Gribulis. Konkursa stāsts

Tā nu viņš peldēja šurpu turpu, a es tupēju un skatījos. Un metu čiekurus. A kas? Nedrīkst, nodomāju...

Rīts bija burvīgs, saulīte tā vien aicināja iziet pastaigāties. Un, tā kā dzīvoju tepat Vangažos, blakus mežam, paķēru nazīti, polietilēna maisiņu, cigarešu paciņu un gāju pasēņot.

Pie reizes vīru iepriecināšu ar mērcīti, ja paveiksies, – padomāju, jau brienot cauri papardēm!

Iegājusi mežā, aizmirstu par sēņošanu. Egles, liekas, skāra mākoņus un sūna smaržoja pēc... meža.

Ieklīdu arvien dziļāk krūmājā, kad uzdūros nelielam ezeriņam. Apsēdos tā krastā un metu tajā visu, kas pa rokai.. Sākumā čiekurus, tad jau zariņus un tad jau rubināju akmeņus no miklās zemes, lai varētu priecāties, kā riņķi plešas un plešas gandrīz līdz otram krastam, kur.... Ak, kungs, tur kāds stāvēja…

Izslējis rokas, viņš staipījās. Palīdu tālāk aiz meldriem, nezinot, ko darīt... Ko darīt, ko darīt? Izmēdīju sevi. Palūrēt, loģiski! Vīrietis novilka kreklu, atsedzot nelielu alus vēderiņu un spalvainās krūtis, tad novilka bikses un kails brida ūdenī, apķēris sevi kā mazs bērns.

 Sasmējos, un liekas, ka viņš  to dzirdēja, jo sāka lūkoties uz manu pusi.

– Ei, kas tur ir?

– Kas tur ir... tur ir, tur ir... – atbalss mēdījās.

– Dace – atbļāvu pretī! – A kas?

– Nekas... – Liekas, viņš smējās.

Tā nu viņš peldēja šurpu turpu, a es tupēju un skatījos. Un metu čiekurus. A kas? Nedrīkst, nodomāju... Saules stari spēlējās ar ūdeni, ar viņa ādu un ar manu veselo saprātu.

– Ūdens auksts, ko?

– Ir labs, brien tik šu!

– A es varu arī iebrist, domā baidos?

– Nedomāju...

Vārds pa vārdam, un es jau tikai ar T–kreklu mugurā bridu ūdenī, smaidīdama par savu pārdrošību un šķobīdamās, kad uzkāpu uz zariem un asākiem akmeņiem. Beigās jau likos peldus un suniski plunčinājos cik spēka. Nopeldējušies izlīdām ārā. Jau zināju, ka viņš arī atnācis pasēņot, un kaut kā pašsaprotami likās, ka ejam tālāk kopā.

Izrunājušies par ērcēm un sviestu beku žāvēšanu, pārgājām uz tēmu par bērniem un to barošanu ar krūti.

– Tev jau grūti nebūtu. – Viņš teica, iebakstot man ar pirkstu krūtīs, kuras, manuprāt, izskatījās skaisti zem slapjā krekla.

– Labi, ka nerunājām par bērnu taisīšanu. Nez gan, kur tad man būtu jābaksta. – It kā nopietni, it kā pa jokam atbildēju.

– Nu to, kur tad būtu jābaksta, es pats labi zinu, kā nekā man jau trīs sīkie mājās, – viņš tā pavisam netraucēti atzinās.

O–banaaaaaa... Es prātā izteiksmīgi novaidējos, nemaz nezināju, ka mūsdienās vēl tik auglīgi vīrieši pa zemes virsu staigā'. Šis, laikam sajutis manu pārsteigumu, neviltoti brīnījās: – A ko tu domā? Man tak jau 45, neesmu tev nekāds neprecētais jaunēklis te, tak kārtīga ģimene man!

Viņam nevajadzēja to teikt, viņam pilnīgi noteikti nevajadzēja to teikt. Jo egļu smarža, tumšais, klusais mežs un mīkstās sūnas manas domas bija pilnīgi paralizējušas. Ne man vairs sēnes prātā, ne vīrs ar sēņu mērci. Tik viena vienīga doma – kā viņu dabūt tepat un tūlīt... Bet viņš ar savu praktisko un omulīgo burbuļošanu par sviesta bekām, kapu apmalītēm un bērnu barošanu pat nespēja saskatīt manas krūtis, kas caur slapjo T–kreklu bija vairāk nekā labi redzamas... Viņš uz tām tiešām skatījās tikai kā uz piena kanniņām!

Nu i pats vainīgs, nodomāju, un steidzīgi taisījos mājup, pametot omulīgo vīriņu sēņojam. Gribulis bija pamodies, un tur vairs nekā palīdzēt, tikai šaubos, vai vīrs sapratīs manus centienus viņu ievilkt mežā...

Dikti jau viņš man vajadzīgs, pašai vīrs mājās! Pie viņa tad arī iešu...

Uz augšu