Pirms audu izņemšanas no mirušajiem cilvēkiem morga darbiniekiem būtu jāprasa tuviniekiem rakstiska piekrišana, – uzskata aptaujātie juristi. Viņi pauž sašutumu par kriminālprocesa izbeigšanu lietā, kur, pat neinformējot piederīgos, Rēzeknē un Rīgā tika izņemti orgāni no 400 līķiem.
Juristi sašutuši par audu izgriešanu bez piekrišanas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Policijas izmeklēšanā tika secināts, ka darbinieki «saprātīgi šaubījušies» un likuma nepilnību dēļ viņiem nebija pienākums informēt par audu un kaulu izgriešanu mirušā tuvākos piederīgos. Daudzi tieslietu eksperti ir šokā par šādu likuma interpretāciju, jo uzskata, ka Latvijas likumdošana tieši strikti nosaka, ka nedrīkst bez mirušā, vēl viņam dzīvam esot, vai viņa tuvinieku rakstiskas piekrišanas to darīt. Vairāki simti šajā lietā iesaistīto ģimeņu, visticamāk, nemaz neiedomājās, ka, aizvedot savus mirušos piederīgos uz morgu, bez viņu piekrišanas varētu līķim kaut ko izgriezt.
Ārstam būtu jāinformē
Gandrīz desmit gadu – no 1994. gada janvāra līdz kriminālprocesa ierosināšanai 2003. gada 3. martā – Valsts tiesu medicīnas centrs Rīgā un Ventspilī pārbaudīja tikai mirušo pases un ierakstus Iedzīvotāju reģistrā. Ja aizgājējs tur vēl dzīves laikā nebija piefiksējis savu gribu neizmantot viņa ķermeni pēc nāves, tad, par tuvinieku viedokli nemaz neinteresējoties, tikai grieza viņam audus un kaulus laukā.
Juriste medicīnas tiesībās Signe Dauškane-Platace stāsta: «Ja mirušais cilvēks dzīves laikā nav paudis savu izvēli likumā paredzētā kārtībā, galavārds pieder mirušā tuvākajiem piederīgajiem. Vienīgi mulsina situācijas, kad šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves. Jautājums ir tikai par laiku un kārtību – vai ārsts informē cilvēka tuvākos piederīgos līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam par šādas manipulācijas veikšanu ar šo cilvēku vispār?!"
Pēc kriminālprocesa ierosināšanas kriminologs Andrejs Vilks norādīja, ka «atļauja mirušā audu un orgānu izmantošanai ir jāprasa, turklāt rakstiski». «Likums ir pilnīgi skaidrs, un nevar būt nekāda divējāda tā skaidrošana,» toreiz Neatkarīgajai teica A. Vilks.
Jāpiebilst, ka audu izņemšana ir iespējama 24 stundu laikā pēc potenciālā donora bioloģiskās nāves. «Šajā laikā nemaz nav iespējams sazināties ar visiem mirušā tuvākajiem piederīgajiem, lai noskaidrotu, vai viņi atļauj izmantot mirušās personas audus,» spriežot pēc kriminālprocesa izbeigšanas lēmuma teksta, tā attaisnojušies mediķi.
Donori ir nepieciešami
S. Dauškane-Platace gan vēl piebilda, ka audu un orgānu donori esot ļoti nepieciešami, un aicināja iedzīvotājus tik daudz neietekmēties «no vienas darvas karotes medus mucā». «Studējot medicīnu, pati esmu redzējusi, kā tūkstošiem cilvēku dzīvo ar domu, ka varbūt beidzot uzradīsies kāds donors, jo citādi kādu rītu var nepamosties. Tas ir briesmīgi apzināties, ka viņu dzīvība ir atkarīga no tā, vai kāds ļaus no mirušā izņemt viņam dzīvībai nepieciešamos orgānus.«
Juriste Solvita Olsena, pie kuras vērsušies arī divi cietušie šajā kriminālprocesā, uzskata, ka lēmums izbeigt šo lietu vēl jāpārsūdz, jo Latvijas likumdošana, viņasprāt, tieši pretēji – strikti nosaka, ka ir jāprasa radinieku atļauja. «Tas, ka pasē nav zīmoga, vēl nenozīmē, ka cilvēks ir atļāvis izmantot savu ķermeni pēc nāves. Man matus neviens bez atļaujas nedrīkst nogriezt, kur nu vēl mirušam izņemt orgānus,» teica S. Olsena. Viņa uzskata, ka Drošības policijas lēmums nav juridiski pamatots, un pauda neizpratni, kā var nonākt pie šādiem secinājumiem.
Taču arī juristu starpā nav vienprātības. Valsts Cilvēktiesību biroja (VCB) pilsonisko un politisko tiesību daļas vadītāja Anita Kovaļevska norāda, ka šobrīd diemžēl neesot jāprasa tuvinieku atļauja par mirušā ķermeņa izmantošanu. Latvijā tiekot prezumēts, ka visi, kas to citādi nav norādījuši, piekrīt atdot valstij savu ķermeni izmantošanai.
Jāinformē sabiedrība
A. Kovaļevska gan neuzskata, ka tas nepārkāpj cilvēktiesības. «Šādu likumu varētu piemērot tādā gadījumā, ja sabiedrība ir pietiekami informēta par to, ka, nepiesakot savu gribu, automātiski tiks uzskatīts, ka cilvēks piekrīt sava ķermeņa izmantošanai pēc nāves,» teica VCB pārstāve. Ar satraukuma vēstuli par nepieciešamību rīkot informācijas kampaņu birojs esot jau vērsies Veselības ministrijā, taču nekādu atbildi neesot saņēmis.
Ministrijas komunikāciju daļa par to Neatkarīgajai diezgan strupi noteica, ka ministrijai šobrīd naudas informācijas kampaņām neesot. Tas, ka cilvēki nezinot par šādu likumu, neatbrīvojot viņus no atbildības. Turklāt to varot noskaidrot pie sava ģimenes ārsta, jo visi par šādu iespēju izteikt aizliegumu izmantot ķermeni pēc nāves zinot.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde statistiku par to, cik daudz cilvēku ir izteikuši savu piekrišanu ļaut vai neļaut izmantot viņa ķermeni pēc nāves, solījās sniegt tikai nākamnedēļ. Gandrīz desmit gadu Rēzeknē un Rīgā, bet līdz 1996. gadam arī vairākās citās Latvijas pilsētās audus un orgānus, neprasot tuvinieku piekrišanu, izņēma Labklājības ministrijas un Vācijas medicīnisko preparātu ražotāja Biodynamics International GmbH (vēlāk tā pārsaukta par Tutogen Medical GmbH) līguma ietvaros. Kriminālprocess tika izbeigts, un policija secinājusi, ka audi Latvijā izņemti un uzkrāti tālākai realizācijai uz Vāciju likumīgi. Taču izmeklēšanas gaitā tika konstatēts, ka visus šos gadus no samaksas darbiniekiem par audu un kaulu izgriešanu nav maksāti nodokļi, un par to lieta nodota izskatīšanai Finanšu policijā.