Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8805731t1h326f.jpg)
[s:10230]
Kino apmeklējums bija savu padarījis. Situācija bija nobriedusi. Ārā lija rudenīgs lietus, kad vēlā oktobra vakarā Ameli viena sēdēja virtuvē un rakstīja pasākumam kaut kādus tur papīrus.
Pienāca īsziņa no Nila: «Ko dari?» Ameli atbildēja: «Rakstu.» Nils: «Es gribu tevi. Tūlīt!» Ameli: «Es nekur naktī un lietū neskriešu. Ja tik ļoti gribi, es atbraukšu pie tevis rīt no rīta ap 9-iem. Tas ir jau pēc 9-ām stundām.» Nils: «Labi, bet es tik un tā tevi gribu...»
Galvā riņķoja simtiem domu par to, kā tas būs… Ameli sajuta augam sevī nemieru. Miegs nenāca, viņa gulēja tumšā istabā un vēroja, kā uz sienas rotaļājas reklāmas gaismiņas. Ameli piecēlās un nolēma ieiet karstā vannā, cerībā, ka tas palīdzēs aizmigt. Nakts nāca ar cauru miegu un sapņiem, kurus no rīta nevar atcerēties.
Rīts pienāca pelēks un neizteiksmīgs. Bet Ameli neviens rīts nešķita pievilcīgs, viņai riebās rīti kā tādi. Šorīt viss sanāca kaut kā neveikli, ķērās un pinās… Arī brokastis lāgā negāja uz leju. Ameli paskatījās spogulī, acis tā dīvaini mirdzēja…
Bija laiks braukt. Ameli nogāja lejā pa kāpnēm, iesēdās mašīnā, ieslēdza radio un nesteidzoties brauca pie Nila. Cilvēki visapkārt kaut kur drudžaini steidzās, bet pa radio Igo melodiski dziedāja dziesmu par savādo.
Ceļš bija galā. Sirds sitās mazliet par stipru. Durvis. Kods. Trepes. 25. dzīvoklis. Zvans. Atskanēja salkana dziesmiņa, un pēc brīža bija dzirdami soļi.
Durvis atvēra mazliet samiegojies un smaidīgs Nils. «Nāc iekšā! Tēju dzersi?» Nils jautāja. Ameli mulsi smaidot ienāca pa durvīm. Viņa stāvēja uz zaļa paklājiņa, visapkārt valdīja perfekta kārtība. Nils palīdzēja Ameli novilkt mēteli.
Brīdi vēlāk Ameli, pavilkusi kājas zem sevis, jau sēdēja viesistabas dīvāna stūrī un, satvērusi plaukstās karsto tējas krūzi, vēroja Nilu, kurš vēl nez kāpēc rosījās pa virtuvi. Nilam mugurā bija tumši zils peldmētelis. Ameli zināja, ka zem tā nekā nav, tas kņudināja…
Beidzot Nils apsēdās Ameli blakus un viņi pļāpāja par darbu, par draņķīgo laiku un visādas dumības. Nemitīgi mainot pozas, Ameli svārki bija saslīdējuši uz augšu, atsedzot kājas. Nils pārtrauca pļāpāšanu un ar vienu kustību ierāva Ameli sev klēpī. Ar rokām satvēris viņas gurnus, Nils pievilka Ameli sev cieši klāt. Viņas klēpis pielija ar karstu smagumu. Viņi skūpstījās. Ameli patika rotaļāties ar viņa mēli un lūpām. Nils iekarsa. Viņš glāstīja Ameli muguru strauji, šķiet, mazliet par stipru.
Nils lēnām sāka atbrīvot Ameli no drēbēm. Viņš vilka tās nost citu aiz citas, cieši skatīdamies viņai acīs. Bija atlikusi vien melnā mežģīņotā veļa. Tas bija pēdējas piliens, kaisle gāzās pāri malām. Nils izcēla Ameli krūtis no krūštura, skūpstīja, maigi glāstīja tās. Tad ar strauju kustību pacēla Ameli uz rokām un aiznesa viņu uz guļamistabu. Maigi noguldījis viņu gultā, Nils apgūlās līdzās.
Viņu ķermeņi sakusa… Tie plūda un viļņojās, apkārt neeksistēja nekā. Kad viss izgaisa, Ameli nevarēja un negribēja jautri tērgāt, viņa aši saģērbās un, nesakot ne vārda, viegli noskūpstīja Nilu uz atvadām un neatskatījusies aizgāja. Vien dzirdēja, ka durvis aiz viņas pēc laba brīža noklaudz…