Septiņu ezeru ielejā - Altajā

Vilcienā cauri Krievijai

«Šī bija jau piektā reize, kad devos uz Altaju. Šoreiz mans mērķis bija aizvest uz turieni draugus, kas ne reizi nav bijuši kalnos.» Pēteris savus ceļabiedrus izraudzījies rūpīgi, jau pusgadu pirms brauciena, un tas esot atmaksājies – neviena konflikta visā brauciena laikā. «Stāstīju vistrakākos stāstus, lai viņus pārbaudītu. Jo ļoti svarīgi, lai cilvēks ir gatavs arī ekstrēmiem apstākļiem. Paldies Dievam, mums tādu nebija.» Bet ne jau tikai tas, kalnā kāpējiem jāspēj arī nest smagu mugursomu. Šajā reizē vīrieši atļāvuši dāmai nest «tikai» ap 20 kg smagu somu, paši sev plecos uzkraujot pa 30 kg – teltis, guļammaisus, pārtiku, kuras daudzums rūpīgi aprēķināts katrai dienai.

Altaju Pēteris izvēlējies tāpēc, ka zina maršrutu, zina, kur var apmesties, un, galvenais, zina, kā tikt galā ar sarežģīto krievu birokrātiju. Parasti tā esot lielākais klupšanas akmens, kas rada liekas problēmas. «Šī reize nebija izņēmums. Visu līdz galam tā arī nenokārtojām – kalnu ciematiņš Tjungurs, uz kuru devāmies, skaitās pierobežas zona, un tur bija jādabū caurlaides, bet krievu birokrātijas dēļ tas neizdevās. Taču mums paveicās, robežsargi palaida.»

Kalni, uz kuriem Pēteris veda savus ceļabiedrus, atrodas Gornoaltajskas jeb Kalnu Altaja republikā, kas robežojas ar Mongoliju, Ķīnu un Kazahstānu. Bet vispirms viņiem ar vilcienu bija jāaizbrauc līdz Altaja novada galvaspilsētai Barnaulai, jo tieši no turienes sākas ceļš kalnos. Un vēl pirms tam – ar vilcienu no Rīgas līdz Maskavai. Pēteris vienmēr braucienam līdz kalniem izvēloties vilcienu – gan lētāk, gan interesantāk. «Tā ir iespēja izbraukt cauri Maskavai, pa ceļam apskatīt vēl kādu pilsētu. Man patīk vilcienu dzīve.» Brauciens no Maskavas līdz Barnaulai ilgst četras dienas, un tās visas bija jaunu iepazīšanos, iespaidu un piedzīvojumu pilnas, saka Pēteris.

Ceļojumu uz Altaju var sadalīt divās daļās: pārgājiens kalnos un ceļš līdz kalniem un atpakaļ. Kā viena, tā otra ceļojuma daļa aizņem divas nedēļas. «Gan pirms, gan pēc kalniem mazliet paklejojām pa Krieviju – turpceļā trīs dienas pavadījām Maskavā, atpakaļceļā Pēterburgā. Divas dienas bijām Novosibirskā un tikpat ilgi Barnaulā. Vispār bijām ļoti daudzās pilsētās.»

Četri gadalaiki divās nedēļās

Pēc viena brauciena uz kalniem, salīdzinot pārgājienu Sajānos un Altajā, Pēteris atzina, ka pēdējais bijis kā pastaiga pa Brodveju. Taču tas gan attiecas uz tik pieredzējušu kājotāju, kāds ir viņš. Pētera līdzgājēji varētu domāt arī citādi. Šoreiz gājienam kalnos Pēteris izvēlējies vienkāršu maršrutu, kas tomēr aptver skaistākās Altaja vietas. Proti, gājienu uz Altaja augstāko virsotni Beluhu jeb Uči Sumer, kā to sauc altajieši.

Pēteris zina stāstīt, ka Beluha ir leģendām apvīts kalns, uz kuru brauc gan alpīnisti, gan Nikolaja Rēriha sekotāji. «Kalns atrodas tieši zem Oriona zvaigznāja, un tā ir viena no trim vietām uz Zemes, kur kosmiskā enerģija ir visspēcīgākā. Leģenda vēsta, ka Buda kalnā ielicis akmeni no Svētā Grāla kausa.» Stāvot blakus kalnam, sajūta esot kā baznīcā.

«Kalnos mūs vispirms sagaidīja rudens, bet ceturtajā dienā pat īsta ziema. No rīta atradāmies kupenā. Lai arī mums bija alpīnistu guļammaisi, jo naktīs kalnos vienmēr ir auksti, sniegu gluži gaidījuši nebijām – tas tur ir reti. Biju gatavojies, ka dienā būs 30 grādu karsts, jo Barnaulā bija plus 40». Divās nedēļās ceļotāji piedzīvojuši visus četrus gadalaikus. «Kad mākoņi sāka izklīst, sniegs nokusa. Sekoja pāris pavēsas dienas, un tad sākās īsts karstums.»

Pēteris cerējis, ka noalgos pavadoni un uzkāps 4600 m augstajā Beluhā – palūkoties pāri robežām, bet pēkšņi uznākušās ziemas dēļ pietrūcis laika. Tad nu vedis savus biedrus uz zemāku virsotni, sagaidīt saulrietu un pēc tam arī saules lēktu. «Saulrietu sagaidīju, bet tad sākās kalnu slimība – tāda problēma man ir virs 3000 metriem. Kļuva tik slikti, ka baudīt saullēktu nespēju.«

Piedzīvojuši arī traģisku atgadījumu – trīs ukraiņu alpīnistu bojāeju. «Kāpjot Beluhā, viņus skāra lavīna. Trakākais, ka viens gāja bojā, gaidot palīdzību – kamēr skaidroja, vai helikopteru apmaksās ukraiņi vai krievi, puisis nosala.«

Skaistākais piedzīvojums – Septiņu ezeru ieleja. «Fantastiska vieta! Skaistākā tajā galā, bet iepriekšējās reizes es tur nemaz nebiju bijis! Tur tiešām ir septiņi ezeri, kas atrodas pārdesmit metrus viens no otra, taču ir ļoti atšķirīgi: viens dzidri melns, otrs tirkīzzils, trešais – zaļš. Bijām pilnīgi satriekti.«

Atpakaļceļā uz takas ieraudzījuši gluži svaigu lāča pēdu. «Sapratu, ka pēc iespējas ātrāk jādodas no šejienes prom.» Sastapuši arī citus tūristus – gan grupās, gan arī vientuļniekus, kā izraēliešu puisis, kurš jau septīto mēnesi pilnīgi viens klejojis pa Krieviju, pat valodu nezinot.

Tiem, kuri vēl tikai pošas uz Altaju, Pēteris iesaka censties nelēkt acīs varas pārstāvjiem. Viņš pats ļoti labi runā krieviski un arī ceļabiedriem ieteicis publiskās vietās neaizrauties ar sarunām latviešu valodā. Tomēr vilcienā Maskava–Barnaula brauciena trešajā dienā nepamanījuši policistus un iekrituši. «Viņi tūlīt klāt – jūs no kurienes? No Latvijas? A, nu ka rādiet dokumentus!» Meklējuši, kur piesieties, bet visi dokumenti kārtībā. Pēteris saskaities un diezgan asi atbildējis. Atskanējis brīdinājums: «Neesi nekaunīgs, citādi mēs tūlīt tavā somā kaut ko atradīsim...» Labi, ka Pēteris pēdējā brīdī atcerējies draugu ieteikumu šādos gadījumos visu vērst par labu ar joku. Tā tikuši sveikā cauri.

Arī Barnaulā ceļotājus uzrunājusi policija: «Braucam uz iecirkni! Pārbaudīsim somas.» Sapratis, ka labi nebūs, Pēteris sācis draudzīgu sarunu: «Ar ko tad neiepatikāmies? Izņemot divus gāzes balonus prīmusam, man somā nekā cita nav. Ar tiem labi ja ugunskuru var iekurināt – uzspridzināt neko neizdosies.» Galu galā kopīgi pasmējušies un viss beidzies laimīgi.

Bet par altajiešiem Pēteris saka: «Miermīlīgi. Kamēr nav sadzērušies.»