Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8805930t1he386.jpg)
Turpinām stāstu par Ameli un Nilu. Nu, atceraties — par tiem, kuri kopā uz kino gāja…
Pagāja divas dienas. Nils nebija zvanījis, arī īsziņu nebija. Ameli kļuva rūgti ap sirdi. Negribējās ticēt, ka vairs nekā nebūs. Pašapziņa brēca: nevar būt, ka viņam nepatika. Varbūt projām iešana iznāca pārāk šerpa?
Nebija miera, un Ameli izlēma vienkārši ņemt un piezvanīt. Nils necēla. Ameli izmisa. Sajūta tik tizla, viņa ļoti nožēloja, ka bija zvanījusi. Dienišķie darbi uzstājīgi prasīja savu. Diena tuvojās beigām, vēl vajadzēja ieskriet veikalā un nopirkt kaut ko ēdamu.
Ameli atstāja mašīnu «zem zīmes» un ieskrēja Barona centra Rimi. Pūlēdamās atcerēties, ko viņa gribēja nopirkt, Ameli klīda starp plauktiem un kaut ko juceklīgi domāja. Par vienu nopietnu projektu, kuram vajadzēja piesaistīt naudu… Par to, kas jānopērk un kāpēc tas mērkaķis pazudis…
Pie kases garā rindā nepacietīgi mīņājās tādi paši darbā noskrējušies cilvēki vecumā no 25 līdz 45. Kasiere strādāja zibens ātrumā, visapkārt skanēja neritmiski pīkstieni. Ameli centās ātri visu salikt maisā, bet, kā par spīti, kaut kas nokrita, kaut kas apgāzās. Vēl iezvanījās telefons.
Pat nepaskatoties kas zvana, Ameli nospieda taustiņu un, iespiedusi klausuli starp plecu un ausi, izvilka no somas maku, lai samaksātu.
Tas bija Nils. Kasiere nosauca summu, bet Ameli neko nefiksēja, tikai apskatījās kases aparātā un automātiski samaksāja.
Nils (jautājoši): «Tu man zanīji?»
Ameli: «Jā. Es tagad nevaru ar tevi parunāt, man ir pilnas rokas, es tev pārzvanīšu. Labi?»
Nils tā vēsi: «Nu, labi.»
Ameli gribēja ātrāk nokļūt mašīnā un atzvanīt Nilam. Nu, protams, kvīts pie loga. 10 lati. Ameli iekāpa mašīnā un sāka raudāt. Viņa nevarēja ciest šo savu vājumu. Prāts ierunājās: «Nu ko bimbā, tev kāds nomiris, vai? Saņemies!»
Ameli noslaucīja slapjos vaigus, jo krāsotās acis labāk ar rokām neķēpāt, iznāks panda. Vajadzēja atzvanīt, bet negribējās. Nu ko tāda skābā oga zvanīs puisim… Viņa nejutās vēl tik tuva Nilam, lai paraudātu uz pleca.
Tā pagāja vēl nedēļa. Bumbiņa joprojām bija Ameli pusē. Bija saulains trešdienas rīts, un Ameli piezvanīja Nilam: «Čau, ko dari?»
Nils: «Esmu mājās, man te iestājusies pauze uz pāris stundām. Un tu ko?»
Ameli: «Es staigāju bez mērķa pa Rīgu un priecājos par labo laiku.»
Nils: «Varbūt tu gribi atbraukt pie manis? Papriecāsimies kopā…»
Ameli pacēlās prieka spārnos. «Jā, davai, es tūlīt sēžos tramvajā un braucu.» Tur jau arī nāca 11. tramvajs. Tāds apgleznots, ar smaidīgām lūpiņām. Ameli tik sen nebija braukusi ar tramvaju… Likās, viss notiek par lēnu. Viņa stāvēja, atspiedusi pieri pret logu, un juta, ka ir uzbudināta jau no domas vien, ka tas tūlīt notiks. Tā nebija kņudēšana, viņa juta, ka veļa ir slapja. Ameli tas patika. Šoreiz bija citādi. Viņa gribēja Nilu, tā mazliet mežonīgi.
Tas pats 25. dzīvoklis. Kad Nils atvēra durvis, Ameli strauji ienāca un, neko nesakot, noskūpstīja Nilu. «Es tevi tūlīt apēdīšu,» Ameli klusi iešņāca Nilam ausī. Varēja redzēt, ka viņam tas patika. Nebija nekādas maigošanās. Ameli pati novilka visas drēbes. Nils ātri saprata viņu un neatpalika. Ameli kaila satvēra Nilu pie rokas un teica: «Nāc, es tevi kaut kur aizvedīšu.»
Viņa veda viņu taisni uz guļamistabu. Nils nenovērsa acis no Ameli apaļā, mazliet atšautā un tvirtā dibena. Nilam tas vienmēr bija paticis. Ameli uzvedās kā mežone. Viņai bija pilnīgi vienalga, kā kurā brīdī viņa izskatās. Viņa bieži mainīja pozas, tumšie mati krita Ameli pāri sejai, likās, ka viņa nav piepildāma. Ameli mīlējās līdz spēku izsīkumam. Vienā brīdī viņa juta, ka ķermenis zaudē svaru, viss apkārt kļūst kā medus, lēns, biezs un salds.
Nils smagi atkrita viņai blakus. «Vov,» viņš izdvesa. «Tu mani pārsteidzi. To laikam sauc par labu seksu.»
Šoreiz tēja bija pēc tam, bet Ameli domas klīda atpakaļ. Fragmenti karuselī joņoja pa galvu, viņa pat lāgā nedzirdēja, ko Nils viņai saka. Ameli atvadījās un, pavedinoši smaidot, aizvēra durvis pati.