Māsiņas “t.A.T.u.”

FOTO: Reklāmas foto

Vēl pirms pusotra gada daudziem šķita, ka ar pseidolesbiešu duetu “t.A.T.u.” ir cauri uz visiem laikiem un viņu debijas albums “200km/h in the Wrong Lane” (2002) tā arī paliks pirmais un pēdējais grupas karjerā.

Melnmatainā Jūlija Volkova (kas šobrīd pārtapusi blondīnē:)) un rudmate Ļena Katina pērn lauza kontraktu ar producentu Ivanu Šapovalovu, kas bija šā projekta dibinātājs, bīdītājs un uzvedības noteikumu diktētājs. Tāpat atklājās fakts, ka šīs skandalozās jaunkundzes laikam nemaz arī nav lesbietes un ka Jūlija gaida bērnu no sava toreizējā boifrenda Pāvila. Šapovalova smalki veidotais imidžs par to, kādas ir “t.A.T.u.” meitenes, nu bija pagalam.

Šķiršanās no producenta

“Tas, ka aizgājām prom no Šapovalova nav ne pluss, ne mīnuss,” uzskata Ļena. “Tā ir jauna lappuse mūsu karjerā. Man pret viņu nav personīgu pretenziju. Tieši pretēji – esmu ļoti pateicīga Vaņam (Ivanam) un Ļenai Kiperai par viņu ieguldīto darbu un mūsu panākumiem. Es Šapovalovu joprojām uzskatu par ģeniālu cilvēku. Bet, kas attiecas uz mūsu šķiršanos... Vienā brīdī man radās priekšstats, ka pēc mūsu fenomenālajiem panākumiem viņam vairs nav interesanti ar mums strādāt un viņš sāk apzināti postīt šo projektu. Mums vajadzēja ierakstīt jaunu plati, bet... visi zina, kas no tā iznāca. Neviens tā īsti negribēja strādāt. Te viens cilvēks iziet no telpas, te – otrs, te mēs it kā ierakstām mūziku, te atkal ne. Pieļauju, ka Vaņa patiešām gribēja, lai grupa pazustu un neviens nevarētu pateikt, kur palikušas “tatuškas”. Varbūt viņam bija bail, ka jaunais albums būs sliktāks nekā pirmais, bet krist no Olimpa taču it tik nepatīkami.

Tomēr mūsu attiecības arī tagad ir draudzīgas. Mēs izšķīrāmies klusu un bez skandāliem. Viņš tagad dara savus darbus, mēs – savus. Mēs viņam zvanījām arī no Amerikas, kad tur ierakstījām jauno plati. Mēs varam kopā aiziet uz kafejnīcu – pasēdēt un papļāpāt pie tases tējas. Es to daru retāk, jo esmu liela mājās sēdētāja, bet ar Jūliju gan viņš šad tad tiekas.”

Lai gan grupas nosaukuma autors ir Šapovalovs, abas meitenes atzīst, ka neviens nav iebildis, ka viņas to patur arī pēc šķiršanās no producenta. Viņām tikai vajadzējis parakstīt dažus juridiskus dokumentus.

Viesnīcā vienmēr kopāJauno albumu – tāpat kā debijas plati – meitenes ieskaņojušas divās valodās – angļu (“Dangerous and Moving”) un krievu (“Ļudji invaļidi”). Salīdzinājumā ar “200km/h in the Wrong Lane” jaunās dziesmas nav tik popsīgas,” raksturo “t.A.T.u.” dalībnieces. “Tās ir daudz nopietnākas, dziļākas un pieaugušākas. Daudz depresīvākas. Šajās dziesmās vairāk var sajust mūsu garastāvokli un dvēseli. Vai zināt, kāpēc mēs albuma krievu variantu nosaucām “Ļudji invaļidi” (Cilvēki invalīdi)? Tāpēc, ka mums līdzās dzīvo tik daudz necilvēku: nodevēji, skauģi, tādi, kas nespēj mīlēt un just līdzi. Mēs dzīvojam šādā pasaulē, un nevienam tas nerūp. Neviens neko nevēlas izmainīt. Varbūt mūsu albums liks kādam aizdomāties?”

Septembrī un oktobrī “t.A.T.u.” aktīvi koncertēja pa Eiropu (paviesojās arī Japānā!) un reklamēja savu jauno plati, piedaloties neskaitāmos TV un radio šovos.

Viesnīcās Jūlija un Ļena gan joprojām pieprasa sev vienu numuru.:) “Nu un kas? Mēs tā vienmēr darām,” viņas apgalvo. “Ja arī kāds mums deva divus dažādus numurus, mēs tādus skandālus rīkojām! Mēs jau neesam draudzenes – mēs esam “māsas”. Un strīdēties mēs parasti nemēdzam. Ja nu vienīgi mēneša kritiskajās dienās – tad gan kašķējamies viena ar otru par niekiem.”

Mīļotie vīrieši

Abām meitenēm šobrīd veidojas nopietnas attiecības ar puišiem, un šo to viņas ir gatavas atklāt arī par savu privāto dzīvi. “Es jau saprotu – mākslinieka personīgā dzīve visus interesē,” saka Jūlija. “Pateikšu jums godīgi: manā dzīvē pašlaik ir mīļotais cilvēks. Viņš ir Amerikas pilsonis un tur dzīvo jau daudz gadu. Tieši Amerikā es ar viņu arī iepazinos. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā visām meitenēm svarīgs ir ārējais izskats. Mēs taču visas skolas laikā sapņojam par princi. Šobrīd man izskats vairs nav pats svarīgākais. Man ir būtiska cilvēka dvēsele – lai es kopā ar viņu justos labi un ērti. Skaistums – tas ne tuvu nav viss. Vai tad visu turpmāko dzīvi skatīsies, kā vīrs gorās spoguļa priekšā?

Ar savas meitas Viktorijas tēvu Pašu (Pāvilu) es kopā nodzīvoju trīs gadus, bet tad mēs sapratām, ka esam absolūti dažādi. Diemžēl šī atklāsme nāca brīdī, kad jau biju stāvoklī. Par spīti tam, bija patīkami, ka varējām šķirties kā draugi, nevis ienaidnieki. Arī Pašam nu jau ir cita mīlestība.”

“Ai, dzemdības man bija kā svētki,” atceras Jūlija. “Kad ierados slimnīcā dzemdēt, es tur mierināju visas pārējās grūtnieces, kas sāpēs kliedza. Teicu: meitenes, jūs taču esat atbraukušas pakaļ savai laimei – ko jūs bļaujat?! Ja es šobrīd nebūtu tik aizņemta, atkal staigātu ar lielu vēderu! Es gribu vēl bērnus! Četrus. Lai kopā ar Viku sanāk pieci.”

Tomēr Jūlijai patlaban neiznāk laika pat savai vienīgajai meitai. Viņa aizbrauca strādāt uz Ameriku, kad Viktorijai bija tikai trīs mēnesīši. “Par Viku rūpējas divas auklītes, un viņa tās mīl vairāk nekā mani. Mani Vika, protams, pazīst un mīl, taču viņa pārsvarā spēlējas ar auklītēm un arī uzsmaida tām biežāk. Vika jau tagad ir diezgan patstāvīga. Ja viņai kāds nepatīk, klēpī ņemt neļaujas un var pat iesist. Savējos no svešiem viņa labi prot atšķirt. Pazīst arī manus vecākus. Ja vien man ir laiks, es viņu vannoju un mēs kopā ejam pastaigāties. Taču, piemēram, šodien es piecēlos 10 no rīta, bet mājās pārnācu 9 vakarā. Kas cits man atlika, kā novēlēt meitai “ar labu nakti”, un viss.”

Arī Ļenas dzīvē ienācis cits puisis, ar Andreju viņa vairs nav kopā. “Mēs nesastrīdējāmies, mēs izšķīrāmies pēc abpusējas vienošanās,” precizē Ļena. “Un tagad man dzīvē ir sācies jauns posms. Puiša vārdu es neminēšu. Pateikšu tikai to, ka iepazināmies restorānā Maskavā vienā no iepriekšējām reizēm, kad biju atbraukusi uz mājām. Mēs kopā esam tikai nedaudz vairāk par diviem mēnešiem.”

Liela laimīga ģimene

Bērnam laika neatliek, arī mīļotie puiši Ļenu un Jūliju redz visai reti. Meitenes gandrīz visu diennakti pavada kopā. Diez’ kā viņas varēs apprecēties!:) “Bet mēs dzīvosim visi kopā,” ķiķina Jūlija. “Pareizi! Nopirksim superīgu dzīvokli ar kādām desmit istabām,” piebalso Ļena.

“Vīri dzīvos vienā istabā, bet mēs ar Ļenu – otrā,” smej Jūlija. “Kas vainas? Mēs taču tiešām viena bez otras nevaram iztikt.”

Uz augšu