Kā bērnam nekļūt par varmākas upuri?

Trīs vārdi vecākiem

«Vispirms vecākiem jāatceras — sargiet paši savus bērnus, un arī policija viņus sargās! Ne velti Rīgas Domes un citu pašvaldību saistošie noteikumi, domājot par bērnu drošību, paredz, ka personas līdz 17 gadu vecumam pēc plkst. 23 bez pieaugušā pavadības uz ielas atrasties nedrīkst,» uzsver Valsts policijas nepilngadīgo prevencijas nodaļas inspektore Anda Bišofa.

Taču ne vienmēr izdodas būt klāt un pasargāt savas atvases no nepatīkamiem starpgadījumiem, tādēļ ģimenē vajadzētu draudzīgi pārrunāt, kā rīkoties situācijās, kad notiek sastapšanās ar noziedzīgu mērķu vadītiem svešiniekiem.

• Saruna ar svešinieku

SITUĀCIJA: Visbiežāk tas notiek uz ielas vai parkā, kad svešs pieaugušais vai vienaudzis piedāvā bērnu aizvest uz datorsalonu, iegriezties tuvējā vārtrūmē, sāk bērnu iztaujāt, slavēt viņa apģērbu vai izsaka kādus citus glaimus, piedāvā iegādāties vai uzdāvināt kādas mantas.
RĪCĪBA: Tiekoties ar nepazīstamu cilvēku, bērnam vienmēr jābūt piesardzīgam, it īpaši, ja svešinieks šķiet nepatīkams un neizprotamu iemeslu dēļ sāk sarunu un mēģina iedraudzēties. Bērnam nevajadzētu ielaisties sarunās ar svešo cilvēku un nekādā gadījumā nedoties viņam līdzi, bet gan steidzīgi pamest notikuma vietu, taču nekādā gadījumā nebēgt uz klusāku, tumšāku vietu, pagalmu, kur noslēpties, vai uz mājām, kurp noziedznieks bērnam var sekot. Vislabāk doties uz kādu sabiedrisku vietu — ieiet veikalā vai iekāpt sabiedriskajā transportā un zvanīt vecākiem vai vērsties pie kāda pieaugušā pēc palīdzības.

• Laupīšana ar draudiem

SITUĀCIJA: Laupītājs pie upura vēršas ar draudiem, piemēram: «Ja tu man neatdosi visu naudu, es tev iesitīšu pa galvu!»
RĪCĪBA: Vispirms bērnam jāatceras, ka viņa veselība un dzīvība ir dārgāka par jebkuru mantu, kas viņam pieder. Un nav īstu un neīstu draudu — jebkuri draudi ir uztverami nopietni, un par to izteikšanu draud kriminālatbildība.

Bērnam vispirms vajadzētu novērtēt situāciju — ja iespējams aizbēgt, tad bēgt uz sabiedrisku vietu. Ja apkārt ir citi cilvēki, var mēģināt piesaistīt viņu uzmanību ar kliedzieniem. Diemžēl mūsu sabiedrībā novērots, ka uz palīgāsaucieniem neviens nereaģē. Tādēļ bērns varētu lietot labos melus un nedaudz pamānīties, kliedzot «ugunsgrēks!» vai ko citu neikdienišķu, kas pievērstu apkārtējo uzmanību, pārsteigtu arī pašu laupītāju, un pats šajā brīdī aizbēgt.

Ja tuvumā neviena nav, labāk nepretoties, atdot visu, ko laupītājs prasa. Ja bērnam prasītā nemaz nav, to vajadzētu parādīt. Atbildei, ka nekā nav, laupītājs neticēs, tādēļ viņš upuri var sākt fiziski iespaidot. Kad bērns atdos prasīto, laupītājs visdrīzāk liks viņu mierā un ļaus iet, protams, piekodinot nevienam par starpgadījumu nestāstīt. Tam gan nevajadzētu klausīt. Ja vecāki griezīsies policijā ar ziņojumu par atgadījumu, bērns, iespējams, ne tikai atgūs nozagtās mantas, bet arī būs pasargājis no uzbrukuma daudzus citus bērnus, jo šādi laupīšanas gadījumi mēdz atkārtoties, kamēr netiek pieķerti.

• Telefona aizņemšanas

SITUĀCIJA: Atņemt bērnam telefonu ir tikpat vienkārši, kā atņemt konfekti, turklāt tas parasti ir vērtīgākais, kas bērnam ir līdzi. Tādēļ mobilie telefoni arī tiek zagti visbiežāk. Parasti laupīšana tiek īstenota, palūdzot: «Iedod, lūdzu, telefonu, es uzpīkstināšu, lai man atzvana, un es to tūdaļ tev atdošu!» Taču 99,9% gadījumu aizdotais telefons atdots netiek, it īpaši, ja vaicātājs ir nepazīstams, aizdomīgs un fiziski spēcīgāks.
RĪCĪBA: Bērnam vajadzētu steidzami pamest notikuma vietu, neļaujot mobilajam telefonam nonākt svešinieka rokās. Tas gan nenozīmē, ka nevajag palīdzēt cilvēkam, kurš iekļuvis nelaimē, taču te gan jāatceras, ka nelaimes gadījumā gan pieaugušie, gan jaunieši reti griežas pēc palīdzības pie bērna, it īpaši, ja iespējama alternatīva. Jo pieaugušam cilvēkam ir daudz lielāka pieredze, kā rīkoties neparedzētās situācijās.

• Vardarbīga telefona zādzība

SITUĀCIJA: Bieži bērni savu mobilo telefonu pakar kaklā, jo tā ir ērtāk, taču tā ir ēsma zaglim. To ieraugot, viņš noteikti izmantos situāciju un to noraus. Ja telefona lente gadījusies izturīgāka, šādi zaglis bērnu var arī savainot.
RĪCĪBA: Izvēlēties drošāku, lai arī neērtāku vietu mobilā telefona glabāšanai, nepretoties zaglim un tūdaļ ziņot kādam pieaugušajam par notikušo.

• Nolaupīšana ar automašīnu

SITUĀCIJA: Svešs pieaugušais aicina bērnu sēsties viņa automašīnā un aizvest uz mājām vai vienkārši pavizināt. Reizēm pieaugušais mēģina bērnu dabūt mašīnā ar varu.
RĪCĪBA: Tiklīdz bērns izdzirdējis aizdomīgu uzaicinājumu, viņam vajadzētu skriet prom. Taču, ja pieaugušais viņu jau satvēris un ar varu mēģina ievilkt automašīnā, bērns var kost, skrāpēt un kliegt, līdz viņam izdodas izmukt. Ja nolaupītāji ir vairāki, pretošanās viņus tikai saniknos un viņi var nodarīt bērnam lielāku ļaunumu, nekā iepriekš bija plānojuši, tādēļ tad labāk nepretoties... Taču, lai novērstu šādus gadījumus, vecākiem nevajadzētu ļaut bērnam klaiņot vienam apkārt. Ja bērns vēlu vakarā spiests viens pats doties mājup no treniņa vai mūzikas skolas, viņam vajadzētu ievērot vienu un to pašu maršrutu un piezvanīt vecākiem tieši pirms došanās mājup. Tad vecāki uzreiz var izrēķināt, pēc cik ilga laika bērnam jābūt mājās un, ja bērns neierodas mājās laikā, operatīvi rīkoties, ziņojot policijai.

• Aizdomīgs cilvēks pie mājām

SITUĀCIJA: Bērns atgriežas mājās no skolas, bet mājās vēl neviena nav, taču viņa kāpņu telpā atrodas kāda aizdomīga persona.
RĪCĪBA: Bērnam nevajadzētu atslēgt dzīvokļa durvis, bet gan doties uz kādu sabiedrisku vietu, paziņot par notikumu vecākiem un doties pie labi pazīstamiem kaimiņiem, kuri varētu būt mājās. Jāpiebilst, ka dažreiz paši bērni izprovocē šādas situācijas, paziņām lieloties, ka mamma vakar nopirka jaunu kinozāli vai telefonu, tādēļ vecākiem jau laikus vajadzētu izrunāt ar bērniem lietas, ko drīkst stāstīt citiem un ko ne.

• Viens pats mājās

SITUĀCIJA: Bērns viens pats atrodas mājās, kad pie durvīm negaidīti atskan zvans.
RĪCĪBA: Durvīm noteikti jābūt aizslēgtām, un vēlams, lai fonā skanētu mūzika vai būtu ieslēgts televizors. Pēc negaidītā zvana pie durvīm bērnam vispirms vajadzētu paskatīties actiņā vai pavaicāt: «Kas tur ir?», nevis automātiski atslēgt durvis, jo nekad nevar zināt, vai aiz tām ir cilvēks, kuru bērns tik ļoti gaida mājās. Ja arī vecāki iepriekš brīdinājuši, ka viņu prombūtnes laikā atnāks kolēģe pēc dažiem dokumentiem, bet bērns šo kolēģi nekad nav redzējis, viņiem vajadzētu kopīgi vienoties par kādu paroli, pēc kuras nosaukšanas bērns drīkst atvērt durvis.

Ja aiz durvīm ir sētnieks, darbinieks no gāzes kantora vai mammas draudzene un pat, ja tiek izmantots vārds «policija», labāk nevienu neielaist, bet gan atbildēt, ka vecāki šobrīd guļ vai ir aizņemti un lūdz atnākt vēlāk. Pēc tam — nekavējoties piezvanīt vecākiem un paziņot par notikušo. Ja svešinieks aiz durvīm tomēr nedodas prom un turpina klauvēt vai pat mēģina ielauzties, par to jāziņo gan vecākiem, gan policijai. Jāatver arī logs un jāsauc pēc palīdzības. Ja bērna balss nav pietiekami skaļa, nebūs nekas nosodāms, ja viņš uzmanības pievēršanai pa logu izmetīs kādu nelielu priekšmetu, piemēram, ķeblīti.

• Ko, kā un kam ziņot

SITUĀCIJA: Notikusi zādzība, izteikti draudi vai atgadījies kāds cits incidents, un bērns ir notikuma upuris vai aculiecinieks.
RĪCĪBA: Par notikušo būtu jāziņo policijai, zvanot uz 02 vai vienotā glābšanas dienesta tālruņa numuru — 112, kur jāpalūdz, lai savieno ar policiju. Kad tas izdarīts, bērnam jānosauc savs vārds un uzvārds, notikuma precīza vieta un jāizstāsta, kas tieši atgadījies, turklāt viņš nedrīkst nolikt klausuli, pirms policijas darbinieks nav pateicis: «Paldies, mēs sapratām, tūdaļ izbraucam!» Pēc tam bērnam par notikušo uzreiz jāziņo vecākiem. Ja bērnam nav no kā piezvanīt, viņš var zvanīt no taksofona vai palūgt kādam pieaugušajam, lai to izdara viņa vietā. Bērniem vieglāk atcerēties telefona numuru 112 pēc pantiņa ar norādošām roku kustībām: mums katram ir viena mutīte, viens deguntiņš un divas actiņas!

• Bērna un policijas tiesības

SITUĀCIJA: Policijas darbinieks uzrunā bērnu kā cietušo, aculiecinieku vai lūdz viņa palīdzību.
RĪCĪBA: Bērnam ir tiesības palūgt policistam pierādīt viņa identitāti un to pārbaudīt, piezvanot uz attiecīgo policijas nodaļu un pārliecinoties, vai policists nemelo. Bērnam pēc policista lūguma jāatklāj savs vārds un uzvārds, bērns var arī tikt nogādāts policijas iecirknī, taču tikai saskaņojot ar viņa vecākiem. Bērnus līdz 14 gadu vecumam policijai ir tiesības nopratināt tikai viņa vecāku vai psihologa klātbūtnē.