Pirms kāda laika tepat, «Apollo» portālā, prātoju par to, vai geji sev atļauj patstāvīgas attiecības. Izrādās šis jautājums nodarbina ne tikai mani vien. Paši citādāk seksuāli orientētie prāto par šo jautājumu.
Labāka puiša meklējumos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atļaušos apgalvot, ka viņu prātojumi ir smalkāki un dziļāku. Un kāds tur brīnums? Viņi jau ir paši savā ādā, kamēr es spriedelēju tikai no ārpuses.
Draugos.lv uzdūros, domubiedru grupas «Citādas attiecības» (priecē, ka «Apollo» citādo attiecību nosaukums iedvesmojis vēl kādu domubiedru saujiņu tā saukties) lūk, kādai diskusijai: «Vai ir vērts riskēt un vienmēr meklēt jaunu...»
Lieki nekomentēšu. Vienkārši citēšu četrus viedokļus.
* * *
Tā jau mēs visi darām, un tad jau kļūstam par nemitīgiem meklētājiem, kas paši vairs nezina, ko grib. Vai ir vērts atteikties no esošā, ja ir parādījies kāds labāks? Tad mēs katru reizi atkal atklājam kādus netikumus un saprotam, ka tas nav tas, ko mums vajag.
* * *
Un vispār... kurš teica, ka tas jaunais būs labāks pa to iepriekšējo? Vai tā sākuma kaisle, kas virmo gaisā? Vai nepiepildītās ilgas liek noticēt tam? Tas katram ir jāizspriež atsevišķi. Vajag noņem tās rozā mānīgās brilles un nevajag domāt, ka tas jaunais būs labāks. Jā, protams, ir bieži, kad tas tā ir. Ja tas jau pāraug par slimīgu ieradumu, bez kura vairs nevar iztikt, tad mēs jau zinām, kā tos sauc...
* * *
Iespējams ir viss. Tik katram ir savs laiks, kad meklē un atrod. Ne vienmēr to īsto var tā uzreiz atrast. Un es domāju, ka mums, gejiem, ir izteiktāka tieksme pēc ideāla. Ja heteri parasti samierinās, ka nav ideāls, bet ir labi, tad mēs nemitīgi tiecamies pēc saviem sapņiem, sava ideāla. Un, ja kāds parādās, kas liekas labāks par to, kas ir, tas piesaista uzmanību, un tad ir cauri... Bet ko lai padara, tā laikam ir tāda mums raksturīga īpašība, protams, ne jau visiem. Bet lielai daļai gan... Man arī.
* * *
Hmm...īstenībā baigi labā diskusija!!! Es tieši par šo tēmu šodien aizdomājos... Tas, kas nāk nākamais, nemaz nemēdz vienmēr būt labāks, tam arī ir netikumi un ir lietas, kas nepatīk....Varbūt īstenībā tas pats pirmais ir bijis tas labākais... Nezinu... Vienkārši cilvēks laikam ir tāda savdabīga būtne, kam nekad nav labi. Tas vienmēr tiecās pēc kaut kā jauna, savādāka, ideālāka. Bet ideālu taču nav!
Varbūt paskatieties tā mīļi uz savu tagadējo otro pusīti un padomājiet... Man taču viņš ir ideāls. Viņš ir tas, ko man vajag. Tieši tāpēc esmu ar viņu kopā. Vai tad tā nav?
Nu, nezinu, kā ir jums, bet vismaz ar mani tā šobrīd ir. Esmu ļoti laimīga, kaut ne viss dzīvē ir tik rožaini. Mīļotais cilvēks ir blakus, un tas taču ir pats galvenais! Tu zini, ka tev ir mīļotais cilvēks! Varbūt tevi nemīl, bet tev taču ir ko mīlēt! Kas var būt skaistāks kā otram dāvināt savu mīlestību! Domāju, ja dāvāsim to pietiekamā daudzumā un nebaidīsimies to izrādīt, ko jūtam, tad saņemsim šo pašu mīlestības devu agri vai vēlu pretī!