Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8819471t1ha31d.jpg)
Kad Latvijā būs tikpat rāmi, ērti un garlaicīgi kā, teiksim, Luksemburgā vai vismaz Slovēnijā? Nākamgad vēl ne.
Saeimas vēlēšanas oktobrī, NATO galotņu sanāksme novembrī, Eiropas Savienības fondu naudas «apgūšana» nodrošinās 2006. gada politiskās un tātad arī lielākās daļas ļaužu ikdienas dzīves dramatismu. Gruzdēs un palaikam uzliesmos katastrofāli iekavētā gatavošanās Šengenas līgumam — līdz vēlēšanām būs skaidrs, vai spēsim tam pievienoties 2007. gadā, kā plānots. Tautsaimniecība turpinās vētraini attīstīties, un Latvija droši vien vairs nebūs nabadzīgākā ES valsts. Inflācija arī paliks augsta, un nāksies vismaz uz gadu atlikt pievienošanos eirozonai. Hokeja pasaules čempionāts maijā uz šāda fona būs tikai iesildīšanās gada svarīgākajām norisēm, kuras turklāt būs saistītas un cita citu papildinās.
Vissvarīgākais notikums, kas vislielākajā mērā noteiks valsts virzību nākamajiem četriem gadiem, būs, protams, Saeimas vēlēšanas. Šajā reizē beidzot nav gaidāmi jauni tautas glābēji, un 9. Saeimā acīmredzot būs lielākoties tie paši politiskie spēki, kuri ir pašreizējā, ja arī citādā proporcijā. Tas liecina par politiskās sistēmas stabilizēšanos, taču sarežģī dzīvi vēlētājiem — izvēlēties mesiju baltā zirgā vienmēr ir vienkāršāk nekā kādus no tiem daudzajiem politiķiem, kuri četru gadu laikā izrādījušies esam tikai cilvēki.
Tiesa, viens «jauns», ja arī stipri nojāts kleperītis arī šīm vēlēšanām laikam tiek paklusām seglots. Ja NATO valstu un valdību vadītāju tikšanās populārā intriga ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbraukšana vai neatbraukšana, kas lielā mērogā maz iespaidos NATO un ES valsts Latvijas likteni, tad Saeimas vēlēšanu noslēpums pašlaik ir Ventspils mēra Aivara Lemberga piedalīšanās, kas var būtiski ietekmēt politisko spēku izkārtojumu un sliktākajā gadījumā arī valsts turpmāko attīstību.
Putina lēmums braukt vai nebraukt būs pakārtots NATO kopīgam lēmumam aicināt viņu vai neaicināt. Lemberga lēmums piedalīties vēlēšanās vai nepiedalīties, šķiet, būs atkarīgs ne tikai no Ģenerālprokuratūras sekmēm kriminālprocesā par viņa lomu Ventspils tranzīta uzņēmumos. Pēdējo mēnešu norises liek nojaust pašmāju «oligarhu» jeb politisko biznesmeņu augušo vienprātību galvenajā jautājumā — par varu. Ka — vai nu šoreiz vienojoties, vai arī nekad.
Varas pārņemšanai vajadzēs nevis vienu varenu partiju, ko uzpumpēt pat ar ļoti lielu naudu nevarēs, bet gan gluži otrādi — sadrumstalotu, no daudzām vēlēšanās šķietami konkurējošām partijām sakasītu Saeimu.
Vai vēlēšanu rezultātā ES miljardus Latvijā dalīs sīko «oligarhu» Lemberga, Šķēles un Šlesera valdība ar lielo «oligarhu» Borisu Berezovski aizkulisēs un vai NATO valstu vadītājiem rudenī roku spiedīs (vai, atkal aizbildinādamies ar bin Ladenu, atteiksies spiest) premjerministrs Lembergs, būs atkarīgs pirmām kārtām no pilsoņu izvēles. Taču arī no pašreizējā valdības vadītāja Aigara Kalvīša partijas spējas sakopt savu iekšējo politisko grāmatvedību un tikt skaidrībā, ko īsti TP ir parādā savam tēvam dibinātājam. Pēdējā pusotra mēneša notikumi — azartspēļu likuma skandalozā grozīšana un premjerministra neticami neveiklā vēršanās pret «Jaunā laika» vadoni Einaru Repši — izskatījās pēc gatavības politiskai pašnāvībai, ja ar to var sakārtot kādu «biznesus» un notīrīt viņiem politisko spēles laukumu. Ja TP pašnāvnieciskās tendences gūs virsroku, JL līdz vēlēšanām aizies no valdības, būs izcili netīra priekšvēlēšanu kampaņa un galu galā tāda Saeima un valdība, kas aizejošo gadu liks atminēties kā «miera laikus».
Taču visļaunākie pareģojumi parasti nemēdz piepildīties. Latvijai pēdējā laikā ir bijis tieši otrādi — īstenojies vislabākais no vēlētā un gaidītā. Nemaz neminot valsts pastāvēšanai izšķiroši svarīgo pievienošanos NATO un ES, pat tik merkantilās lietās kā ES budžeta dalīšana iznākums bija pat labāks, nekā varēja paredzēt. Jācer, ka arī vēlēšanās nākamruden ļaudis novērtēs nevis solījumus nokopt visu Latviju tāpat kā Ventspili, no Kremļa polittehnologiem patapinātos stāstus par vispasaules sazvērestību «tīkliem» un aušanos rīkot referendumus, bet gan solītāju un pasaku teicēju darbus, piemēram, melošanu amatpersonu deklarācijās, uzrādot milzīgas skaidras naudas kaudzes. Un ka turpinās prasīt, lai to izvērtē arī VID, KNAB un prokuratūra.
Tas, kas arī nākamgad neizdosies, nebūs atkarīgs tikai no Latvijas politiķu un vēlētāju gribas vien. Robežlīguma ar Krieviju, kura parakstīšanu premjerministrs un ārlietu ministrs aprīlī veiksmīgi izgāza, arī nākamgad nebūs, un attiecības ar Maskavu, kamēr turienes varenie turpina agresīvi apgalvot, ka okupācijas nav bijis un «neviens nekad ne par ko neatvainosies», paliks labākajā gadījumā vēsas.
Karsti ies tur, kur parasti. Irākā varēs piesardzīgi prognozēt stāvokļa pakāpenisku uzlabošanos, līdzko būs zināmi nule notikušo vēlēšanu rezultāti un izveidota pastāvīga valdība. Iespējams, ka jau līdz Saeimas vēlēšanām redzēsim, cik ilgi vēl būs nepieciešama Latvijas karavīru klātbūtne šajā valstī. Taču par jaunu «karsto punktu», turklāt, kā pašlaik izskatās, — nenovēršami — kļūst Irāna, kuras jaunais prezidents pareģo pasaules galu pēc diviem gadiem, draud noslaucīt Izraēlu no pasaules kartes un neapturami mēģina iegūt kodolieročus. Nākamā gada laikā var pienākt brīdis, kad starptautiskajai sabiedrībai ir jāizvēlas — vai nu pieļaut šo pravietojumu īstenošanu, vai arī diemžēl rīkoties.
Nē, ērti un garlaicīgi arī nākamgad nebūs. Atliek sev novēlēt, lai iekšpolitiskie un starptautiskie satricinājumi arī nākamajā gadā ir uz labu.