Sāpju un baudas mijiedarbību aptvēra daudzi ezotēriķi (ezoterisks – slepens, domāts vienīgi iesvētītajiem). Arābu mistiķis Suleimans ben Aifa, kas pazīstams ar eksperimentiem seksuālajā maģijā, paziņoja, ka materiālajā pasaulē eksistē tikai miesas bauda un sāpes. Viss pārējais ir ilūzija.
Tieši bauda un sāpes var cilvēku attālināt no ķermeņa un ļaut tam pieskarties visam dievišķajam.
Līdzīgus uzskatus sludināja tantristi, šivaisti, sufisti, kabalisti un citas ezotērās skolas. Sāpju un baudas kopība viņu mācībā atrada plašu pielietojumu.
Iniciācijas (iesvētīšanas) rituālos sāpes tika izmantotas ekstātiska stāvokļa sasniegšanai. Nolemtajam vajadzēja iziet caur ciešanām, nāvi un augšāmcelties. Šis scenārijs atrodams katrā iesvētību rituālā, vai tas būtu kabalistu, masonu vai samaņu utt. Ja nāve un augšāmcelšanās rituāli bija simboliski, tad sāpes bija pavisam reālas.
Kulturologs Mirča Eliade savā grāmatā «Šamanisms: ekstāzes arhaiskās tehnikas» apraksta samaņu iesvētības rituālu: «Iesvētāmo izģērbj, liek gultā uz aitas ādām un apsedz ar kanēļa lapām, nepārtraukti veicot maģiskas kustības. Pēc tam pār viņu pārliecas vecenes - šamanes un sāk zīst viņai krūtis, vēderu un ģenitālijas ar tādu spēku, ka asinis šķīst uz visām pusēm. Rezultātā jaunā šamanietie sasniedz ekstātisku stāvokli.»
Angļu mācītājs Garduers, unikālā «Burvestību» muzeja direktors, apraksta raganu svētkus šabašu: «Kailu meiteni, noteikti nevainīgu, piesien pie staba. Pēc tam rituālu dalībnieki korī sauc Cernukosu (šabašu kungu), kura lomu parasti tēlo burvis, pārģērbies par āzi. No galvenās raganas viņš saņem pletni, kas izmērcēta maģiskos šķidrumos, un sāk pērt meiteni. Pēc tam, kad viņa ir sasniegusi ekstāzi, to atsien un izvaro.»
Analizējot seksuālos rituālus, kas saistīti ar algolagniju (algolagnija – termins, ko ieviesa Šrenks – Notcings; burtisks tulkojums – bauda sāpēs), itāļu kulturologs Juliuss Evola apgalvo, ka to mērķis ir traumēt apziņu ar mistikas starpniecību. Tas paverot virssajūtu jomu. Sāpes, ko meitene izjūt parastās deflorācijas brīdī, arī ir varens, maģisks spēks. Tāpēc seksuālos rituālos tik liela nozīme tiek piešķirta «nevainības atņemšanai». Tiek uzskatīts, ka deflorācijas brīdī vīrietis nodod sievietei daļu no savām virssajūtām.
Tāpat deflorācijas sakarā Freids un Raihs vērsa uzmanību uz sievietes mazohistisko dabu. Raihs tā arī paziņo, ka sievietes ir mazohistiski ieprogrammētas. Jebkuras sāpes un jebkurš pazemojums var radīt viņās apmierinājumu. Tāpēc neesot nejaušība, ka sieviešu visizplatītākā seksuālā fantāzija ir par izvarošanu. Tieši tāpēc, ja katra sieviete ir mazohiste, tad vīrietis —sadists.
Freids savukārt apgalvo, ka vīrieti no dabas ir ieprogrammēta dabīgā agresivitāte — tieksme ar spēku pārvarēt seksuālās iekāres objektu. Amerikāņu psihiatrs Dž. Kjernans sadismu traktē kā atavistisku kanibālisma parādību.
Mūsdienu psihoanalīze tieksmi nogalināt identificē ar dziļi zemapziņā slēptu mīļotās būtnes absorbciju ar bērna orālo kompleksu vai libido kanibālisko fāzi pieaugušajiem.
(Turpmāk par destruktīvo seksu.)