Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8825455t1hd5d0.jpg)
Ārēji bezbailīgais «Vēja brāļu ordeņa» prezidents Aivars Freimanis jeb Frīdis mēdz nonākt arī situācijās, kad sirds ietrīsas. Viena no tādām pagājušā gada maijā izveidojās, braucot uz Itāliju. «Tas bija brauciens uz izdzīvošanu.»
Atlika vien piedzerties
Motociklistu cienītāji nav skubināmi doties īsākos vai garākos ceļojumos. Pērn maijā Frīdis ar domubiedriem braucis uz lielu «Harley Davidson» īpašnieku salidojumu Itālijā. Eiropas pavasarīgais laiks palicis iedomu līmenī, jo no desmit dienas ilgušā brauciena saulains laiks sagaidīts vien galamērķī, tikai trīs dienas. «Pārējā laikā cīnījāmies ar lielu drēgnumu, jo termometra stabiņš nepacēlās pat līdz plus desmit grādiem, turklāt visu laiku lija,» jau ceļojuma sākums neko labu nav solījis. Bet tas bija tikai sākums, jo kopējais maršruta garums sanāca ap sešiem tūkstošiem kilometru.
Nedienas sākušās Vācijā, kur bija jātiek līdz Nirnbergā sarunātajai nakšņošanas vietai kādā no kotedžām. Traucoties pa autobāni, diviem latviešiem nojūgušies motocikli, bet vēl līdz tam viens uz slidenā asfalta seguma paslīdējis un spēkratu krietni apdauzījis. «Pulkstenis divi naktī, apmēram mīnus trīs grādi. Kaut kā esam atkūlušies līdz galamērķim ar apziņu, ka viss ir kārtībā — varēsim nomazgāties, sasildīties, paēst. Kempings strādā līdz desmitiem vakarā. Uzmodinām onkuli, šis neapmierināts iznāk ārā un rāda uz apsirmojušu pļavu, lūk, te jūs varat būvēt savas teltis. Bet mums nekādu telšu nav! Bijām pilnīgā autā! Nekas cits neatlika kā piedzerties, citādi no drebuļiem nevarēja tikt vaļā.»
Mājup ar pliku pakaļu!
Frīdis neatceras nevienu citu ceļojumu, kad tik daudzus būtu piemeklējušas ķibeles ar tehniku. Viņš salīdzina — Latvijā vairāku gadu laikā nav noplīsuši tik daudz moču, cik toreiz vienas dienas laikā. Motoklubu biedri izceļoties ar kopīgu garu un draugus nelaimē nekad nepamet. Tieši tā esot viena no Frīža lielās aizraušanās burvībām.
«Atpakaļceļā braucām caur Ukrainu. Nu, tur viss arī bija kā «nākas» — asfalta segums nenosakāms, jo viss sastāvēja no ielāpiem. Mēs bijām izlijuši, pārsaluši un joprojām drebējām,» letiņu stāvokli izteiksmīgi raksturo Frīdis. «Tajā naktī bija jānokļūst Ļvovā, jo citur nebija kur palikt. Tikām pāri Karpatiem, un tad sākās bezceļi. Pa dubļiem kaut kā kūlāmies, no pretī braucošajām mašīnām mums sejā nāca nevis ūdens, bet gan dubļi.»
Garastāvokli tramīgāku padarījusi apziņa, ka Ļvovā neviens viņus, iespējams, nemaz nesagaidīs. Sāli uz brūcēm uzkaisījusi nākamā ķeza. «Iebraucot Ukrainā, mobilais telefons nevienam nestrādāja. Kamēr atģidāmies, ka uz Ļvovu potenciālajam sagaidītājam nemaz nevar piezvanīt un jāpērk telekarte, benzīntankā, skatoties, ka piebrauc liels bars rokeru, uzlika šilti «Pereriv» (pārtraukums). Sēdi nu un gaidi, kamēr viņi sapratīs, ka neesam bandīti, mums tikai telekarti un benzīnu vajag.»
Viesnīcā Polijā viņi skatījušies «Eirovīzijas» dziesmu konkursa tiešraidi. Viens no grupas biedriem solījis, ka gadījumā, ja latvieši uzvarēs, viņš mājup braukšot ar pliku pēcpusi. «Tā kā Valters ar Kažu labu brīdi turējās pirmajā vietā, vajadzēja redzēt džeka sejas izteiksmi. Sēž bāls, domā, ka tiešām uz Latviju būs jābrauc ar pliku pakaļu!» gardi nosmej Freimanis. Viņš arī piebilst, ka šobrīd par to visu var pasmieties, bet tajās dienās smiekli nenākuši. «Tas bija brauciens uz izdzīvošanu.»