VFR) valdība, šauboties par 1945. gada 4. maijā reihskancelejas dārzā atrasto Hitlera atlieku autentiskumu, vērsās pie Krievijas valdības ar lūgumu norādīt Trešā reiha pavēlnieka apbedījuma vietu. Atlieku ekshumācija un to izpētīšana ar moderno identifikācijas metožu palīdzību ļautu reizi par visām reizēm izbeigt visas šaubas un strīdiņus… Diemžēl, kā apliecina arhīvu dokumenti, 1970. gadā diktatora atliekas «pilnībā sadedzinātas», bet pelni izkaisīti vējā. Tas noticis kādā Rietumu drupas karaspēka tanku poligonā.

Vienīgais, kas palicis pāri no «iespējamā Hitlera», ir paura kaula šķemba, kas aizvien glabājas Krievijas federācijas Valsts arhīvā. Iespējams, ja rastos iespēja to nodot ģenētiskai izpētei, varētu pielikt punktu mītiskajam stāstam par Ādolfa Hitlera pazušanu. Taču pagaidām vēl nē…