Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
8. decembrī Dailes teātra Lielajā zālē gaidāma pirmizrāde – poļu klasiķa Staņislava I. Vitkēviča groteska luga «Spoka sonāte», ko iestudē viesrežisors no Lietuvas Sauļus Varns (Saulius Varnas).
Savai režijas debijai Latvijā lietuviešu režisors S. Varns izraudzījies poļu klasiķa Staņislava I. Vitkēviča savdabīgo lugu «Spoka sonāte» («Mazajā muižiņā»). Poļu kritiķi vienprātīgi atzīst, ka S. I. Vitkēviča daiļrades uzplaukums krietni pēc viņa nāves ir visdīvainākā un brīnumainākā renesanse visā poļu literatūrā. Viņa daiļrade vienmēr saistījusi režisorus, kas meklē jaunas skatuves izteiksmes formas. Ar 1966. gadā T. Kantora režijā veidoto «Mazajā muižiņā» inscenējumu Bādenbādenē aizsākās Vitkēviča lugu triumfa gājiens pasaulē.
Luga ir reālā un ireālā sakausējums groteskā formā, proti, kādas ģimenes gaitas turpina ietekmēt spoks – mirusī māte, izraisot neprognozējumu, pārsteidzošu notikumu lavīnu. Taču autors, izraugoties šo neparasto tēlu attiecību formu, grib ne vien skatītājiem pakutināt nervus, bet arī atgādināt par mīlestību – šķietamo, laicīgo un mūžīgo.
Izrādē «Spoka sonāte» lomās redzēsim Kristīni Nevarausku, Juri Gornavu, Arti Robežnieku, Jāni Paukštello, Ievu Aleksandrovu, Ievu Segliņu, Ievu Pļavnieci, Andri Makovski, Indru Briķi un Rīgas Teātra studijas «Vinnijs» dalībnieku Rihardu Lapsu.
Iestudējumu veido režisors Sauļus Varns (Saulius Varnas, Lietuva), izrādes scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Rūta Kuplā, bet gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
Lietuviešu režisors un teātra pedagogs Sauļus Varns (Saulius Varnas) dzimis Paņevēžā 1948. gada 23. augustā. Pēc skolas beigšanas iestājies Kauņas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē un vēl pēc neilga laika - Paņevēžas Drāmas teātra galvenā režisora Joza Miltiņa vadītajā studijā. S. Varns 1973. gadā beidza Politehnisko institūtu – tā bija viņa pirmā augstākā izglītība (pavisam tādu viņam ir piecas) un tajā pašā gadā iestājās Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kino institūta Režijas nodaļā. Pēc institūta beigšanas atgriezies Lietuvā, kur vispirms strādājis Šauļu Drāmas teātrī, laikā no 1980. līdz 1988. gadam bijis šī teātra galvenais režisors. Šajā laikā, pēc Lietuvas teātra zinātnieku vārdiem, «pagriezis Šauļu teātra stūres ratu uz intelektuālās dramaturģijas un racionālas, filosofiskas, konceptuālas režijas un skatuves darbības pusi.» Kritika augstu novērtējusi viņa veiktos M. Fiša «Santa Krusas», V. Kreves «Skirgalijas», G. Bīhnera «Voiceka», Dž. Bairona «Kaina», G. Mareckaites «Egles nama» un I. Bergmana «Zemeņu lauka», Ž. Ženē «Kalpoņu», M. Bulgakova «Meistara un Margaritas» iestudējumus, atzīstot režisora augsto intelekta līmeni un oriģinālo pieeju, iestudējot pasaules dramaturģijas darbus. 1988. gadā S. Varns tika uzaicināts par režisoru Paņevēžas Joza Miltiņa Drāmas teātrī, bet kopš 1993 .gada jau bija šī teātra galvenais režisors. Šeit iestudēta J. Marcinkevča «Katedrāle», F. Kafkas «Process», S.I.Vitkēviča «Mazajā muižiņā», A. Suhovo-Kobiļina «Tarelkina nāve», A. Strindberga «Sapnis», H,. Ibsena «Jūras sieviete», šajā periodā iestudētas izrādes arī Klaipēdas un citos teātros. Daudzi S. Varna iestudējumi, ieskaitot Paņevēžas teātrī iestudēto S .I. Vitkēviča «Mazajā muižiņā», kļuvuši par starptautisku dažādu valstu dramaturģijas festivālu laureātiem, viņa iestudētās izrādes viesojušās gan Vācijā, Krievijā, Latvijā («Zemeņu lauks»), Igaunijā, Dānijā, Polijā. 1996. gadā režisors tika uzaicināts par Viļņas Krievu drāmas teātra galveno režisoru, bet, sākoties teātru reorganizācijas procesam, dažādu organizatorisku izmaiņu rezultātā teātru štatos palika teātru trupas, toties režisori pārgāja uz līgumu sistēmu. Šis process vēl turpinās.
S. Varns ir piedalījies daudzos un dažādos starptautiskos projektos gan Eiropā (Vīnē, Amsterdamā), gan ASV (Ņujorkā, Vašingtonā, Sietlā) un uzaicināts iestudēt izrādes. Jaunākais režisora iestudējums ir Omskas teātrī «Pjatij teatr» (Krievijā) iestudētā H. Ibsena «Jūras sieviete», kuras scenogrāfs bija Dailes teātra scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis.
S. I. Vitkēviča «Spoka sonāte» («Mazajā muižiņā») ir pirmais režisora iestudējums Dailes teātrī, taču jau 1980. gadā iesākusies viņa sadarbība ar Latvijas scenogrāfiem - Andri Freibergu, Induli Gailānu, Intu Sedlenieku, tagad – Mārtiņu Vilkārsi.
Poļu rakstnieks, mākslinieks un filozofs dzimis Staņislavs Ignācijs Vitkēvičs 1885. gada 24. februārī. Viņa tēvs ir Polijā pazīstams kritiķis, mākslinieks un arhitekts Staņislavs Vitkēvičs. Sācis publicēties 1919. gadā. Sarakstījis vairāk nekā 30 lugu. Viena no ievērojamākajām – «Kurpnieki» – publicēta 1948. gadā. Tā ir drāma par cilvēci, kas meklē sabiedrisko iekārtu, kura iemiesotu tās īstenos ideālus. Vēl ievērojamas lugas – «Mazajā muižiņā» (DT iestudējuma nosaukums «Spoka sonāte»), «Māte», «Tinteszivs» u.c.. Romānos «Atvadas no rudens» un «Nepiepildāmība», kuri caurausti dekadentiskām tendencēm, abstrakti utopiskā formā atainots cilvēces kultūras sabrukums. Neskaitāmos rakstos, gleznās un lugās S.I.Vitkēvičs uzstājas kā «tīrās formas» sludinātājs, tā parādot mūsdienu mākslas krīzi. Paradoksāli un dīvaini, kā atzīst viņa daiļrades pētnieks, teātra kritiķis Konstantīns Puzina, ka tieši tie darbi, kas ir vistālāk no «tīrās formas», tie, kas ir reālistiski sadzīviskāki, izrādījušies visdzīvotspējīgākie. Tieši tāda ir viņa dramaturģija.
Pirms kara Vitkēviča dramaturģija, kaut arī visumā atzīta, taču vērtēta ļoti pretrunīgi, nesasniedza to popularitāti, to atzinību, ko tā gūst trīsdesmit gadus pēc dramaturga nāves. Dzīves laikā viņa 12 lugas piedzīvoja 20 uzvedumu. Vitkēviča atgriešanās poļu kultūrā sešdesmitajos gados ir vienreizēja un līdz galam neizskaidrojama parādība. Radošās darbības zibenīga pārvērtēšana notika 1962. gadā pēc divsējumu lugu izlases iznākšanas. Poļu kritiķi vienprātīgi atzīst, ka šī ir visdīvainākā un brīnumainākā renesanse visā poļu literatūrā.
S. I. Vitkēviča daiļrade lielākoties saista režisorus, kas meklē jaunas skatuves izteiksmes formas. Viņa lugas tulkotas divdesmit pasaules tautu valodās. Ar 1966. gadā T. Kantora režijā veidoto «Mazajā muižiņā» inscenējumu Bādenbādenē aizsākās Vitkēviča lugu triumfa gājiens pasaulē. Luga ir reālā un ireālā sakausējums groteskā formā – kādas ģimenes gaitas turpina ietekmēt spoks – mirusī māte, izraisīdama neprognozējumu, pārsteidzošu notikumu lavīnu. Savukārt par Vitkēviča gleznām E. Braiters 1919. gadā rakstīja: «S.I.Vitkēviča gleznas pārsteidz ar fantastiskām groteskām, kurās nav ne miņas no teorētiska dogmatisma.»
Šo rakstnieku skāra totalitārisma traģēdija, kas rakstnieku noveda pie pašnāvības 1939. gada 18. septembrī, dienu pēc padomju armijas ienākšanas Polijā.