Stāsts par upi, kurā divreiz neiekāpsi

Vīrietis vēlas, lai sieviete fiziski piederētu tikai viņam, bet sieviete alkst pēc emocionālās tuvības.

FOTO: Inga Kundziņa

Pētnieki apgalvo, ka sānsoļus vīrieši un sievietes uztverot dažādi.

Kādā amerikāņu žurnāla pētījumā par šo tēmu tika aptaujāti 202 cilvēki. Viņiem uzdeva jautājumu, kas, viņuprāt, ir lielāka nodevība — tas, ka mīļotais (vai mīļotā) guļ ar citu, vai arī, ja viņš (viņa) ir kļuvis garīgi un dvēseliski tuvs ar kādu citu.

Vairākums sieviešu (85%) atbildēja, ka viņas smagāk pārdzīvotu otro, savukārt vīriešiem (60%) nepanesama šķita doma, ka viņa mīļotajai ir seksuālas attiecības. Pētnieki uzskata, ka šāda viedokļu atšķirība sakņojas dzimumu uztveres īpatnībās: vīrietis vēlas, lai sieviete fiziski piederētu tikai viņam, bet sieviete alkst pēc emocionālās tuvības.

Lai nu ko stāstītu pētnieki, man sāp, lai kurā pirkstā kod! Es nevaru ielīst cita vīrieša ādā (un citas sievietes arī ne!), varu runāt tikai par sevi un to, ko neuzticība nodara man. Jo tēma «Sekss pēc neuzticības» principā uz mani laikam gan neattiecas. Jo tā vienkārši nav. Vai arī samaitāts ir samaitāts. Uz visiem laikiem.

Viņa, mana vīra priekšniece un nelielā uzņēmuma īpašniece, gribēja bērnu. Viņas laulātais draugs, kaut bagāts, ietekmīgs un izmanīgs cilvēks, bija slēpts alkoholiķis, un sieviete darīja gluži tāpat, kā daudzas citas viņas bēdu māsas — noskatīja kādu tuvākajā apkārtnē esošu vīrieti, kuru varētu izmantot donora lomai. Par nelaimi, izvēle krita uz manu vīru, un viņš kā tāda mailīte iekrita manīgi un gudri izliktajos tīklos. Un bija tik naivs un nepieredzējis, ka neprata man to noslēpt, samelot, jo — esmu pārliecināta — ir reizes, kad melot ir «veselīgi».

Es viņam gribēju piedot, viņš — atgriezties. Sekss pēc tam bija kā atpakaļceļa meklējumi — atceros viņa vainīgās, nožēlas pilnās acis un savu izmisīgo centību atdzīvināt bijušo. Es pat vīru nenosodīju, nē, bet barjera, kas šā nelaimes gadījuma dēļ radās, tomēr bija nepārvarama. Es pazaudēju ne tikai spēju uzticēties, bet arī pati sevi. Lai šīs lietas atgūtu, iespējams, bija vajadzīgs vairāk laika. Mēs padevāmies pēc gada. Lēmumu šķirties ietekmēja arī tas, ka mēs zinājām, kā tas ir, kad ir ļoti labi, kad seksuālā dzīve ir pilnasinīga un lieliska, taču atgriezties pie tās vairs nespējām.

Reiz man paziņa (viņai ir 40 gadu) jautāja: «Kad tad īsi tie vīrieši pārstāj interesēties par seksu?» «Nezinu,» es atbildēju, «laikam kādos gados septiņdesmit.» «Nu, tad pēc gadiem divdesmit es sev vienu tādu piemeklēšu,» paziņa dziļdomīgi noteica.

Viņa piedzīvojusi neuzticību pirms gadiem desmit, taču vairs nav spējusi sākt seksuālas attiecības. Nekad. Kaut ļoti vēlējusies. Dažkārt tā notiek. Es varu būt laimīga, ka spēju tikt tam pāri.

Uz augšu