Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8820118t1ha453.jpg)
Četrdesmit gadi, elegantais vecums. Kā atrast zelta vidusceļu, lai neizskatītos smieklīgi - pēc sievietes, kas izmisīgi cenšas radīt iespaidu, ka vēl ir jauna -, bet arī nepārņemt kundzītes statusu, kad acīmredzami, ka viss interesantais jau ir tālā pagātnē. Jautājums, uz kuru labākie stilisti sniedz konkrētas atbildes.
Žanna Dubska, žurnāla «Lilit» modes redaktore: «Ir grūti noteikt, ko sieviete pēc četrdesmit gadiem varētu un ko nevarētu atļauties. Ja runā par vispārpieņemtiem noteikumiem, tad pieaugusi, nobriedusi sieviete vairs nestaigā ar gariem, izlaistiem matiem - tie ir vai nu sakārtoti, vai viņai ir moderns griezums (sieviete ar izlaistiem matiem pretendē izskatīties meitenīgi). Otrs - viņa vairs nevalkā īsus svārkus. Protams, ir svarīgi, kā sieviete izskatās, jo pēc plastiskajām operācijām četrdesmitgadniece var saglabāt divdesmit astoņus gadus vecas sievietes izskatu. Un tomēr arī tad, ja figūra atļauj, - ne visu, kas der, vajadzētu vilkt.
Manā uztverē kļūda pieļauta tad, ja citi, skatoties uz attiecīgo personu, uzdod jautājumu kāpēc? Un atbild - tāpēc, ka viņa grib izskatīties jaunāka. Rodas nākamais jautājums - cik viņai patiesībā ir gadu? Unkāpēc viņu neapmierina savs vecums?
Šos jautājumus provocē viss uzkrītošais, lecīgais, tas, kas pieder jauniešu stereotipiem - hipiju stils, Bārbijas atribūti: rozā krāsa, lēti spīguļi, īsi svārki, ļoti apspīlētas bikses. Ja pieaugusi sieviete ģērbjas kā studente vai pusaudze, nevilšus rodas jautājums - kāpēc viņa tā dara? Pusaudze var likt krellītes par 50 santīmiem, bet pieaugušai sievietei, kura valkā kliedzoši, acīmredzami lētu bižutēriju, tas izskatās smieklīgi. Sieviete nevar atļauties izskatīties lēti.
Protams, ir jāatzīst, ka mode, sākot no pagājušā gadsimta 60. gadu otrās puses, ir pārorientējusies uz citu vecuma grupu. Visa iepriekšējā dizaineru paaudze veidoja tēlu dāmai, bet 60. gados pēkšņi kļuva moderni būt pusaudzei. Tas joprojām ir aktuāli, joprojām ir moderni izskatīties jaunai - to piedāvā gan modes, gan skaistumkopšanas industrija. Tiek darīts viss, lai nevarētu pateikt, cik jums patiesībā gadu. Piemēram, imidžs, ko pasludinājis seriāls Sekss un lielpilsēta - tā ir sieviete, kas vienmēr izskatās 28 gadus veca. Viņai var būt 42 vai 45, vai 38, bet robeža ir 28-29 gadi. Šāds imidžs pieļauj, ka sieviete izlaiž matus un valkā «Dolce&Gabbana», «Cavalli», «Gucci» un «Dior» apģērbu (visi šie modes nami ir orientēti uz gados jaunu auditoriju). Taču, ja jums nav atbilstošs izskats un ja tas nav jūsu stils, tad ir liels risks izskatīties stulbi.
Šajā, trešajā tūkstošgadē sieviete ir mainījusies. Agrāk nevarēja iedomāties, ka četrdesmit gadus veca dāma varētu iziet no mājas bez frizūras un grima. Vēl agrāk - ka viņa varētu neuzvilkt zeķes, nepaņemt cimdus un neuzlikt cepurīti. Meitenēm tas bija atļauts, sievietēm - ne, un tas noteica robežu starp pieaugušas sievietes un meitenes pasauli. Bet mūsdienu dzīves ritms ir citāds, steidzīgs - reti kura var atļauties no rīta īpaši veidot matus un piestrādāt pie grima. Turklāt, ja var redzēt, ka viņa to ļoti cītīgi darījusi, tas izskatās samāksloti un vecmodīgi. Sieviete ieguvusi lielu brīvību, bet viņa nav zaudējusi uzdevumu saglabāt elegantu sievišķību.»
Konstantīns Bogomolovs, «Bogomolov' Image School» vadītājs: «Viena no raksturīgākajām kļūdām - censties izskatīties jaunākai, izmantojot ļoti bērnišķīgus, infantilus līdzekļus. Izskatīties jaunākai - tas ir katras sievietes mērķis. Vispār laikā, kad sieviete ieiet tā saucamajā elegantajā vecumā, parādās problēma, ar kādu viņa agrāk nebija saskārusies - kā neizskatīties vulgāri, bet tajā pašā laikā arī nekļūt par vecmāmiņu. Bīstamas ir abas galējības. Ja runājam par grimu, pats galvenais ir uzacis. Sievietei, kurai ir četrdesmit gadu, noteikti jābūt uzacīm, un tās nedrīkst būt ne pārāk īsas, ne pārāk plānas, ne pārāk augstu uzvilktas, ne pārāk tālu viena no otras novietotas, ne ari gaišas. Šādas uzacis, nenoliedzami, dara seju jaunāku, piešķir šarmantu naivuma, pārsteiguma, atklātības un labvēlības izteiksmi, bet tās piestāv tikai jaunām meitenēm - sieviete elegantā vecumā ar tām līdzinās padzīvojušai koķetei.
Tas pats attiecas uz lūpām - ieliektas, bērna lūpu līniju imitējošas lūpas ļoti labi izskatās divdesmit gadu vecumā, taču, ja sievietei ir pāri četrdesmit, labākajā gadījumā viņa izskatās pēc amizantas kundzītes, sliktākajā - iegūst muļķīgu sejas izteiksmi. Un tiešām, ja mēs padomājam - cilvēks var atļauties būt naivs jaunībā, bet četrdesmit gadu vecumā, kad viņš ir pieredzējis, nobriedis, censties izskatīties jaunam ar naiviem līdzekļiem ir vienkārši nepiedodami.
Pievienosim šim sarakstam balti rozā grimu, piemēram, rozā vaigu ēnas. Tās patiešām piešķir sejai svaigumu, bet atkal - divdesmit gadu vecumā. Sprogaini matiņi, princešu lokās, volāni, rozā mežģīnes - viss, kas atbilst lelles tēlam, pieaugušu sievieti dara komisku. Lai cik moderni un stilīgi tas izskatītos jaunām meitenēm, par to vienkārši jāaizmirst!
Vēl viena kļūda - naturālisms, kad sieviete cenšas uzsvērt savu seksualitāti, pārlieku atkailinot ķermeni. Pat tad, ja ir ļoti labs augums, pietiekami glītas kājas un ceļgali, pēc četrdesmit gadu vecuma nevajadzētu valkāt mini vai atsegt vēderu ar (nedod Dievs!) pīrsingu nabā. Tas disharmonē ar seju. Nepareizi ir arī pārlieku atkailināt dekoltē zonu un augšdelmus, jo vienmēr līdzās kāda būs jaunāka un skaistāka - kāpēc gan sevi apzināti nostādīt sliktākā pozīcijā? Visu, ko cilvēks neredz, viņš neuzskata par neglītu, gluži otrādi - viņš domā, ka tas ir skaists. Mēs esam tendēti domāt pozitīvi.
Otra galējība - automātiski pāriet kundzītes statusā un sākt valkāt tikai un vienīgi konservatīvus, neizteiksmīgus kostīmus, pilnībā ignorējot komercmodi. Kad sieviete iekonservējas savos priekšstatos par skaisto, izveidojusi savu tēlu pirms gadiem piecpadsmit divdesmit (un toreiz tas varbūt pat bija loti labs) un nemana, ka pasaule ir mainījusies, ka šodien modē jau ir pavisam citāda sieviete. Nereti viņu pat kaitina komercmode, jo tā patiešām domā par jaunību, taču ir jāprot tās piedāvājumā atrast sev piemēroto. Modē ir personība. Var valkāt ari aizpagājušās sezonas drēbes, bet - ir jābūt sava tēla idejai, jāapzinās sevi kā individualitāti un personību, jāsaprot, kādus signālus, asociācijas jūs apkārtējiem gribat raidīt.
Es domāju, ka galvenais nav par katru cenu saglabāt jaunību. Galvenais ir skaisti novecot. Un pareizais ceļš ir mīlēt sevi, pilnveidot un priecāties nevis par rezultātu, bet procesu.»