Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8824667t1h062b.jpg)
Jaunais gads radošajiem vienmēr paiet darbā. Bet nav dzirdēts, ka kāds par to gaustos. Pasākumos vienmēr ir radoša un mazliet vieglprātīga gaisotne.
Ameli šobrīd dzīve piedāvāja vienīgi darbu un tikai darbu. Laiku pa laikam viņa atcerējās Nilu, kurš laiku pa laikam atsūtīja kādu īsziņu. Neciešamas attiecības — Ameli nodomāja. Viņa pūlējās tajās kaut ko saprast, bet tas bija bezcerīgi.
Viņi tikās, lai mīlētos, bet tad katrs pašķīda uz savu pusi. Tā varētu būt, ja tas vilktos mēnešus trīs. Tas būtu brīvais sekss. Bet tas bija ievilcies ilgāk par gadu. Kāpēc viņš gribēja Ameli laiku pa laikam satikt? Ameli bija uzdevusi Nilam konkrētu jautājumu, tā pa pieri — kas es tev esmu? Atbildes nebija… Ameli domāja, vai nu tik traki, ka labāk neteikt, vai neērti atzīties, ka meiteņu pielūgtais mākslinieks iemīlējies.
Tā nu sanāca, ka darba dēļ abi tomēr satikās.
Decembra beigās bija veseli trīs pasākumi, turklāt cits aiz cita. Kopš viņu pēdējās tikšanās bija pagājis vairāk kā mēnesis. Pa vidu daži zvani un īsziņas. Ameli jutās nemierīgi un pati par to uz sevi niknojās. Daudz labāk būtu, ja viss būtu vienalga, bet adrenalīns kāpa.
Tādos brīžos Ameli izskatījās ļoti labi. Viņas melnās acis kļuva vēl melnākas un pievilka vīriešus kā trakus. Viņai apkārt it kā darba jautājumos spietoja skaņu veči, tad muzikanti kaut ko gribēja noskaidrot.
Pienāca arī Nils. Viņam tiešām bija jāsaskaņo precīzi laiki par pauzēm starp priekšnesumiem un konkursu skatītājiem. Nils ieskatījās Ameli acīs un tur palika ilgāk nekā vajadzētu… Sirds kā mazs āmurītis sita krūtīs. Ameli gribējās sist tai pretī. Nu stulbā, tas ir pilnīgi garām. Par laimi, viņa atkal kādam bija vajadzīga, un Ameli vienkārši aizlaidās. Kā skolas laikos, kad nezina, ko darīt.
Pasākums ritēja veiksmīgi. Farmaceiti svinēja savu Ziemassvētku balli, viss notika. Kamēr viesi ēda, bija neliela pauze. Ameli nolēma, ka žigli jāaizskrien uz tualeti. Tā atradās pagrabstāvā blakus «melnajām trepēm».
Nākot ārā, viņa burtiski uzskrēja Nilam virsū, atsitoties ar seju pret viņa krūtīm. «Tu gan esi strauja!» — «Jā, jā, un tu to nezināji,» Ameli atteica. «Zinu.» Nils noteica pievilkdams Ameli sev cieši klāt. Ameli sejā pavīdēja pavedinoša sejas izteiksme. Viņa pacēla vienu uzaci un mēģināja tikt prom.
Nils, to sajutis, satvēra Ameli aiz rokas un ievilka «melnajās trepēs». Uzkāpuši līdz augšai, viņi sāka skūpstīties, kā rotaļājoties, tad ļāvās, tad neļāvās. Tas Nilu pamatīgi uzkurināja. Viņš gribēja Ameli turpat, tūlīt un tagad. Satvēra aiz gurniem un pievilka ar asu kustību sev klāt.
Ameli caur plānajiem, melnajiem svārkiem juta, cik uzbudināts ir Nils…«Nevarēsi pastrādāt», Ameli iečukstēja Nilam ausī. Nils negribīgi palaida Ameli vaļā. Noskūpstījis viņu vēl vienu reizi, viņš pagriezās, lai iet.
«Pagaidi!» Ameli viņu apturēja. «Atpakaļceļā, ieej tualetē un nomazgā muti, tu viss esi ar manu lūpu krāsu…» Viņa ar vieglu rokas kustību noglāstīja viņa lūpas un vaigu. Viņi ieskatījās viens otram acīs, tad Nils pagriezās un palēkdamies noskrēja pa trepēm.
Pasākums lēnām gāja uz galu. Ameli, beigusi savus darbus, backstage telpā pārģērbās, lai ietu uz mājām. Brīdī, kad vaļā biksēm, iesprūdušu matadatu džemperī, Ameli pusplika cīnījās par apģērbu, durvīs parādījās Nils. «O, tev palīdzēt?» — «Kādu citu reizi.» Ameli smaidot teica. «Es skrienu, mani gaida.» Būtu forši, ja tā tiešām būtu,» Ameli nodomāja.
Nila sejā bija dusmas, kuras viņš slēpa cik vien varēja. «Labi, tad čau, līdz nākamajai nedēļai.»
«Čau!»