«Mīla. Benjamiņa.» - Kāda viņa bija?

Laima Muktupāvela centusies izjust tā laika gaisotni un izprast notikumus: «Es nerakstīju romānu par Latvijas preses vēsturi, kaut gan būtu varējusi to darīt: romānu var sacerēt par jebko. Taču man bija svarīgi, kā tas būtu varējis notikt, tādēļ meklēju ziņas arhīvā un presē, sākot ar 1901. gadu. Lai radītu patiesu ainu, es pētīju šķietami nenozīmīgas lietas, pat laika ziņas.» Romāns aptver laikposmu no 1901. gada – jauna gadsimta sākuma – līdz 1940. gadam, kad viena paaudze tika būtībā iznīcināta.

Laima Muktupāvela pēc izglītības ir vēsturniece, pati pāris gadus strādājusi Latvijas Valsts vēstures arhīvā un romāna tapšanas gaitā pavadījusi tajā daudz laika. Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis, kurš konsultējis rakstnieci, atzīst – iespējams, tieši milzīgais pētniecības darbs ir nozīmīgākā romāna vērtība: «Noteikti būs diskusijas par romāna daļām, kas saistītas ar literāro fikciju, tāpat arī vēsturiskā faktoloģija var rosināt zināmus iebildumus. Taču tās ziņas, ko Laima Muktupāvela atradusi arhīvā, neviens līdz šim nebija pat mēģinājis meklēt.«

Atmaskotie mīti

Fakti, kā teicis jau Bulgakovs, ir ietiepīga būšana. Romāna «Mīla. Benjamiņa» tapšanas laikā Laimai Muktupāvelai nācies sastapties ar daudzām greizām idejām, kuras stingri iesēdušās sabiedrības apziņā. Teiksim, par «Jaunākajām Ziņām» kā Antona Benjamiņa radītu produktu, kuram Emīlija tikai līdzās stāvējusi. Autore teic: «Ir mīts, ka Antons Benjamiņš bijis stingrais, enerģiskais vadītājs, rīkotājs. Patiesībā viņš bijis visai rāms un mierīgs cilvēks, tieši Emīlija nāca ar enerģiju un mērķtiecību. Padomājiet, cik daudz spēka nācās pielikt, kaut lai izšķirtu Antonu un viņa pirmo sievu!»

Tāpat gāzts mīts par čekas naudu, kas bijusi pamatā Emīlijas bagātībai: «Pie naudas viņa tika 1915., 1916. gadā – Pasaules kara laikā, vēl pirms revolūcijas. Viņa kopā ar «Jaunāko Ziņu» redaktoru, Antona dēlu Jāni Benjamiņu brauca uz Krieviju pēc aizņēmuma bankā un dabūja to, vairākus miljonus rubļu. Kad sākās pēckara sajukums, nebija vairs Cariskās Krievijas bankas, kam naudu atdot. Arī šīs ziņas parādījās Latvijas 30. gadu presē.»

Visvairāk nostiprinājies mīts par laimīgajiem Ulmaņlaikiem un gādīgo, stingro tautas vadoni. Dzirdu, kā rakstniece noskurinās pie sava telefona: «Par 30. gadiem un Kārli Ulmani man nav nekādu rozā briļļu. Viņš savu bija izdarījis 1905. un 1918. gadā, sevišķi pēdējā, kad būtībā tika atstāts vienatnē. Cepuri nost! Bet 30. gadu vidū, kad izdomāja kļūt par vadoni… Tas ir murgs! Kādā brīdī Ulmanis Benjamiņam saka: «Es esmu Latvija!», uz ko vecais kungs viņam ļoti pamatoti atjautā: «Un kas notiek, ja tevis nav?»»

Lepnā pilskundze

Sākumā Laima Muktupāvela domājusi rakstīt īsteni sievišķīgu romānu – par ballēm, kleitām, parādīšanos sabiedrībā, baumām: «Taču tad sapratu, cik daudzas kultūras personības ir visam tam apkārt. Un, kaut gan Emīlija pati, visticamāk, nebija politikā, viņa to ietekmēja. Vai es varēju pavisam nepieminēt, teiksim, Vili Lāci, Kārli Ulmani? Taču nē!» Arī Jānis Zālītis atzīst: «Romānā ir plaša un kolorīta kultūras panorāma, jo ap «Jaunākajām Ziņām» pulcējās rakstnieku, mākslinieku plejāde.»

Kaut gan Benjamiņu impērija algoja un atbalstīja daudzas radošas personības, Emīlija nebija prognozējama mecenāte. Personīgas nepatikas dēļ viņa varēja krietni pagandēt māksliniekam karjeru, kā to izdarīja ar Marisu Vētru. Varēja nesamaksāt par padarīto darbu, kā notika ar Kārļa Miesnieka gleznu Benjamiņu rezidencē. Neziedoja naudu, nedalīja rakstniekiem dāvanas, bet bija gatava dāvāt savu laiku un enerģiju labdarības pasākumiem. Eleganti romānā aprakstīta aina rakstnieku ballē: «Par glāzi boles no manām rokām maksā devīgāk. Tā vismaz pieklātos, un visi to ievēro. Tas ir nerakstīts likums. Vēl arī dzirdēts, ka es esot atriebīga, Benjamiņš izstāstīja. Ja kāds izrīkojumā nenopirks pie manis boles glāzi, uz publikācijām «Jaunākajās Ziņās» tam nav ko cerēt. Lai tagad necer arī uz «Atpūtu»!»

Laima Muktupāvela viegli iejutusies Emīlijas Benjamiņas ādā. Atzīst, ka preses karaliene runā ar viņas muti, viņas vārdiem: «Tāda postmoderna pieeja…» Pieļauj, ka vietām varētu būt kļūdījusies vai ko nepamanījusi, taču saka: «Šī nav nekāda salda reminiscence par aizgājušiem laikiem. Es vēlētos, kaut pēc romāna sāktos saruna, lai mainītos attieksme. Man gribas, lai vēsture ir dzīva.»