Draudzene tikko atgriezās no Ēģiptes. Viss esot gandrīz jauki — saule, siltums, zili zaļa jūra, suvenīri, piramīdas... arābu izpratne pret dzīvi un tirdzniecību. Tikai esot traki kauns to balto sieviešu vietā, kas brauc uz Ēģipti pēc pērkamo vīriešu mīlas.
Īpaši šai jomā izceļas dāmas no Krievijas — pārpucējušās matronas ar kāriem skatieniem. Kaut gan arī citu valstu pārstāves – vācietes, zviedrietes — arī nesmādē melnīgsnējo puišu pakalpojumus. Vietējie, būdami attapīgi komersanti, ātri vien pielāgojušies pieprasījumam.
«Ko tagad tie arābi domā par baltajām sievietēm?! Viņi taču piedāvājas ikvienai, kura drusku aizgriezusies nost no vīra!» sašutusi klāsta draudzene.
Es cenšos draudzenes svelošo kauna sajūtu remdēt:
«Viss uz pasaules ir līdzsvarā. Uz Rīgu ārzemnieki brauc pēc smukām un lētām pērkamām meitenēm. Krievietes un ne tikai tās brauc uz Ēģipti pēc vīriešu pērkamās uzmanības. Kaut gan jebkurā kūrortā var saņemt attiecīgu pakalpojumu. Atceries krievu filmu «Kazanovas mētelis» par itāļu žigolo un krievieti?»
Draudzene paliek pie sava. Viņa esot godīga sieviete un viņu apkaunojot tas, ka uz pasaules ir tādas, kas pērk vīriešus. Bet vēl dumjākas esot tās, kas uzskata, ka īstie vīrieši dzīvo visur citur pasaulē, tikai ne dzimtajā pilsētā, sādžā vai miestā.
Satiktā, nu jau uz dzīvi apmetusies Šarmel Šeihā Nataša, kas precējusies ar ēģiptieti, vaļsirdības brīdī atzinusies, ka precējusies ar arābu tāpēc, ka tas nedzerot kā jau musulmanis, ka nesmirdot, ka mīlot viņu divreiz dienā, ka vispār dikti viņu mīlot. Neko tādu dzimtajā Čeļabinskā neesot bijis iespējams satikt.
Uz jautājumu, vai arī viņa mīlot savu vīru, Nataša tā arī neatbildēja.
Protams, katram ir tiesības izvēlēties tādu dzīvi, kādu viņš vēlas. Grib cilvēks, un precas ar arābu, kas nedzer un nesmird, grib, un nopērk sev uz kādu laiku ko tamlīdzīgu. Protams, tā ir patērētāju attieksme. Kaut gan drīzāk tā ir vērtību samainīšana. Uzmanība un «mīla» tiek mainīta pret naudu vai gaišajiem matiem un ādu.
Eh, ko nu tur! Nemaz nav jābrauc uz Ēģipti, tepat jau arī mīt sievietes, kas uzskata, ka nedalīta vīrieša uzmanība un pilnīga pakļaušanās iemaināma pret to, ka viņas atļauj sev pieskarties. Tām tur, kas aizbraukušas uz Ēģipti ar savu naudas žūksnīti, ir vienkāršāk. Še tev, puis’, nauda, un zini, kas jādara! Nekas nav jāpierāda. Nav jāapvainojas. Nav jāapgalvo, ka īsti vīrieši izmiruši vai mīt kur citur.
Kā tur bija ar to Sprīdīti, kas devās Laimīgo zemi meklēt, bet izrādījās, ka tā ir tepat — tēva māju pagalmā?