Ir daudzas lietas, kas padara mani lepnu dzīvot šajā valstī — hokejs, Jāņi, mani draugi… Un ir lietas, par kurām man ir kauns un bezcerībā nolaižas rokas. Šodien Saeima apstiprināja grozījumus, kuros noteikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, un man palika dziļi žēl.
Šeit es nerunāju par Eiropas Savienību, kura, iespējams, nosoda šādu Latvijas valdības rīcību. Šāds lēmums aizskar mani dziļi personīgi. Valsts, kurai es maksāju nodokļus, valsts, par kuru es saku labus vārdus, valsts, kurai es biju gatavs ziedot savu dzīvību, šodien man ir pateikusi, ka es viņai neesmu vajadzīgs, ka viņa uzspļauj tam, kāpēc es dzīvoju. Šodien man ir patiesi kauns, ka es piederu tādai valstij.
Tā kā es pieņemu, ka esmu lieks šajā valstī, sākot ar 2005. gada 15. decembri, tad vairāk arī man nav cieņas pret tiem vīriem un sievām, kas šo izraidījumu ir apstiprinājuši. Man ir dziļi vienaldzīgi, ko jūs runājat no tribīnēm, un es pavisam neizprotu motivāciju jūsu lēmumam. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc tāds lēmums ir pieņemts, man rodas secinājums par latviešu dabu vispārīgā līmenī — latvieši ir tauta ar mazohistiskām nosliecēm.
Nu kurai vēl citai tautai pasaulē ir Okupācijas muzejs. Pats nosaukums jau burtiski vicina karogu pa priekšu saucot, ka, lūk, mēs esam bijuši okupēti. Kurai citai tautai ir tik daudz oficiālu sēru dienu? Kura cita tauta vēl tik daudz sūdzas par savu cietēju likteni? Mēs apliecinām tagadni ar savu pagātni, un pieņemam lēmumus, kas tiešām Latviju padara par vienu lielu «lūzeru» valsti.
Dažkārt man rodas šaubas, vai Latvijas valsts un tie cilvēki, kas pieņēma šos grozījumus, saprot, ka tas mani aizskar personiski. Viena lieta ir — tas, ka Latvijā plaukst uz zeļ homofobija, bet otra, ka tas pazemo mani, cilvēku, kas atrodas konkrētā vietā un laikā. Kā gan lai es tagad cienu valsti, kas neciena savus līdzpilsoņus?
Mārtiņš, oficiāli — miris