Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arābu un afrikāņu izcelsmes ieceļotāju Francijā izraisītie nemieri, kas turpinās jau trešo nedēļu, pamudinājuši dažus politiskos analītiķus uzdot jautājumu: vai Eiropā nesākas musulmaņu karš pret «neticīgajiem» — džihāds?
Rietumiem jāatmet pārākuma apziņa
Pirms desmit gadiem spraigas debates pasaules sabiedrībā izraisīja Hārvarda universitātes profesora Semjuela Hantingtona grāmata «Civilizāciju sadursme un pasaules kārtības maiņa», kurā apgalvots, ka pēc aukstā kara ēras konflikti galvenokārt izcelsies starp atšķirīgām kultūrām jeb civilizācijām (Rietumu, islāma, ķīniešu, hinduistu), nevis ideoloģiskām mācībām, kā tas bija 20. gadsimtā.
Hantingtona ieskatā mūsdienu pasaulē konflikti vairs nebūs galvenokārt ideoloģiski vai ekonomiski, bet kultūras atšķirību izraisīti. Viņaprāt, nāciju valstis saglabās noteicošo lomu starptautiskajās attiecībās, taču konflikti veidosies starp atšķirīgu civilizāciju valstīm un to grupām. «Nākotnes cīņu lauks būs starp atšķirīgām civilizācijām,» uzskata pētnieks, atgādinot, ka «Rietumi guva noteicošo ietekmi pasaulē nevis savu ideju, vērtību vai reliģijas pārākuma dēļ, bet gūstot pārsvaru organizētā vardarbībā». Rietumvalstu iedzīvotāji mēdz aizmirst šo faktu, kas palicis cittautiešu atmiņā. Rietumnieki var zaudēt savu pārsvaru, ja nespēs atzīt kultūras atšķirību radītās augošās spriedzes nesamierināmo raksturu, brīdina Hantingtons.
Viņa izvirzītās teorijas kritiķi dēvē «Civilizāciju sadursmi» par teorētisku pamatojumu, lai attaisnotu ASV vadīto Rietumu uzbrukumu islāma pasaulei un Ķīnai. Taču Hantingtons arī aicina Rietumus apzināties, ka šī ģeopolitiskās struktūras pārbīde prasa, lai Rietumi iekšēji nostiprinātos, atmestu demokrātisko universālismu un nemitīgo iejaukšanos citu valstu lietās.
Hantingtona iedalījumā ir šādas civilizācijas: Rietumu kristietība Eiropā un Ziemeļamerikā, kā arī Austrālijā un Jaunzēlandē; pareizticība Austrumeiropā un Krievijā; islāma pasaule Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Dienvidāzijā; hinduisma civilizācija Indijā un Nepālā; ķīniešu civilizācija; afrikāņu civilizācija uz dienvidiem no Sahāras; budisma civilizācija daļā Indijas, Mongolijā, Burjatijā, Birmā, Taizemē, Kambodžā, Laosā, Tibetā; Japāna un Latīņamerika kā neatkarīgas civilizācijas.
Viņaprāt, civilizāciju konflikta pazīmes vērojamas karos bijušajā Dienvidslāvijā un Čečenijā, Indijas un Pakistānas pretstāvē. Hantingtons uzskata par naivu Rietumu ticību, ka Rietumu vērtības un politiskās sistēmas ir universālas, un apgalvo, ka uzstājība Rietumu demokrātijas un vērtību ieviešanā izraisīs vēl lielāku citu civilizāciju pretsparu. Rietumu nevēlēšanās to atzīt ir saistīta ar Rietumu politiķu izstrādāto starptautisko attiecību sistēmu un likumiem. Demogrāfiskais apsīkums, morāles krīze un nespēja vienoties draud Rietumiem ar lielām briesmām.
Francijas integrācijas modelis cieš neveiksmi
Daži pētnieki uzskata, ka civilizāciju sadursmē reliģiju konflikts ir mazāk svarīgs nekā sociālie apstākļi. Par nemieru izraisīšanu Francijā tiek vainoti radikāli noskaņoti musulmaņu jaunieši, taču esot arī jāņem vērā ieceļotājiem un viņu bērniem liegtās karjeras iespējas. Divu jauniešu bojāeja sadzīves negadījumā ar negantu spēku uzjundījusi noslēgtos piepilsētu rajonos dzīvojošo galvenokārt musulmaņu iedzīvotāju naidu pret sociālo nolemtību un bezizeju. Amatpersonas atzīst, ka šajos rajonos policija izvairās spert kāju. Vardarbība izvēršas ielās, kas nosauktas franču kultūras dižgaru — Zolā, Kamī, Pikaso — vārdā, taču «Molotova kokteiļu» metējiem tie maz ko izsaka. «Te ir Bagdāde,» sauc grautiņu izraisītāji. Kādā Parīzes rajonā nemierus pēc dažām dienām apturēja jauniešu grupa no vietējās mošejas. Varas iestādes bija apmierinātas, taču novērotāji brīdina, ka aicinājums musulmaņiem pašiem atjaunot kārtību nostiprinātu pieņēmumu, ka islāms var atrisināt problēmas bez likumīgās varas iesaistīšanās. Ieceļotāju izraisītā vardarbība apliecina, ka Francijas varas iestāžu centieni integrēt imigrantus vietējā sabiedrībā cietuši neveiksmi. Valdība cenšas vērsties pret grautiņu izraisītājiem «stingri, bet taisnīgi», taču oficiālais integrācijas modelis, kas neatzīst etniskās, reliģiskās vai kultūras atšķirības starp Francijas pilsoņiem par labu nācijas vienotībai, ir drupās. Aug bažas, ka sociālo apstākļu izraisītā neapmierinātība var pamudināt grautiņu dalībniekus pievienoties Eiropas valstīs izvietotajām radikālo islāmistu organizācijām. Eiropā dzīvo aptuveni 12 miljoni musulmaņu, aptuveni puse no viņiem — Francijā. Daļa no viņiem ir piemērojušies eiropiešu dzīvesveidam, taču daudzi jūtas atrauti no savām saknēm islāma pasaulē un nedroši par nākotni Eiropā. Viņi ienīst Franciju un apgalvo, ka Francija ienīst viņus. Sūdzoties par bezdarbu, atstumtību un diskriminējošu attieksmi, viņi meklē aizmiršanos narkotikās. «Šis ir kara sākums,» klaigā jaunieši, kuriem nav mērķa dzīvē.
Islāms un konfūcisms meklē saskari
Hantingtona ieskatā ķīniešu civilizācija ar tās straujo ekonomisko attīstību un atšķirīgo kultūru ir vislielākais ilgtermiņa drauds Rietumiem. Viņaprāt, islāma civilizācija ir Ķīnas varbūtējs sabiedrotais, jo abām ir konflikti ar citām civilizācijām. Pareizticīgo, hinduistu un japāņu civilizācijas varētu ieņemt dažādu nostāju attiecībās ar Rietumiem atkarībā no progresa to sakaros ar ķīniešu un islāma civilizācijām. Ir vērojams «islāma un konfūcisma sakars», Ķīnai ciešāk sadarbojoties ar Irānu, Pakistānu un vēl dažām valstīm, lai vairotu savu starptautisko ietekmi. Atšķirīgā ekonomiskā augsme un demogrāfiskā situācija novedīs pie daudz lielākas civilizāciju dažādības.
Patstāvīgas civilizācijas piemērs ir Japāna, kas pārņēmusi un papildinājusi Rietumu tehnoloģiju, parlamentāro demokrātiju, tirgus ekonomiku, taču kultūras jomā ļoti atšķiras no Rietumiem.
Patstāvīga virzība ir Ķīnas civilizācijai. Savu ceļu grib iet Krievija, pareizticīgo civilizācijas lielākā zeme, ko nevar uzskatīt par rietumvalsti, lai gan tās kultūras mantojumā ir daudz kopēja ar Rietumiem. Atšķirībā no Krievijas saiknes ar Bizantijas impēriju Rietumu kultūru bagātināja Romas impērijas mantojums, renesanse, reformācija, apgaismība. Rietumu koloniālās impērijas veidoja aizjūras teritorijas, kas ar laiku ieguva neatkarību, bet Krievijas impērija pievienoja arvien jaunas blakus esošās teritorijas, kuru cīņa par neatkarību vēl nav beigusies.
Dažas valstis ir sašķeltas starp atšķirīgām civilizācijām. Turcijas valdība pēc Osmaņu impērijas sabrukuma ir centusies rietumnieciskot valsti. Lai gan Turcijas vēsture, kultūra un tradīcijas sakņojas islāma civilizācijā, valdība ir ieviesusi rietumniecisku politisko sistēmu, latīņu alfabētu un cenšas iestāties Eiropas Savienībā.
Hantingtona teorijas kritiķi atzīmē, ka civilizāciju vērtības nereti tiek pārņemtas. Indija un Japāna ir kļuvušas par veiksmīgām demokrātijām, bet Rietumos ilgu laiku valdīja despotisms un reliģiskais fanātisms. Analītiķi secina, ka dažādām civilizācijām piederošas valstis mazina savstarpējo kritiku, ja ir ieinteresētas tirdzniecības attīstībā. Piemēram, rietumvalstis par katru cenu grib iekļūt milzīgajā Ķīnas tirgū un saņemt naftu un gāzi no Krievijas, tāpēc ir gatavas pievērt acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs.
Gaidāmā Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās Eiropas Savienībai saplūdinātu Rietumu kristietības un Austrumu pareizticības robežas. Ja īstenotos prognozētā Turcijas un varbūt arī Ukrainas pievienošanās ES, izveidotos vēsturiska triju civilizāciju savienība, kas būtu pretrunā ar Hantingtona pieņēmumu.
Amerikas «nāciju sakušanas katls» vairs nevārās?
Pērngad iznāca Hantingtona grāmata «Kas mēs esam? Izaicinājumi Amerikas nacionālajai identitātei», kurā pētnieks analizē draudus, ko amerikāņu nacionālajai identitātei varētu radīt arvien pieaugošā imigrācija no Latīņamerikas valstīm, galvenokārt Meksikas. Viņš uzskata, ka «ieceļotāju vilnis varētu sašķelt Savienotās Valstis divās tautās, divās kultūrās un divās valodās», brīdinot, ka šis process jau ir sācies. Kritiķi apsūdz Hantingtonu ksenofobijā par apgalvojumu, ka vēsturiski Amerika bijusi anglosakšu protestantu zeme. Politkorektuma aizstāvji apsūdz Hantingtonu etnocentrismā un rasistiskā attieksmē pret imigrāciju, jo viņš uzskata, ka meksikāņu vērtības (piemēram, godkāres trūkums un nabadzības uzskatīšana par tikumu iekļūšanai paradīzē) ir nesavienojamas ar angļu protestantu ideāliem (tajā skaitā protestantu darba ētiku). Citu vērtību pārņemšana apdraudot amerikāņu sapni par katra cilvēka veiksmi, ko radījusi angļu protestantu sabiedrība.
Daudz asākus vērtējumus izsaka amerikāņu žurnālists Tonijs Blenklijs grāmatā «Rietumu pēdējā iespēja: vai mēs uzvarēsim civilizāciju sadursmē?». Viņš salīdzina islāma radikāļu radītos draudus pasaulei ar nacisma draudiem pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados un aicina Eiropu un ASV dot enerģisku pretsparu islāma džihādistiem, kas atklāti aicina uz karu pret ASV un Eiropu.