Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8826667t1h3530.jpg)
Komunālo pakalpojumu atslēgšana un ilgstoša īres maksas rēķina nepiesūtīšana, tīši padarot īrniekus par parādniekiem, ir tradicionālas metodes, kā daži namīpašnieki cenšas atbrīvoties no īrniekiem.
Jebkuras domstarpības starp namīpašniekiem un denacionalizēto namu īrniekiem ir risināmas, ja nama īpašnieka mērķis ir namu apsaimniekot un ja abas puses ir ieinteresētas rast kompromisu, savukārt situācijās, kad namīpašums ir iegādāts spekulatīvos nolūkos ar mērķi atbrīvoties no īrniekiem un izdevīgi pārdot to tālāk, risinājumu rast ir grūti, tā sarunā ar RB norādīja Rīgas pilsētas Īres valdes priekšsēdētājs Andris Vilks.
Viņš stāsta, ka, pēc ļoti provizoriskiem aprēķiniem, Rīgā šobrīd varētu būt ap 50 000 cilvēku, kas kā īrnieki dzīvo denacionalizētajos namos. Pagājušajā gadā kopumā Īres valde uzklausījusi vairāk nekā 4000 sūdzību (galvenokārt no īrniekiem), tai skaitā sniegtas ap 3000 mutisko konsultāciju un izskatīts vairāk nekā 1100 rakstisko iesniegumu; 2004. gadā šādu iesniegumu bijis tikai nedaudz vairāk kā 700. Liela daļa no šīm sūdzībām ir saistītas tieši ar acīmredzamu namīpašnieku nodomu visiem iespējamiem līdzekļiem atbrīvoties no īrniekiem.
Izdevīgāk pārdot
Daudzējādā ziņā šāds neapmierināto cilvēku skaita pieaugums saistīts ar situāciju tirgū. Nekustamā īpašuma cenas ik mēnesi būtiski pieaug, un namīpašniekam daudzos gadījumos ir ievērojami izdevīgāk īpašumu pārdot, tādējādi gūstot daudz labākus ienākumus nekā no īres maksām ilgstošā laika periodā, jo īpaši, ja tā ir dzīvojamā māja, kurā t.s. īres griestus reglamentē likumdošana, skaidro A. Vilks. Tādējādi mājas nereti nonāk pārpircēju rokās, kuru mērķis bieži ir nevis nama apsaimniekošana, bet gan, piemēram, tālāka pārdošana par daudz augstāku cenu, savukārt šādu namu īrnieki, no kuriem pārpircēji cenšas atbrīvoties, nonāk ķīlnieku situācijā.
Dažādas izlikšanas metodes
A. Vilks skaidro, ka praktizētas tiek dažādas metodes, kā atbrīvoties no īrniekiem. Populārākā no tām ir komunālo pakalpojumu atslēgšana – tā var būt gan siltumapgāde, gan elektrība, gāze un pat telefons. Piemēram, šobrīd Rīgā esot apmēram 10 māju, kurām īpašnieks nenodrošina apkuri. «Protams, neviens jau neargumentē to ar vēlmi atbrīvoties no īrniekiem – parasti aizbildinās, ka ir nepieciešams remonts, piemēram, siltummezglā utt.,» saka A. Vilks. Viņaprāt, lielākajā daļā gadījumu tā ir apzināta šantāža no nama īpašnieka puses.
Otra tradicionāla metode ir maksājumu rēķinu nepiesūtīšana īrniekiem, piesūtot tos tikai apmēram pēc gada, kad summa ir uzkrājusies pietiekami liela, un ar prasību nomaksāt to īsā laikā, cerot, ka īrnieks nevarēs uzreiz nomaksāt vairākus simtus latu.
Vairumā gadījumu var palīdzēt
«Tas, ka ilgstoši netiek piesūtīts īres maksas rēķins, protams, nav pārāk brutāla metode, jo cilvēkiem vismaz ir elektrība, ūdens un nav jāsalst 20 grādu salā. Te vairāk runa ir par nervu stresu un psiholoģisko spiedienu, ko, jāatzīst, daudzi cilvēki arī neiztur un labprātīgi pamet dzīvokli. Taču šādos gadījumos Īres valde var palīdzēt īrniekiem pavisam vienkārši, jo taisnība ir viņu pusē – namīpašniekam kā kreditoram ir laikus jāpiesūta rēķini un jāinformē, kur un kā veicami maksājumi par īri. Un nav nekāda pamata pēkšņi un uzreiz piesūtīt vairākus simtus latu lielu rēķinu un prasīt, lai samaksā to mēneša laikā. Īpašnieks pats ir vainīgs, ka šāds parāds ir izveidojies, un, manuprāt, šādos gadījumos var izvērtēt, vai parādu nevajadzētu dzēst vispār. Īres valdes lēmums šādā gadījumā ir labvēlīgs īrniekiem – ir redzams, ka no īrnieku puses nav ļaunprātīgas nemaksāšanas, ka viņi ir gatavi maksāt, tikai nezina, cik un kam. Un, ja lieta tiek iesniegta tiesā, mūsu lēmums tiesā parasti tiek ņemts vērā,» saka A. Vilks.
Grūtāk ir risināmas situācijas, kad tiek atslēgti komunālie pakalpojumi. «Protams, namīpašniekam var likt samaksāt administratīvo sodu. No vienas puses, tas it kā ir diezgan iedarbīgs mehānisms, taču galarezultāts nav apmierinošs. Sods tiks samaksāts, lēmums pārsūdzēts, un tiesa var ievilkties gadiem, bet apkure no tā jau pieslēgta netiks. Taču siltums ir jāpieslēdz, tiklīdz iestājas aukstais laiks, un cilvēki nevar salt un gaidīt, kamēr strīds tiks atrisināts,» norāda A. Vilks.
Viņaprāt, šādās situācijās vai nu pašvaldībai, vai komunālo pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, «Rīgas siltumam», ir jābūt tiesībām pieslēgt dzīvojamām ēkām apkuri par saviem līdzekļiem, vēlāk piedzenot izdevumus no vainīgā namīpašnieka.
Iesaka slēgt īres līgumus
Īres valdes priekšsēdētājs norāda, ka daudz mazāk domstarpību starp namīpašniekiem un denacionalizēto namu īrniekiem rastos, ja būtu noslēgti īres līgumi. «Likums nosaka, ka vienīgais likumīgais pamats uzturēties dzīvojamās telpās ir īres līgums, turklāt tam jābūt noslēgtam rakstveidā. Taču lielai daļai īrnieku, kas nāk pie mums ar sūdzībām, šāda rakstiska īres līguma vienkārši nav. Labākajā gadījumā ir padomju laikos ar namu pārvaldi noslēgts vecais īres līgums, bet bieži ir bijusi kaut kāda īres līguma pārslēgšana ar namīpašnieku un līgums ticis turpināts uz mutiskas vienošanās pamata. Attiecības starp namīpašnieku un īrnieku ir ļoti labas līdz brīdim, kamēr māja tiek pārdota citam īpašniekam, un tad sākas problēmas, jo taisnība ir gan vienai, gan otrai pusei,» saka A. Vilks.
Viņaprāt, likumdošanai būtu jānosaka, ka rakstisku īres līgumu slēgšana ar īrniekiem ir namīpašnieku obligāts pienākums, turklāt īres līgumus vajadzētu arī reģistrēt valsts vai pašvaldības iestādēs.