Ak, skaistā jaunība... jel atgriezies... Tīņi šo dziesmu dzied stilodamies, večuki — no visas sirds. Tikai cilvēki ap četrdesmit, ja ar viņiem viss kārtībā, nealkst būt kādā citā vecumā kā vien savā. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viņi joprojām ir jauni — ne vienā vien ārzemju izdevumā atradīsiet terminu «jauniešiem līdz 40 gadiem».
Otrkārt, tāpēc, ka tieši tagad sākas viņu dzīves mierīgais posms, tā sauktā platforma. «Kāpumā» līdz šai robežai uzkrāta manta, izglītība, stāvoklis sabiedrībā, iegūta profesija, varbūt nodibināta ģimene, vārdu sakot, saprātīgi cilvēki ieguvuši visu, kā esamību varēs baudīt līdz sirmam vecumam.
Atceros, kad paši bijām pusaudži, savā starpā spriedām: «Ārprāts, viņa jau ir veca, viņai ir trīsdesmit pieci gadi!» Vēlāk savukārt vecākā paaudze aizrādīja: «Tu vairs nevari valkāt tik īsus svārkus, tev jau divdesmit pieci, neesi nekāda jaunā.» Tiesa, viņu laikos jaunība bija īsa un strauja, tāpēc arī māmiņas savām trīsdesmitgadīgajām pie vīra neizgājušajām meitām vairs neprasa: «Kad tad tu beidzot atradīsi puisi un apprecēsies?», bet... «Zini, tev vajadzētu bērnu, tagad jau ir visādas spermas bankas...»
Bet ko par to domā paši 30–40 gadu vecie?
Ka vistraģiskākais vecums ir ap 18. Tajā atpakaļ var gribēt tikai tie, kam jau iestājusies selektīvā amnēzija: kas neatceras, cik saspīlēti jutās, nespējot uzrunāt meiteni vai puisi, kurš iepaticies, kāda traģēdija bija pumpa uz deguna, cik grūti bija cīnīties pret vecāku tikumisko moralizēšanu un sludināšanu un draudiem nepabalstīt ar naudu, kāda dilemma bija — zaudēt vai pietaupīt nevainību, cik neveikls bija sekss un kā pārpratumi attiecībās radās bezmaz vai no zila gaisa.
Lai cilvēks justos pietiekami laimīgs un spētu baudīt dzīvi, viens no pirmajiem noteikumiem ir veselīgs po-fi-gisms. Un, lūk, četrdesmitgadnieki to izbauda bez kompleksiem.
Celulīts? Nu un tad? Celulīts mūsdienās ir katrai trīspadsmitgadīgai čipsu rijējai!
Vīrietis nesola mīlēt mūžam? Bet vai vajag? Pietiek ar to, ka ir labs sekss un nav viņa zeķes jāmazgā!
Meiča nepievērš uzmanību? Pievērsīs! Četrdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos, kā runāt ar pretējo dzimumu tā, lai tam būtu interesanti. Kamēr jaunie puiši dižojas ar pliku seksapīlu, vīrieši savaldzina jaunās meitenes ar savu personību. Kamēr jaunās meitenes pret jaunajiem džekiem izturas vīzdegunīgi un spēlē spēlītes, desmit gadus vecākās ar pāris vārdiem liek šim vīrietim sajusties īpašam un novērtētam.
Dzīvē uzvaras gūst pofigisti — kas netiecas gūt virsroku par katru cenu, jo zina, ka pēc katra izdevīga gadījuma nāks nākamais izdevīgais gadījums un viena atsevišķa neizdošanās vēl nav pasaules gals.
Kāds tam visam sakars ar virsrakstā minēto atziņu? Elementāri — 33 vai 37 gadus vecai vecmeitai bez bērniem ir iespēja pēc patikas izvērsties uz abām pusēm — viņa patīk gan divdesmitgadniekiem, gan četrdesmitgadniekiem. ;) Tikai tiem, kam jau ap sešdesmit, ne — tie iekāro astoņpadsmitgadīgās. ;)))