Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai Latvijai draud enerģētiskā krīze un vai tās novēršanas cena nav atkarība no kaimiņvalsts – to sarunā ar AS «Latvenergo» valdes priekšsēdētāju Kārli MiĶelsonu centās noskaidrot žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ivars Bušmanis.
V. Krustiņš: – Kāda ir valsts enerģētiskā drošība?
K. Miķelsons: – Ja ar to domājat tikai valsts nodrošinājumu ar elektroenerģiju, tad tas ir atbilstošā līmenī. Masu saziņas līdzekļos runājat, ka trūkst jaudas. Nav pamata uztraukumam, ka mums kaut kā varētu pietrūkt. Runa var būt tikai par cenu. Tāpat kā runājam par cenu gāzei un degvielai.
Cik maksā un kurš par to ir gatavs maksāt? Jautājums ir, vai sabiedrība par to gatava maksāt.
Protams, būtu labāk, ja no valstiskās drošības viedokļa mēs būtu neatkarīgāki. Pirms spriežam, vai būvēt, ko, kad, kur un par cik būvēt, jāizrunā, kādu drošuma pakāpi mēs vēlamies redzēt.
Šobrīd nav nekādu pazīmju, kas mūs uztrauktu par apgādes drošumu. Ne tikai lūkojoties uz Baltiju, bet arī uz sadarbības partneri – Krieviju, ar ko sēžam vienā bļodā.
Nākamais drošuma jautājums ir kurināmā diversifikācija. Elektroenerģijas ražošanā esam atkarīgi no Daugavas (cik Dievs Tas Kungs katru gadu ūdeni piešķir) un gāzes cenām. Vai ir citas iespējas? Varam izmantot to kurināmo, kas ir pašiem – šķelda, kūdra, bet tie abi Latvijā pārsvarā tiek izmantoti siltuma ražošanai.
«Latvenergo» iesaistās kodolreaktora būvē
– Valsts mērogā ir divas nopietnas alternatīvas: kodolenerģija un ogles. Taču bez valsts politiskā atbalsta nez vai kādam no tiem varēs atrast investoru. Politisks lēmums būs jāpieņem par ekonomiski pamatotu elektroenerģijas cenu, jo pašreizējā tirgus cena investorus nerosinās. Ja pietiks politiskās gribas izšķirties par labu kādam no šiem diviem projektiem, mums, patērētājiem, jārēķinās ar to, ka būs jāmaksā vairāk, zinot, ka tas ir drošuma labad nākotnē.
I. Bušmanis: – Vai pie pašreizējām elektroenerģijas cenām bez politiskā atbalsta neatmaksātos ne kūdru, ne ogles dedzināt, nedz arī atomelektrostaciju būvēt?
– Ir jau bijuši atbalstoši politiskie lēmumi. Piemēram, koģenerācijai jeb elektroenerģijas un siltuma ražošanai viena izstrādes cikla ietvaros. Es negribu teikt, ka citi projekti neatmaksātos. Koksni, šķeldu vai kūdru pārvēršot elektroenerģijā, jārēķinās ar zemo tirgus cenu Latvijā.
Paldies dievam, elektroenerģijas tirgus cena ir zema, jo tas tikai nāk par labu ekonomikai, un tā veidojas kā kokteilis no dažādu ražotāju un piegādātāju cenām (gan vietējo ražotāju, gan importa cenām). Elektroenerģijas cena ir pārāk zema, lai dotu indikācijas jaunām investīcijām.
– Šodien jūs taču gatavojaties braukt uz Viļņu spriest par jaunu kodolreaktoru Lietuvā. Vai līgt braucat?
– Nav runa par līgšanu, bet par durvju neaiztaisīšanu pašiem sev. Jau sen ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā norunājām, ka Ignalinas atomelektrostacijas 3. bloka būvniecības projektā startēsim kopīgi. Gribētos ticēt, ka šādu vienošanos panāksim arī rakstiski. Bet… Jāņem vērā, ka nepieciešama visu triju valstu valdību, it īpaši Lietuvas, politiskā griba būvēt atomelektrostaciju. Ja vienosimies, tad sagatavošanās termiņš celtniecībai būtu vismaz trīs gadi, bet kodolreaktora būvniecība aizņemtu 65 mēnešus jeb piecarpus gadus.
– «Latvenergo» gatavojas kļūt par Iganalinas AES akcionāru? Vai par trešās daļas īpašnieku?
– Jā, varbūt. Ja Lietuvas valdība pieņems politisku lēmumu būvēt 3. bloku, tad noteikti tiks izsludināts konkurss, kurā mēs, visas trīs Baltijas energokompānijas, noteikti piedalīsimies, bet iespējams, ka uz to pieteiksies kādas lielas kompānijas no Eiropas Savienības.
– ES komisārs Andris Piebalgs atbraucis mācīja, ka Latvijai nav jāiesaistās Ignalinas AES projektā – tam jābūt biznesa projektam…
– Jāņem vērā, ka Piebalga kungs ir politiķis. Ja kāds no politiķiem pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka atomenerģētika ir atbalstāma, viņš būtu politisks līķis. Bet viņa sacītais nav nepareizs. Jo uz AES ir jālūkojas kā uz ekonomisku projektu, pat valstij. Ekonomiski nepamatoti projekti vai nu dzīvē nerealizējas, vai arī vēlāk sabiedrība par tiem skaudri maksā – šādi es uztveru viņa teikto.
Šķeldas katlumājām ir sava vieta
V. Krustiņš: – Vai koksnes kurināmo materiālu ir vērts pārvērst elektrībā?
– Ir vērts. Koģenerācija ir valsts atbalstīts enerģijas ražošanas veids. Ir daudz ražotņu, kas pārstrādā koksni un no atkritumiem ražo siltumu un elektroenerģiju sev. Arī reģionālās katlumājas, kuras kurina ar šķeldu, ir atbalstāmas.
I. Bušmanis: – Vai pat reģionālas TEC, kas ražotu arī elektrību, būtu nepieciešamas, ja nākotnē «Latvenergo» orientēsies uz atomenerģijas izmantošanu?
– Šķelda netiek dedzināta, lai iegūtu elektrību, bet gan siltumu. Tāpēc pamatjautājums ir: kam šis siltums ir nepieciešams un par kādu cenu? Un vai tas pilsētu centralizētajā siltuma apgādē atmaksāsies. Elektroenerģija ir tikai blakusprodukts, un koģenerācijas stacijās ražotās elektroenerģijas cenu nosaka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.
V. Krustiņš: – Politiskā griba ieslēgsies, tiklīdz politiķiem nodzisīs elektrība. Kad gāze kļūst arvien politiskāka, cena spiež patērētāju domāt un jautāt jums.
– Ar gāzes un elektroenerģijas piegādātājiem esam pietiekami ilgi izdzīvojuši savienībā, biedrībā, brālībā jeb partnerattiecībās – sauciet to, kā vēlaties. Kopš 1991. gada neatceros nevienu gadījumu, kad runātu par piegādi vai nepiegādi. Vienmēr bijusi runa par cenu.
Jārēķinās ar to, ka gadu desmitiem ilgi ar Krieviju nevaram tirgoties par vienu un to pašu cenu. Mēs gan strādājam vienotā energosistēmā un esam mazs zirnītis tajā, un tas Krievijai varbūt dod iespējas uzstādīt politiskus diktātus elektroenerģijas piegādēs, bet mūsu sadarbība ir bijusi korekta, par cenām esam asiņaini cīnījušies vienmēr, bet nav bijis tā, ka nepiegādātu. Tas tāpēc, ka mēs esam atkarīgi un savā ziņā Krievija ir atkarīga no mums.
Triviālas ir spekulācijas ar to, ka kāds var aizgriezt krānu... Gāzes piegādēs Eiropai kopš 60. gadiem līdz šim, šķiet, pārtraukumu nebija bijis.
I. Bušmanis: – Ja ne pati piegāde, tad cena jau ir kļuvusi par politisku instrumentu, kas sadala «mūsējos» un «nemūsējos». To it īpaši labi varēja saskatīt Krievijas gāzes cenu politikā pret Ukrainu un Gruziju.
– Tā bija mūsu izvēle – kļūt par ES dalībvalsti, tādējādi nosacīti Krievijai kļūstot par «nemūsējo». Tomēr neesmu līdz šim brīdim no kolēģiem sagaidījis politisku spiedienu, bet tikai sarunas par cenu. Diemžēl šogad arī importētā elektroenerģija jāiepērk par 30 procentiem dārgāk. Tam ir ekonomisks pamats gan Krievijas, gan Igaunijas, gan Lietuvas pusē.
– Vai tas nozīmē, ka patērētāju rēķini arī pieaugs par trešdaļu?
– Nē, tik tieši importa cena patērētāju neietekmē. Esam regulatoram iesnieguši lūgumu par tarifu palielināšanu par 6,6 procentiem. Individuālajiem patērētājiem tas nozīmēs piektdaļu santīma klāt pie samaksas par kilovatstundu.
Kā jau minēju, gala cenu veido kokteilis, kurā tā elektroenerģija, ko iepērkam no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas, sajaucas ar to, ko iedod Daugava, ko paši saražojam koģenerācijas režīmā. Tam pievienojas
valsts atbalstāmā enerģija no mazajiem hesiem, vēja ģeneratoriem un koģenerācijas stacijām, bet kopējā daudzumā atbalstītie enerģijas ražotāji saražo tikai 5 procentus.
Tajā gadā, kad ūdens vairāk, kokteilim vairāk pievienojas pašu ražotā relatīvi lētākā elektroenerģija.
Nekulturāli, ja izsit korķus
– Katru gadu «Latvenergo» investē vismaz 100 miljonus latu. Mums 40 miljoni nepieciešami sadales tīklu uzturēšanai, aptuveni 13 miljoni pārvades sistēmai – augstsprieguma tīklu uzturēšanai, tad vēl investīcijas nepieciešamas TEC 2 rekonstrukcijai. Kur nu vēl Daugavas kaskāde un citas ražotnes!
I. Bušmanis: – Un ja nu vēl valdība savas daļas «Rīgas siltumā» nodos «Latvenergo», tad diez vai arī to spēsit pavilkt...
– Nebūs problēmu. Mēs zinām, ko darīt «Rīgas siltumā». Ja «Rīgas siltuma» akcijas valsts ieguldītu «Latvenergo», droši vien uzņēmuma vadība pateiktu paldies. Bet ar 49% akciju vēl nevar būt noteicējs «Rīgas siltumā», tādējādi to nevarētu uzskatīt par ko vairāk kā par valsts ieguldījumu «Latvenergo» pamatkapitālā. Tāpēc mēs šajos politiskajos strīdos neiejaucamies.
V. Krustiņš: – Tas ir par Rīgu. Ko esat paredzējuši darīt Rīgai piegulošajā teritorijā jeb laukos?
– Ļoti daudz kas jādara laukos. Varbūt tieši tādēļ, ka vētras 2001. un 2005. gadā mūsu saimniecību paravēja, mēs esam atjaunojuši līnijas tur, kur citādi to diez vai tik drīz būtu darījuši. Mūs uztrauc līniju efektivitāte, jo patērētāji izkliedēti un līnijas garas. Tāpēc gaidām laukos jaunus patērētājus – zemniekus, kas paplašinās saimniecības, un uzņēmējus, kas atvērs jaunas ražotnes. Šogad pabeidzam arī vēsturiski nepieslēgto māju elektrifikācijas projektu.
V. Krustiņš: – Cik jums ir parādnieku?
– Klasisko parādnieku mums nav, jo vispirms viņus brīdinām un tad pavisam vienkārši – atslēdzam no elektrības. Ir kavējumi maksājumos, un ir arī veci parādi, piemēram, mainoties īpašniekam, jaunais neatzīst iepriekšējā parādus. Ir zagļi. Ievērojami mazāk nekā agrāk, bet ir. Ķeram.
I. Bušmanis: – Cik liela ir starpība starp «Latvenergo» saražoto un gala patērētāju skaitītāju uzskaitīto?
– Ir fizikā pieļautie tehniskie zudumi un ir komerciāli zudumi, kuros ietilpst gan nesamaksātais, gan zagļi. Gadā par elektroenerģiju ieņemam tuvu 200 miljoniem latu. Zudumi ir ap 9 procentiem, no kuriem vairāk nekā divas trešdaļas ir tehniskie zudumi.
– Tātad nozog tik, cik saražo mazie hesi un koģenerācijas stacijas kopā?
– Nevar tā pielikt olekti un nomērīt. Mūsu personāls labi jūt katru klientu, zina katru māju, it īpaši laukos – zina, kurš maksā laikā, kurš vienmēr kavējas, un jūt kurš patērē vairāk, nekā samaksā… Daudz grūtāk to konstatēt Jūrmalā un Ventspilī, kur ir vislielākie zudumi.
V. Krustiņš: – Tagad, ieslēdzot savas daudzās elektroietaises, gadās, ka elektrība pazūd. Labi, ka vēl nesvilst. Vai kaut kur var pakonsultēties, kā tās visas salāgot?
– Tas nav tāds «privāts» komercpakalpojums – par to vispār nav jāmaksā, bet pa tālruni jāzvana «Latvenergo». Elektrība atslēdzas, kad slodze tiek palielināta neadekvāti pieļaujamajai, piemēram, ieslēdzot pārāk lielas jaudas sildītājus. Mēs konsultēsim klientu.
Laukos spriegums bieži samazinās bezatbildīgu gatera vai citu rūpalu pieslēgumu dēļ. Piemēram, kaimiņu Janka izvelk no šķūnīša elektrisko zāģi, un, kā ieslēdz savu agregātu, tā Pēteris vairs neredz televizoru. Tas ir iedzīvotāju kultūras jautājums.