Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8796086t1h966d.jpg)
Iekšlietu ministram Ērikam Jēkabsonam sen bija laiks atkāpties. Ministrijā ir četri valsts sekretāra vietnieki un nezin cik ministra padomnieku, tikai politiskā vadītāja nav. Jēkabsons palaikam gan pievērsa sev uzmanību ar kādu muļķību, kas lika brīnīties: «Vai te ir valsts vai kas?» Taču viņa «darba» pamanāmākie augļi ir trūkumā iedzīti policisti un sevi ar prēmijām apdāvinājuši policistu priekšnieki. Bet nu arī reālas izredzes Latvijai palikt ārpus Šengenas līguma, par ko priecātos organizētie un neorganizētie noziedznieki un «mācītāju» partijas īpašnieka Šlesera politiskā biznesa partneri Maskavā.
Latvija ir apņēmusies 2007. gadā pievienoties Šengenas sistēmai, kas ļaus bez pasu kontroles šķērsot līguma dalībvalstu iekšējās robežas, un ir paziņojusi, ka 2006. gada maijā būs gatava visu ar līgumu saistīto jomu izvērtēšanai, izņemot Šengenas informācijas sistēmu, ko izveidošot līdz 2007. gada martam. Taču no 80 miljoniem eiro, ko Eiropas Savienība Latvijai piešķīrusi līguma prasību ieviešanai triju gadu laikā, gandrīz visi nu būs jāapgūst vienā — nākamajā — gadā, jo, kā informē par gatavošanos līgumam atbildīgā Iekšlietu ministrija, esot sākti tikai pieci no 28 nepieciešamajiem projektiem par kopējo summu 1,5 miljoni eiro.
Vēl pavasarī Eiropas Komisijas eksperti aizrādīja Latvijas valdībai par kavēšanos Šengenas ieviešanā un mudināja izvirzīt to par prioritāti politiskā līmenī. Jūlijā Valsts prezidente pauda bažas par gatavošanās gaitu, un Ārlietu ministrija secināja, ka notiek kavēšanās gan ar naudas apguvi, gan ar rīcības plāna ieviešanu, bet datu bāzu veidošana pat nav sākta. Uz to Jēkabsons paziņoja, ka «pagaidām viss iet normāli» un «nav nekādas krīzes». Otrdien Vaira Vīķe-Freiberga novērtēja situāciju kā «katastrofālu». Jēkabsons atkal mierināja, ka «viss notiek», jo viņš esot iecēlis jaunu ministrijas valsts sekretāra vietnieci, kura nu «ar paātrinātu tempu visu regulē».
Valdība sūtīšot vēstuli EK, lai pagarina līdzekļu apgūšanas termiņu līdz 2007. gada beigām. Igaunija tādu jau nosūtījusi, Lietuva arī sūtīšot, jo tie 80 miljoni piešķirti tikai pērn decembrī. Tas gan neizskaidro, kāpēc šim gadam paredzētos 26 miljonus Latvija apgūs tikai nākamgad. Bet ES tieslietu un iekšlietu komisārs Franko Fratīni septembrī Rīgā piekodinājis, ka nekāda termiņa pagarinājuma nebūšot. Tas nozīmē, ka Latvija ne tikai nevarēs laikus pievienoties Šengenai, bet arī pati maksās par līguma prasību ieviešanu.
Varbūt Jēkabsons, kas krīzi iekšlietu sistēmā raudzīja novērst ar piketēšanu pie valdības nama un kapelānu dienesta izveidošanu policijā, krīzi ar Šengenu cerēja novērst, rīkodams piketu ar aizlūgumu pie caurās austrumu robežas? Varbūt ministriju atbilstoši savām prioritātēm vada ministra biroja vadītāja Ilona Līce, par zemes lielīpašnieci brīnumaini pārtapusī dzejnieku mūza, kuras vīrs čomojas ar Borisu Berezovski, kurš savulaik bija saistīts ar kontrabandā pieķertu firmu un rīkoja vēlēšanu kampaņu «zaļajiem zemniekiem», kas ņēma naudu no tiesātiem kontrabandistiem? Varbūt Jēkabsons, līdzīgi kā Šlesers, kas par ES naudu remontētos ceļus izdekorējis ar savu «atvainošanos» par neērtībām, bija ieplānojis pirms vēlēšanām par līguma ieviešanai atvēlēto naudu izlikt lidostā noņemtās naktsklubu reklāmas vietā savu atvainošanos par to, ka neesam Šengenas līguma, esam otrās šķiras ES valsts?
Pirms policistu piketa Jēkabsons bilda, ka atkāpšanās no amata būtu «vieglākais ceļš». Ministrs bija izvēlējies iet šo ceļu nākamnedēļ, kad no ārzemēm atgriezīsies Šlesers jeb, kā teic LPP preses sekretārs, «partijas vadība». Taču premjerministrs Kalvītis, padzirdējis par to no «Dienas» reportieres, trešdienas vakarā pasteidzināja Jēkabsonu aut kājas. Šāda informācijas aprites un lēmumu pieņemšanas kārtība valdībā kārtējo reizi atgādina, ka koalīcija sadalījusi ministrijas kā partiju lēņus, un liek šaubīties, vai Kalvītim ir priekšstats un teikšana par gatavošanos Šengenas līgumam.
Diemžēl arī nākamais iekšlietu ministrs, ko deleģēs bezceru izlase LPP, acīmredzot būs vismaz tikpat bezcerīgs. Turklāt Šlesera divkošu brigādei nākamgad prioritāte būs nopirkt ar pašreklāmu sev kaut vai tikai minimālo vietu skaitu Saeimā. Latvija nevar atļauties atstāt valstij tik svarīgo darbu šo politisko šeptmaņu ziņā. Atbildība par pievienošanos Šengenas līgumam piekrīt valdības vadītājam Kalvītim, kas tikai septembrī bija beidzot pievērsis uzmanību šim «ārkārtīgi svarīgajam uzdevumam», arī tagad uzskatot to par «ļoti svarīgu uzdevumu», taču viņa birojā «īpaši nav neviena», kas to uzraudzītu. Šengenas līguma prasību izpildei beidzot ir jākļūst par valdības un tās vadītāja politisko prioritāti.