Baiba Strautmane: ārpus TV

Tagad miegs ir saldāks

Lai izvairītos no pārmetumiem par neobjektivitāti saistībā ar viņas vīru - advokātu Romualdu Vonsoviču, Baiba uzdrīkstējusies no darba televīzijā uz laiku atteikties. Pagājis ir nedaudz vairāk par mēnesi, kopš viņa nestrādā. «Manuprāt, tā ir pirmā reize Latvijas vēsturē, kad tiek risināti advokatūras ētikas jautājumi, un tas ir ļoti svarīgi. Esmu pārliecināta, ka pirmo personu raidījumā ir jārunā, kas notiek arī Latvijas advokatūrā, bet, tā kā mans vīrs ir advokāts, man to darīt būtu dīvaini. Jā, es godīgi varu pateikt, ka šajā gadījumā es nevarētu būt objektīva, jo runa ir par manu vīru. Šis manā praksē laikam pagaidām ir vienīgais temats, par kuru es nespētu runāt objektīvi. Tāpēc, kamēr šis jautājums tiks atrisināts, varu padzīvot arī rāmu mājas dzīvi,» teic Baiba. Viņas dzīvesbiedrs Romualds Baibas pieņemto lēmumu atbalsta un ir priecīgs, ka sieva beidzot vairāk laika varēs veltīt mājas dzīvei.

Darbs televīzijā gan neprasīja no Baibas, lai viņa bieži būtu prom no mājām, jo vislielākās pūles bija jāiegulda, gatavojoties raidījumam, ko Baiba darīja mājās - lasīja visvisādus valdības noteikumus, likumus un likumprojektus. «Atšķirība ir vienīgi tāda, ka tagad varu naktīs mierīgāk gulēt, un miegs ir daudz saldāks. Likumu un likumprojektu vietā lasu grāmatas. Bet citādi - dzīvē nekas radikāli nav mainījies,» secina Baiba. Viņa patiešām izskatās atpūtusies un dzīvespriecīga. «Miega bads - tās ir šausmas, jo tad tev liekas, ka tu varētu aizmigt jebkurā vietā,» saka Baiba. Nākot uz interviju, viņa atklāj, ka aizņemtības dēļ pat vairākus mēnešus nebija atlicis laika apmeklēt solāriju, bet nu viņa atgūs visu iekavēto, taču joprojām par visu svarīgākais ir Baibas divgadīgais dēlēns Edvards Kārlis, kuram jāvelta visvairāk uzmanības.

Gatava «kāpēc» jautājumiem

Pirms piedzima dēliņš, Baibai nebija pieredzes mazu bērnu auklēšanā. «Pirmajās dienās bija bail mazajam nodarīt pāri. Ja man bija kādi jautājumi, zvanīju draudzenēm, kurām bija bērniņi, vai arī dakterītei. Taču jau tad, kad mazais bija 3 mēnešus vecs, es atkal sāku strādāt. Ja saproti, ka triju mēnešu laikā neesi gandrīz vai pat avīzes lasījusi, sajūta nav patīkama,» saka Baiba. Labi, ka viņai ir izdevies panākt to, ka mājās nav sadalīti vīriešu un sieviešu darbi. Vīrs neprotestē.

Ieskaitot pašas dēliņu, Baibas mājās dzīvo trīs vīrieši - vīrs Romualds, viņa astoņpadsmit gadus vecais dēls Roberts un mazais Edvards Kārlis. «Divi lieli vīrieši un viens -vēl maziņš. Cenšos viņus visus trīs arī pabarot. Turklāt mazais ir loti kaprīzs ēdājs,» smej Baiba. Ar savu pieaugušo pusbrāli mazais dēlēns sadzīvojot neticami labi.
Par spīti lielajai gadu starpībai abi saprotas kā līdzīgs ar līdzīgu. Mazajam dēlēnam pienācis ir vecums, kad gribas visu zināt. Baibai jāspēj vien atbildēt uz visiem tiem jautājumiem: «Un kas šis ir?». Kāds mājās beidzot intervē arī mammu. Un tā visu dienu... «Viņš var paņemt vienu bildīti un tad par divdesmit detaļām tajā uzdot vienu un to pašu jautājumu: «Un kas šis ir?». Izziņas jautājums ir parādījies un tie kāpēc jautājumi droši vien būs nākamie. Viņš visas manas atbildes arī iegaumē un nekā neaizmirst. It īpaši viņš nekad neaizmirst kinderolas un čupačupus,» par dēliņu stāsta Baiba.

Pirms pāris mēnešiem Edvardam Kārlim nosvinēja divu gadu jubileju. Ciemos uz Baibas un viņas ģimenes mājvietu Mežaparkā ieradās 20 pieaugušie ar vismaz 10 bērniem un mājās sarīkoja pamatīgu jandāliņu. Bija gan torte ar svecītēm, gan dziesmas, un mazais jutās patiesi aizkustināts, nopūšot savas divas svecītes.

Dažreiz viņai palīgā atnāk auklīte. Apmēram trīs, četras reizes nedēlā. Auklīte vajadzīga, jo Baibai ļoti pietrūkst laika, lai bridi pa brīdim varētu izbraukt no mājas un satikties ar draugiem, kaut kur aiziet vai vienkārši pastaigāties. «Man tas ir loti vajadzīgs, jo, visu laiku ņemoties ar mājas darbiem, var taču traks palikt un ieurbties tādā kā rutīnā,» viņa piemetina.

Lelles nebija domātas man

Mazais ir loti apdomīgs bērns, tāpēc Baibas ģimenē uzskata, ka viņš ir vairāk līdzīgs savam tētim, jo mamma bērnībā bijusi īsts delveris. Baibas bērnība aizritēja Baltezerā. «Tur bija gandrīz kā laukos ar visām piena tantiņām, kuras ganīja govis, un, ja ar kanniņu rokās no rīta pie viņām aizgāja, varēja dabūt svaigu pienu. Atceros, ka bērnībā es nevienu neklausīju un darīju visādas palaidnības - kaimiņu dārzā aizņēmos cukur-zirņus. Ar kaimiņu meitenēm draudzēties man šķita neinteresanti. Nekad neizdevās tās lelles smuki ievīstīt, sapucēt un vēl atcerēties, kurā brīdī viņas jābaro, tāpēc labprātāk draudzējos ar puikām. Vecākiem tas nepatika, bet mani sajūsmināja braukšana ar mopēdiem un rāpšanās pa kokiem,» tādas ir Baibas bērnības atmiņas. Šobrīd pie pilsētas dzīves un ērtībām viņa ir tik ļoti pieradusi, ka šaubās, vai kādreiz būtu gatava pārcelties uz dzīvi dziļajos Latvijas laukos. Tomēr uz laiku pamest ierasto komfortu Baiba ir gatava katrā brīdī. Viņa stāsta: «Es gribētu doties braucienā ar laivām uz vairākām dienām, kaut ari ar sportu neesmu uz tu. Mežaparkā mums, māmiņām, gan veidojas savs klubiņš, un dažkārt mēģinām vakaros skriet, taču sports nekad dzīvē man nav bijis tuvs.»

Uz Tobago!

Baiba atzīst, ka nevar lepoties ar darbaholismu. Gluži otrādi, daudz ko labāk izdarīt traucē viņas slinkums. «Nekad neesmu skumusi par to, ka ir pienācis kārtējais atvaļinājums un vienmēr šo laiku esmu izmantojusi savā labā,» saka Baiba. Brīvo laiku viņa labprātāk izvēlas pavadīt ceļojot - gan tepat pa Latviju, gan arī uz tālākām zemēm. Kad ārā ir silti, Baiba nelaiž garām iespēju parušināties piemājas puķu dobītē, katrā brīvā brīdī cenšas palasīt kādu labu grāmatu vai vienkārši nedarīt neko. «Kopš esmu kopā ar savu vīru Romualdu, esam diezgan daudz ceļojuši un apskatījuši pasauli. Protams, nabadzīga latviešu žurnāliste droši vien neko tādu viena pati nevarētu atļauties,» stāsta Baiba. Viens no ceļojumiem, kas bijis pārpilns ar iespaidiem, bija brauciens uz Tobago. «Aizkustinoši ir klātienē redzēt un staigāt gar Kurzemes līci Tobago salā. Vietējie tur vēl šodien zina Latvijas vārdu un atceras stāstus par kurzemniekiem. Tobago iedzīvotāji ir ļoti mīli, jauki un sirsnīgi. Netālu atrodas cita sala Barbadosa. Tur ir ļoti daudz amerikāņu hoteļu un ir iekārtota īsta, mūsdienīga atpūtas bāze. Turpretim Tobago ir tikai pāris modernas viesnīcas ceļotājiem no Rietumiem, bet visapkārt rit vietējo salas iedzīvotāju ierastā ikdienas dzīve: regejs un bizītes, un peldēšanās siltajās pludmalēs. Pa savas viesnīcas logu redzējām, kā, tuvojoties vakaram, vietējie barā nāca uz līci peldēties, un pār viņiem vēlās viļņu kalni. Jautājām kādam taksometra vadītājam, kāds bijis lielākais aukstums, ko viņš atceras. Šoferis sacīja: «Pirms kādiem gadiem 15 šeit bija +20 grādu. Tad gan bija auksti!»» Šovasar ar lielu, baltu kuģi viņa kopā ar vīru devās arī pāri okeānam uz Ameriku: «Amerika, kā jau Amerika! Tikai tad, kad esi šķērsojis okeānu, beidzot saproti, cik tā ūdens visapkārt ir šausmīgi daudz, bet tu okeāna vidū esi viens un maziņš. Kad uz kuģa paziņo - zem jums ir 500 jūdzes, bet līdz tuvākajai salai -3000 jūdžu, tad tu saproti ja kaut kas notiktu, neviens tevi šeit, okeāna vidū, izglābt nevarētu.»

Kāpēc neesmu aktrises meita

Televīzijā Baiba sāka strādāt 1991.gadā. Pirms tam viņa arī rakstīja Skolotāju avīzei. Turpmāk visa dzīve iegrozījās žurnālistikas sliedēs, kaut arī šī nebūt nebija Baibas sapņu profesija. Patiesībā Baiba nekad nesapņoja, par ko vēlētos kļūt. Viņa stāsta, ka viss sākās pavisam nejauši: «Pēc desmitās klases bija jāizdomā, ko katrs vēlas studēt, jo nākamajā mācību gadā bija jāsāk gatavoties iestājeksāmeniem. Turklāt manas atzīmes nebija labas. Iegāju savā istabā, sarakstīju uz papīra lapas visvisādas profesijas, kurās es spētu sevi iedomāties (sarakstā bija gan aktrise, gan friziere), tad aizvēru acis un bakstīju ar pildspalvu. Trāpīju žurnālistikā. Tā nu tas sanāca,» atklāj Baiba. Viņas mamma vidusskolu savulaik pabeidza ar zelta medaļu un turpināja studēt medicīnu, jo mammas tēvs, Baibas vectētiņš, tā vēlējās. «Toreiz, Padomju savienības laikā, jau varēja iet uz jebkuru augstskolu un bez konkursa uzsākt studijas. Pēc augstskolas mamma saprata, ka šī profesija tomēr viņai ir par smagu un slimnīcā viņa strādāt nespētu, tāpēc ilgus gadus studentiem mācīja bioķīmiju. Ja mamma būtu varējusi izvēlēties pati savu profesiju, viņa būtu studējusi aktiermākslu. Es domāju: no viņas sanāktu ļoti laba aktrise. Tieši šī iemesla dēļ mani mamma nekad necentās virzīt savās pēdās un nemudināja studēt medicīnu. Sievietei šī profesija ir pārāk smaga, turklāt katrs var izvēlēties pats savu nākotni.»

Gudrs cilvēks nekad nav ļauns

Baiba kļūst nikna, ja visu dienu mazais neklausa, bet šī dusmošanās vairāk nosaucama par «nervu patērēšanu», kaut arī Baiba atzīst, ka darbs televīzijā nervu sistēmu ir gana norūdījis, tāpēc tādi nieki kā, piemēram, grūstīšanās rindā lielveikalā, viņu vairs nesatrauc. «Taču mani šausmīgi var saniknot taksisti, kas nepārzina Rīgas ielas un uz Dailes teātri brauc caur Pārdaugavu. Turklāt vēl lēnām. Ja tev vēl ir jāsteidzas, tad tas patiešām sadusmo. Patiesībā jebkura neprofesionalitāte, ar kuru nākas saskarties, spēj saniknot. Te nemaz nerunāju par ārstu neprasmi, par kuru stāsta radio vai televīzijā. Mamma pie ārsta ved bērniņu un vairākas reizes lūdz, lai viņš mazo izmeklē, jo jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet ārsts vilcinās, līdz beidzot pēc ilgāka laika paziņo, ka atklāts vēzis. Paldies Dievam, šādas situācijas nav notikušas ar mani pašu, bet tas mani spēj saniknot, kaut arī neskar personīgi. Taču gudrs cilvēks nespēj būt ļauns. Tā ir atziņa, par kuras patiesumu es katru dienu pārliecinos arvien vairāk. Smadzeņu veiklība un gudrība nav viens un tas pats.

Dzīvesgudrs cilvēks nekad nedara citam to, ko viņš negribētu, lai dara viņam. Šī ir ārkārtīgi laba īpašība cilvēkos, kurai līdzi komplektā parasti nāk labestība un došanas prieks,» saka Baiba un pieļauj, ka daudziem cilvēkiem mūsu sabiedrībā piemīt šāda īpašība, tikai brīžiem tā nav pamanāma... Arī vērtējot pretējā dzimuma pārstāvjus, Baibai vispirms ir svarīgas prāta spējas un tikai pēc tam ārējais izskats: «Svarīgi ir, kas viņam galvā. Man patiešām patīk gudri cilvēki. Turklāt vīrietim jābūt mazliet gudrākam par sievieti, jo citādāk nebūtu iespējams viņiem paciest un saprast visas tās sieviešu kaprīzes un dīvainības.»

Kā jau visiem, arī Baibai ir gadījies piedzīvot bezcerīga bezdibeņa sajūtu. Tas bija 2002. gads, ko viņa tagad dēvē par šausmonīgāko savā dzīvē: «Televīzijā togad notika vadības maiņa, kas beidzās skumji arī mums, darbiniekiem. Tētis slimoja, mamma saslima un nomira, krustmāte nomira un kaķis pazuda. Viss notika viena gada laikā. Šķita, nekas sliktāks vairs nevar būt,» bēdīgos notikumus atminoties, Baiba saka: «Ar to arī beidzam sarunu par šo gadu...»

Maģistres darbu vai «draugiem.lv»?

Brīvajā laikā Baiba ir iecerējusi apgūt vēl kādas jaunas iemaņas. Šoreiz, iespējams, tas būs portāls «draugiem.lv», ko viņa apņēmusies izpētīt, saprast, kā tas īsti funkcionē, taču, baidoties no atkarības, Baiba vēl šaubās: «Līdz šim esmu apzināti izvairījusies šajā portālā reģistrēties, jo ir dzirdēts, ka tiem, kas tikko apguvuši «draugiem.lv», vismaz pāris mēnešus tā kļūst gluži vai par atkarību. Man komunicēšana ar datora starpniecību nepatīk. Labāk piezvanu un papļāpāju pa telefonu, jo rakstīšana nozīmē šķiešanos ar brīvo laiku. Tā vietā man ir sakrājies ļoti daudz grāmatu, kuras es gribētu izlasīt. Varbūt pat saņemšos un pieķeršos iesāktajam maģistres darbam Latvijas Universitātē, jo maģistrantūru vēl neesmu pabeigusi. Taču tas nav stingrs plāns, bet tikai viena no versijām, ko es varētu darīt.»

Kaut arī zīlēt nākotnē, tāpat kā izvirzīt sev cēlus mērķus jaunajam gadam Baibai netīk, viņa skaidri zina, ka no televīzijas viņa nav atteikusies uz visiem laikiem. Iespējams, jau priekšvēlēšanu laikā viņu satiksim televīzijas ēterā.