Evelīna Kovaļevska: «Es augu mīlot»

Esi jau sajutusi, ka Ziemassvētki ir tepat aiz stūra?

Ziemassvētku sajūtas pamodināšanu cenšos pēc iespējas ilgāk novilcināt un pasargāt sevi no tā, ka varētu tikt ierauta visā pirmssvētku bumā. Man nepatīk, ka jau mēnesi pirms svētkiem ir jāklausās džinglbells. Jāsargājas nepārdegt pirms laika, un no pārdegšanas izvairīties ir grūti, ja tev katru dienu visapkārt mirdz svētku gaismiņas un svecītes. Ja pārāk agri rodas svētku sajūta, tad ir gandrīz neiespējami šīs emocijas nosargāt līdz pašam Ziemassvētku vakaram. Tu vienkārši pārdedz.

Bet dāvanas taču esi jau sākusi meklēt?

Dāvanas cenšos iegādāties jau mēnesi pirms svētkiem. Tiesa, šogad man tas vēl nav izdevies. Tāpēc būs vien jāiet tagad tajā burzmā un jāmeklē dāvanas saviem tuviniekiem. Pirmssvētku laikā cenšos bērnus nevest uz lielveikaliem, lai viņi neredz to haosu. Šajā laikā visapkārt valda kas līdzīgs masu psihozei. Ir vispārzināms fakts, ka laiks pēc Ziemassvētkiem un Jaunā gada ir arī visdraudīgākais pašnāvību skaita ziņā. Cilvēki vienkārši izšaujas, jo visu pirmssvētku laiku viņiem tiek sludināts, ka tūlīt, tūlīt tā laime nāks un nu tik būs. Cilvēkiem vienkārši nepietiek enerģijas sagaidīt svētku bridi. Tas ir līdzīgi kā ar divtūkstošā gada sagaidīšanu. Krievu autors Jevgeņijs Griškovecs kādā no savām lugām raksta par divtūkstošā gada sagaidīšanu: tu gaidi, ka tūlīt būs, tūlīt nastupit, un tad tas notiek... Tu dzer šampanieti un domā - nu? Kur tad ir? Kas ir mainījies? No rīta tu piecelies ar sāpošu galvu un ej pie ledusskapja. Atver to un redzi - tur vēl atlicis nedaudz šampanieša un mazliet apkaltuša rosoliņa bļodā. Tad tu izcel to rosoliņu, nedaudz ieēd un domā - re, cik labi... Tas nozīmē, ka nav svarīgi, kurā mirklī šie svētki notiek un kad svētku sajūta ir vispatiesākā.

Man ir svarīgi, lai svētki būtu tieši pašos svētkos. Tad var pagalmā viscaur iedegt svecītes un aiziet uz baznīcu, bet vakarā redzēt, kā svētku vecītis ienāk pagalmā. Tie ir īstie un nesasteigtie svētki.

Varbūt kopā ar ģimeni jums ir tikai savi svētki, kas nav visos kalendāros atzīmēti?

Zināmā mērā mums ģimenē svētki ir sestdienas un svētdienas, kad gan es, gan vīrs Juris ir mājās un mēs visi ar bērniem varam pabūt kopā. Kā īpašu ļoti dziļi izjūtu arī Mirušo piemiņas dienu. Man šķiet, tā ir ārkārtīgi jauka tradīcija latviešiem, kad mēs patiešām pieminam savus senčus un aizejam uz kapiņiem. Manas meitas Beatrises krustmāte ir krieviete, taču viņa atzīstas, ka Lāčplēša dienā, redzot, kā mūsu Prezidente dodas nolikt ziedus pie pieminekļa un kanālā tiek peldinātas degošās svecītes, viņai rodas sajūta, kuras dēļ vien ir vērts te palikt un dzīvot.

Esi patriote?

Esmu tikpat liela patriote kā jebkurš vidusmēra latvietis, taču neesmu nacionāli noskaņots cilvēks.

Jums ir viegli uzminēt savu tuvinieku vēlmes pirms svētkiem?

Mēs visi kopā rakstām Ziemassvētku vecītim vēstuli. Dažkārt šis saraksts ir tāds jocīgs. Arī abiem bērniem vēlmes ir atšķirīgas. Ja viens lūdz Ziemassvētku vecītim mobilo telefonu, kura viņam nav un, protams, ka tuvākajā laikā nebūs, tad otram ir pavisam cita rakstura vēlmes. Abiem bērniem vēl pagaidām nav nekādas saprašanas par naudas kategorijām. Taču pagājušajā gadā Beatrise vēlējās, lai viņas rotaļu sunītim Salavecis atnestu drēbītes. Sunītis jau nomīlēts, bet tādas drēbītes, protams, nevienā veikalā nopirkt nevar, tāpēc man vajadzēja uzņemties organizēšanu, lai mīļais sunītis pie tām drēbītēm tomēr tiktu.

Vai, redzot, kā bērni priecājas, Ziemassvētku sajūtas netop lielākas un patiesākas?

Protams, es priecājos vairāk par šiem svētkiem, pateicoties bērniem. Taču sajūtas paliek vecās. Mana omīte cepa ābolmaizes, mana mamma cepa, un arī es tagad svētkos cepu ābolmaizes. Tas ir tik vienkārši. Ziemassvētku vecītis maniem bērniem gan šogad vairs nebūs vajadzīgs, jo viņi jau sāk uztvert šos svētkus pavisam reālistiski, un pēc vecīša vairs nav nepieciešamības. Kādreiz gan bērni vecīti gaidīja, sauca viņu. Atceros, reiz manā bērnībā mēs kopā ar māsīciņām, piespiedušas degunus pie loga rūts, gaidījām vecīti un kopā saucām: «Salatēti, ūūū, atnes bērniem dāvanūūū...», un patiešām tad pa apsnigušo Pārdaugavas ieliņu viņš nāca — īsts Salavecis ar adītiem cimdiem rokās. To atceroties, man vēl šodien aizraujas elpa un gribas raudāt.

Kura dāvana palikusi mīļā atmiņā?

Reiz bērnībā man svētkos uzdāvināja mazmazītiņus, apmēram centimetru lielus adītus cimdiņus. Es ilgi biju pārliecināta, ka tie ir īsti rūķīšu cimdiņi. Vēl ilgi nēsāju cimdiņus, piespraustus pie mēteļa. Ar tiem vēl arī mani bērni paguva paspēlēties, bet diemžēl tagad tie ir kaut kur pazuduši. Nesen mans kolēģis Juris Šteinbergs atnesa uz darbu savu pirmo bērnudienu rotaļu lāčuku. Tāds īsts Mistera Bīna lācītis un tajā brīdī sapratu, cik šādiem šķietamiem sīkumiem dzīvē ir liela vērtība. Arī man reiz bija tāds lācītis. Es to operēju, spēlējot dakterus. Pēc pēdējās veiktās operācijas zināju, ka lācītim iekšā ir zaļas lupatas, kuras pati biju tur salikusi pēc tam, kad lācīša skaidas bija izņemtas ārā.

Kādreiz gribēji kļūt par ārsti?

Jā. Veicu visvisādas manipulācijas ar savām lellēm. Bērnībā biju nopietna meitene, tāpēc jau trīspadsmit gados sāku strādāt slimnīcā par sanitāri. Strādāju Bērnu slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā. Man bija liels gandarījums, ja varēju kādam slimniekam palīdzēt, kaut vai iedot padzerties. Diemžēl kaut kas manī notika tāds, ka es par ārsti tā arī neaizgāju mācīties. Laikam nobijos, jo sāku šaubīties par to, vai varētu būt izcila ārste. Varbūt man tomēr savulaik vajadzēja sevi piespiest un iestāties Medicīnas akadēmijā, bet es iestājos Kultūras akadēmijā un sāku studēt krievu kultūru.

Medicīna vēl šodien man ir tuva, apzinos, ka lai izskolotos par ārsti, vajadzīgi daudzi gadi.

Bet mācīties taču nekad nav par vēlu...

Protams. Taču man ir bail par savām iecerēm un sapņiem runāt skaļi. Tajā pašā laikā nevaru apgalvot, ka apgūt medicīnu nemaz nebūtu iespējams, aizbildinoties, ka vēl jāaudzina mazie bērni. Tas būtu nepareizi, jo daudzi citi, kas ir vēl aizņemtāki par mani, tomēr to spēj paveikt.

Kad tev pieteicās pirmais mazulis?

Pirmais bērniņš pieteicās jau studiju laikā, kad vēl mācījos Kultūras akadēmijā. Drīz pēc tam sāku strādāt ari par reportieri, gatavoju intervijas radio, runājos ar cilvēkiem uz ielām. Protams, atceros arī savu pirmo reizi tiešraidē. Tobrīd likās - zeme, atveries...

Vai esi iemācījusies atrast brīvo laiku sev un to saplānot?

Lai arī pēc darba brīvā laika man ir pietiekami daudz, sievietei, kurai ir bērni, brīvais laiks sarūk līdz minimumam, ja par to mēs uzskatām būšanu vienatnē. Viena varu atļauties būt vakarā, kad bērni jau guļ. Man darbs beidzas pulksten deviņos vakarā, tāpēc mans brīvais laiks ir rīta stundas.

Pēc darba bieži jūties nogurusi?

Protams. Domāju, tas ir viens no faktoriem, kas norāda, ka kļūstu vecāka. Man ir svarīgi labi izgulēties, citādāk ir zili riņķi zem acīm, un uzreiz var pamanīt, ja iepriekšējā naktī neesmu izgulējusies.

Ko dari savās brīvajās stundās?

Esmu sākusi apmeklēt nodarbības deju klubā «Nianse». Mācos dejot salsu. Tā jau tagad ir topa lieta. Pagaidām esmu vēl pirmajā līmenī. Trenējos un pakāpeniski izjūtu, kā pamazām apgūstu deju soļus. Man patīk, ka uz šīm nodarbībām nāk cilvēki, kuri patiešām vēlas dejot, nevis dzīt amzieri, kā tas bija kādreiz, Padomju laikā. Toreiz, kad rīkoja deju vakarus, jau bija skaidrs, ka turp dodas tikai meklēt sievas vai vīrus. Tagad ir citādāk, un ļoti aktīvi dejās iesaistās ari vīrieši.

Jūs pagājušajā nedēlā televīzijā pieteicāt arī Starptautisko skaistuma konkursu Mis Pasaule. Kas, tavuprāt, ir skaista sieviete?

Viņai noteikti jābūt sievišķīgai. Es pati esmu vairāk hipiju tips un domāju, ka tādā veidā iegriežu ikdienišķi domājošajai vīriešu auditorijai. Labprātāk valkāju bikses, nevis tīģerotus krekliņus, jo tas nav manā stilā. Man apkārt ir ļoti daudz sieviešu, un es redzu un saprotu, ka sievietei ir jāpaliek arvien stiprākai. Taču tas nenozīmē, ka sieviete pamazām kļūst neatkarīga no vīrieša. Ne vienmēr. Skaista sieviete ir mīlēta sieviete. Sieviete aug mīlestībā un tad kļūst skaista. Norvēģiem ir pasaka par šo tēmu - princis iemīl mazu meitenīti, bet nevar to precēt. Taču princis šo meitenīti tik stipri mīl, ka viņa ar katru dienu aug arvien lielāka, līdz beidzot princis viņu var precēt. Tad kādu dienu parādās svešzemju princese, un prinča uzmanība tiek dalīta, mazā princesīte sarūk. Princis viņu meklē, bet viņas vairs nav. Mēs esam tik lieli, cik daudz mūs mīl citi.

Tev šķiet, ka vīriešu rokās ir liels spēks?

Protams. Nenoliedzami!

Vai tevi biedē vecums?

Kaut kādā ziņā - noteikti. Man netraucē tas, ka līdz ar vecumu parādās krunkas (kaut kādā ziņā jau, protams, arī tas biedē), taču visvairāk man bail, ka vecumdienās es varētu būt slima. Negribētu būt atkarīga no citiem vai arī būt atkarībā no tādas veselības aprūpes, kāda tagad ir pieejama mūsdienu vidusmēra cilvēkam. Kamēr cilvēks personīgi nesaskaras ar to, ko nozīmē sēdēt rindā, piemēram, onkoloģijas centrā, viņš to nesaprot. Kādas tur ir rindas! Cilvēki vienkārši nomirst gaidot. Tāpēc man šķiet, ka ir lieliski, ja sievietes uzdrošinās publiski runāt, piemēram, par krūts vēzi vai par to, kā viņas tiek galā ar pārmaiņām ķermenī, kas pienāk līdz ar vecumu. Cilvēka ķermenis ir mājoklis, kurā mīt dvēsele un gars. Par šo mājokli ir jārūpējas katram pašam. Mēs paši sev esam dāvana.

Kā tu parūpējies par sevi?

Esmu atmetusi smēķēšanu. Tā ir būtiska manas pieaugšanas un arī, iespējams, novecošanas sastāvdaļa. 3.janvārī varēšu svinēt gadu, kopš vairs nesmēķēju. Man smēķēšana bija kļuvusi par rituālu. Dažādos veidos sevi mierināju - lūk, man tagad ir stress, un tāpēc es drīkstu uzsmēķēt. Līdz beidzot sapratu, ka esmu kā slima ar smēķēšanu. Tiesa, kopš atmetu, esmu pieņēmusies svarā apmēram par 7 kg. Mājās drēbju skapī ir viens plauktiņš, kas gaida, kad atbrīvošos no saviem 7 kg. Taču to es stāstu kā joku, jo mani šie pāris liekie kilogrami netraucē.
Varu teikt, ka man piemīt tendence uz atkarībām. Ja no smēķēšanas esmu tikusi vaļā, tad man tā vietā ir radušās citas atkarības. Kopš atmetu smēķēšanu, es vairāk ēdu. Varbūt tādā veidā kompensēju nepieciešamību smēķēt. Man vienmēr ir vēlme pēc pārmērībām. Ja man ir labi, gribu, lai man ir vēl labāk. Visiem ir skaidrs, ka narkotikas - tas ir ļoti slikti, bet es varētu būt tā tipa cilvēks, kas varētu iekrist. Ja sevi labi pazīst, tad arī zina, no kā ir jāpiesargās un jāuzmanās.

Un tā tu pakāpeniski samazināji izsmēķēto cigarešu skaitu?

Vienkārši beidzu smēķēt. Kādu rītu pēc Jaunā gada sagaidīšanas pamodos ar īstas pēcsvētku depresijas sajūtu. Viss milzīgais jampadracis ir garām. Ko tagad darīt? Jāceļas un jāiet uzpīpēt! Un ko pēc tam....? Tas taču man nepalīdzēs. Gluži otrādi — mocījos ar vainas apziņu, ka mani bērni redz to, ka mamma smēķē. To visu stāstu tāpēc, ka uzskatu: tas ir tā vērts - atmest smēķēšanu. Turklāt nav jēgas mēģināt atmest, bet tas vienkārši ir jāizdara, nevis samazinot izsmēķēto cigarešu skaitu, bet pārtraucot to vispār darīt. Vārds mēģināt neder, ja vēlas atmest smēķēšanu.

Zinu, ka esi kļuvusi arī par kaislīgu slēpotāju. Vai sen jau?

Par to, kā iemācījos slēpot, man ir klasiskais neslēpotājas stāsts. Kādreiz baidījos ar slēpēm laisties no kalna. Kad biju jau pieaugusi, draugi reiz pierunāja doties līdzi uz Šveici, uz īstiem kalniem slēpot, apsolot, ka tur noteikti iemācīšos to darīt. Protams, arī tur gandrīz lauzu kaklu. Ieguvu divreiz lielāku nepatiku pret slēpošanu. Turējos vienmēr līdzās instruktoram, un, tiklīdz instruktors atkāpās, tā es atkal kritu. Taču manas māsīcas ir lieliskas slēpošanas instruktores, un viņas man iemācīja, kā tas darāms. Bērniem ir daudz vieglāk iemācīt slēpot nekā jau pieaugušam cilvēkam.

Tavi bērni to jau pieprot?

Protams. Slēpo tā, ka prieks. Turklāt Latvijā ir tāds klimats, ka vismaz 4-5 mēnešus gadā var slēpot. Manuprāt, slēpojot ir vieglāk pārciest ziemu. Pilsētā ziema ir pelēka, dubļaina, ar sasāļotām kurpēm un stresainiem cilvēkiem, bet ziema kalna galā ir īstena pasaka.

Par ko vēl tavas atvases interesējas?

Beatrise sāk interesēties par burtiņiem, bet Fridrihs jau sācis lasīt. Viņš vislabprātāk lasa pavārgrāmatas. «Ēdieni no dzīvnieku iekšējiem orgāniem,» reiz dēliņš skaļā balsī izlasīja. Mēs, mājinieki, gandrīz no krēsliem nogāžamies, jo tas no bērna mutes izklausījās tik šausmīgi. Broileru kājas un broileru galvas... Protams, Fridrihs ir sajūsmā par snovbordu. Viņš loti ātri mācās. Es pati arī gribētu iemācīties braukt ar sniega dēli. Mani bērni dzīvo vienkāršu, laimīgu bērnu dzīvi. Dēliņš mācās Valdorfa skolā un Beatrise - Valdorfa bērnudārzā. Šeit mācību sistēma ir citādāka nekā parastajās skolās, un maniem bērniem tas patīk.

Tu esi vienīgais bērns ģimenē. Vai, audzinot savus bērnus, esi aizdomājusies, ka vienīgais bērns ģimenē dažreiz bauda lielākas priekšrocības nekā tad, ja ir vēl arī māsiņa vai brālītis?

Tagad kā pieaudzis cilvēks saprotu, ka tas ir lieliski, ja ir brālītis vai māsiņa. Taču mazi bērni visu pieņem kā objektīvu realitāti un neparko nebrīnās. To no bērniem var mācīties arī pieaugušie - dzīvot laimīgā šodienā. Bērnībā man vienmēr bija kaimiņos draudzenītes un brīnišķīga māmiņa. Man bija savi stabiņi, lellītes un dakterīši - viss, kas nepieciešams. Taču tas, ka biju vienīgais bērns ģimenē, nenozīmē, ka pieaugu izlutināta. Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi, varētu teikt, pat nabadzīgi. Tā kā mamma mani audzināja viena, viņai vienai bija jāuztur gan mani, gan arī vecmāmiņu. Viņa daudz strādāja. Nedomāju, ka uzmanība man tika veltīta vairāk nekā tiem bērniem, kuriem ir brālīši vai māsiņas, taču šī uzmanība bija personīgāka.

Ko tu pati sev vēlē tu Jaunajā gadā?
Ja man būtu 20 gadi, tad, iespējams, ka man būtu arī šīs ilūzijas, ka līdz ar jauno gadu ir iespējams apņemties un sākt jaunu dzīvi. Taču es tās esmu pazaudējusi. Jaunais gads nedrīkst būt izšķirošais. Taču es sev vēlētu vairāk sirdsmiera. Tas ir ļoti svarīgi.