Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Regīna Ezera: «Ja tu visu laiku pats domā, ka neesi nekas, tad, poētiski izsakoties, stāvi pie ratiem!»
Regīnai Ezerai decembrī apritētu 75. Visviens, vai kritika viņu dēvē par karalieni vai «prozas veceni», kā to ne bez pamata un ar rakstnieces svētību darījis Guntis Berelis, R. Ezera nenoliedzami ir viena no spilgtākajām personībām 20. gadsimta otrās puses latviešu prozā.
Ņemt no dzīves
Lai gan padomju laikos R. Ezera baudīja maksimālu varas labvēlību – LPSR Valsts prēmija (1972), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1974), LPSR Tautas rakstniece (1981)... – tautai viņa nekad tā īsti neasociējās ar kalpošanu režīmam. Dzīvojot ārpus Rīgas, savos Briežos, mežā otrpus Ķeguma spēkstacijas ūdenskrātuvei viņa drīzāk bija karaliene pati sev. Ne īpaši kādam glaimoja, ne kažoku uz otru pusi mainīja, drīzāk gan varēja šo to neērtu pateikt. R. Ezera bija ļoti talantīga rakstniece, kas dzīvoja tajā laikmetā, kas viņai bija lemts. Dzīvoja tik neatkarīgi, cik nu tas šajos apstākļos bija iespējams.
Jaunajos laikos allaž atradās kādi, kas viņai mēdza atgādināt padomisko pagātni. R. Ezera tādiem atbildēja mierā, kas tiek pierakstīts Sokratam pirms leģendārā indes kausa iztukšošanas. Līdzīgu situāciju savām acīm vēroju tūkstošgades mijas Prozas lasījumos. Regīna Ezera prata atbildēt tā, ka turpinājums jautājumiem nesekoja.
2000. gada decembrī, strādājot laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā (LML), pāris nedēļu pirms rakstnieces 70. jubilejas braucu uz Briežiem viņu intervēt. Torīt bija notikusi uzņēmēja Peimaņa slepkavība, un Ķeguma HES tilta šķērsošana, ar automātiem bruņotām patruļām fonā, atgādināja sirreālu ainiņu no filmas Buržuāzijas diskrētais šarms.
Jautājums par padomju pagātni šai intervijā bija viens no tiem, kuru uzdevu jau sākumā, un R. Ezera atbildēja tā, kā viņa to mēdza darīt – mirklis apdomas, klusuma pauze, tad atbilde, kur ikkatrs vārds ielēca savā teikuma struktūras ligzdiņā kā nomērīts, bez minstināšanās un piespiešanas: «Nu, ziniet, tur nekā nevar darīt. Manai paaudzei tā faktiski bija lielākā dzīves daļa. Atkarībā no tā, kādu pozīciju tu pats ieņēmi, šodien ir izturēšanās. Manuprāt, tolaik partijas biedru vidū bija daudz gaišu cilvēku. Es arī pati biju. Man likās, kāpēc gan ne? Kas mainītos no tā, ja visi stāvētu malā, nekur nepiedalītos, neko neredzētu, neiejauktos, neietekmētu un pēc tam būtu tie svētie?"
Ne vārda latviski
Regīnas Ezeras dzīve ir paradoksu pārpilna: gan privātu, gan literāru. Viens no pirmajiem ir viņas bērnība. Rakstniece, kuras darbus literatūras skolotājas stundās min kā vienu no dzidrākajiem un sulīgākajiem latviešu valodas paraugiem, bērnībā ilgu laiku latviski nemaz nerunāja. «Ar mani ir tā… Redziet, bieži vien, pat lielākoties, literāti atsaucas uz bērnības dienām, kādos apstākļos viņi dzīvojuši, cik ļoti no tautas valodas ietekmējušies. Bet es līdz piecu gadu vecumam nepratu latviešu valodu, man vienmēr likās, ka latviešu valoda ir kaut kas tāds, kas visu laiku jāmācās.
Arī tagad es jums varu parādīt – man ir Sinonīmu vārdnīca. Tā ir mana visvairāk lasītā grāmata pasaulē. Viņa, starp citu, ir bez vākiem, bet ne tāpēc, ka es pret viņu izturētos slikti, plēsonīgi. Tie vāki apdega ugunsgrēkā. Tad, kad es strādāju, grāmata visu laiku ir man blakus. Pat neredzot, es zinu, tai jābūt man tuvumā, un, ja man vajag – piemēram, vārds neder, jo tam ir divas zilbes, bet pēc ritma vajag trīs zilbes, pastiepju roku un meklēju, vai tam pašam apzīmējumam nav piemērots cits vārds ar trim zilbēm.«
Saskaldītā struktūra
Lielāko popularitāti R. Ezerai atnesuši viņas romāni. Ja kāds gadījumā tomēr nebija lasījis Zemdegas vai Aku, tad, pateicoties latviešu nacionālajai kinoklasikai, Gunāra Cilinska un Vara Braslas 1976. gadā pabeigtajai filmai Ezera sonāte ar Astrīdu Kairišu un G. Cilinski galvenajās lomās, R. Ezeru zināja katrs. Apmēram tajā pašā laikā par klasiku kļuva arī tradicionālais krustvārdu mīklu jautājums – nosauciet R. Ezeras darbu ar trim burtiem. Aka – šis romāns nav atraujams no Latvijas kultūras pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, vēl tagad kalpojot par atslēgas vārdu to laiku dziļākai izpratnei.
Lai man piedod neskaitāmie Akas un Zemdegu cienītāji, tomēr, manuprāt, R. Ezeras daiļrades visspožākais pienesums ir viņas īsproza, un te viņai latviešu literatūrā joprojām nav līdzvērtīgu autoru.
R. Ezerai lielās formas darbi nekad nav bijuši īpaši organiski. Šis apgalvojums nav nekas jauns: to jau teikuši divi absolūti pretēji literatūras vērtētāji – Broņislavs Tabūns un Guntis Berelis, tomēr, baidos, abi kungi nav pirmie, kas to pamanījuši – par to recenzijās rakstījuši arī citi. Neraugoties uz to, padomju laiku literatūras ierastais stereotipu komplekts – romāns kā prozas virsotne un neesošais socreālisms kā literārās kvalitātes Himalaji – ir ierasta aste, kas vēl šodien velkas līdzi 20. gadsimta latviešu padomju perioda literatūras vērtējumam, nereti atstājot otrajā plānā reālos šā laika sasniegumus īsprozā. Arī R. Ezeras daiļradē.
Par to, ka R. Ezeras darbos dominē saskaldīta struktūra un psiholoģisms, ko faktiski veido uz viena diega uzvērtas filigrānas noveļu pērlītes, var pārliecināties katrs, kas lasījis viņas vēlīnos romānus, kuri izdoti nepabeigtajā tetraloģijā Pati ar savu vēju. Arī ar reālismu (pēc literatūrzinātniskās definīcijas) rakstnieces daiļradē ir kā ir. To lieliski apstiprina pašas R. Ezeras vārdi: «Pati apzinos, ja būtu darbojusies citādos apstākļos, būtu citādāka. Faktiski es neesmu nekāda superreāliste. Man prāts nesas uz visādām… teiksim, tādām prozas izdarībām un dulburībām. Tajos garajos darbos, kas rakstīti iepriekšējā periodā, mani ne sevišķi interesēja sociālais, faktiski esmu kā tāds psihologs, mani interesē patoloģija. Arī Zooloģiskajās novelēs.
– Kā jūs pati toreiz iekšēji jutāties, kad reālisms bija gluži obligāts un no tribīnēm tika klāstītas visas tās gudrās un zinātniskās teorijas par socreālismu?
– Es nevarētu teikt, ka esmu tāda dižgudra. Bet par tolaik radīto priekšstatu, kādai jābūt pareizai literatūrai… Bija tā. Kad nu visur tika skandināts, tad tu galu galā daļēji sāki ticēt, ka tā jābūt, un daļēji to pieņēmi. Es nemaz neapšaubu, ka var būt tāds superreālisms, bet man, piemēram, vienu no lielākajiem iespaidiem, lasot latviešu literatūru, atstāja Jaunsudrabiņš. [..] Piemēram, savā laikā ļoti patika, un es daudz esmu lasījusi, varbūt pat mācījusies un ietekmējusies… Tas bija Mopasāns.
Leģendas un pat anekdotes par to, ka R. Ezera visu pieraksta uz maziem papīrīšiem, ietinamā papīra vai avīžu stūra, ka viņas darbistaba aktīvajā rakstīšanas procesā atgādina neskaitāmu papīru kaudzīšu noliktavu, kuros spēj orientēties tikai pati autore, un, nedod dies, kāds šajās čupās kaut ko samainīs vietām – tie nav nostāsti, tā ir R. Ezeras radošā laboratorija.
«Kad eju ar Skonto (tā sauca R. Ezeras suni) staigāt pa mežu, man vienmēr ir kāds papīrs līdzi. Ja man iešaujas kāda doma prātā, kāds teikums, kāda frāze, tā jāpieraksta, citādi aizmirsīšu. Varbūt man to nemaz šai darbā nevajadzēs, bet kādā citā darbā tā var noderēt,» – šos vārdus no viņas mutes esmu dzirdējis reizes trīs, tiekoties ar R. Ezeru pēc tam, kad LML redakcijā reižu pa reizei ieskanējās telefona zvans un viņas allaž priecīgā balss klausulē sauca – man jums te viens gabaliņš uzrakstījies! Tas, kā R. Ezera prata noķert un salikt kopā pareizos teikumus un frāzes, manuprāt, ir viens no lielākajiem brīnumiem 20. gadsimta otrās puses latviešu prozā.
Galva kā dators
Varbūt subjektīvi un aplami, bet man šķiet, R. Ezeras klasiski māksliniecisko pasauli radīja ārkārtīgi spožs, racionāls un dziļi domājošs prāts, kas licis dzīvē pieņemt ne vienu vien patstāvīgu un negaidītu lēmumu. Dzimusi stingrā katoļu ģimenē un augusi katoļu tradīcijās, viņa atsakās no reliģijas. Rakstniece, šķiet, nav bijusi īpašos draugos ar filozofiem, kuri paši tikai vaicā, neko tā arī īsti neatbildot. R. Ezera ir šerpa, viņa var pateikt, viņa var uzrakstīt to, ko domā. «Esmu uzaugusi ļoti reliģiozā katoļu ģimenē. Bet pēc tam ar visām tām pretestībām pret «ģimenes žņaugiem» man arī pret Dievu radās protesta gars. Es joprojām tā… Mani nevelk iet uz baznīcu, tādas lietas nav. Bet, maza būdama, es uz celīšiem Dievu lūdzu un baznīcā esmu bijusi pie pirmās Svētās Komūnijas – pati jaunākā no tiem, kas tur toreiz bija. Tāds talantīgs un visādā ziņā apdāvināts bērns.«
– Bet, ja tā pavisam vienkārši: Viņš ir, Viņa nav, vai, kā teicis filozofs – Viņš ir mūs pametis?
– Vienmēr rodas tāds jautājums – no kā viss radies? Tāds paliek vienmēr. Vienalga, vai es to iztēlotos kā Svētos rakstos – silītē piedzimis Jēzus bērniņš, vai savādāk.
Vai es tam ticu? Man tas liekas tā sirsnīgi, naivi.«
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni 1995. gadā, 2001. gadā viņa saistībā ar kādu ordeņa sakarā rīkotu pasākumu rakstā LML (avīzi izdeva piektdienās) atļaujas izteikties tik asi, spoži un trāpīgi, ka jau nākamās pirmdienas rītā laikraksta galvenās redaktores Aijas Lāces kabinetā sēž trīs ļoti aizskarti kungi tumšos uzvalkos. Viņi vēlas sūdzēt R. Ezeru un LML tiesā...
Izcilām sekmēm (arī eksaktajos priekšmetos) beigusi vidusskolu, R. Ezera, pašas vārdiem runājot, varēja izvēlēties jebkuru dzīves ceļu. Viņa to arī izdarīja, ne mazums pārsteidzot ar savu izvēli – rakstīt. Laiks tomēr spoži apliecinājis R. Ezeras ceļa pareizību. Pirms pieciem gadiem vaicāta: rakstnieka talants – dāvana vai sods? – viņa atbildēja:
«Ziniet, gan viens, gan otrs. Tā nevar, ka viens tagad domā – būšu rakstnieks, un viņš tāds ir. Tā nav! Es, piemēram, nevaru būt balerīna, lai kā to gribētu. Jo man nav tādu dotību. Nepietiek ar to, ka es gribu un būšu. Kāpēc tad ir jādomā, ka ar literatūru var tā – gribu un esmu? Ne katrs, kas skolā labi rakstījis sacerējumus, var būt rakstnieks. Diezgan daudzi jau raksta. Kaut ko.«