Skip to footer
Šodienas redaktors:
Artūrs Andžs
Iesūti ziņu!

Aļaskas sniegabērns (4)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vismaz Holivudas filmās katrs viņu redzējis – vai nu velkot pajūgus un pašaizliedzīgi glābjot sava saimnieka dzīvību, vai arī nebūt ne ļauna vilka lomā. Viņš – Aļaskas sniegoto klajumu bērns malamuts.

Jau pirmie baltie cilvēki, kuri ieklīda Aļaskā, ievēroja, ka eskimosi ļoti sekmīgi dažnedažādām vajadzībām izmanto suņus. Ziemā suņus jūdza pajūgos, vasarā mantas mēdza uzkraut uz suņu mugurām.

Spēcīgās krāsniņas Vajadzības gadījumā šie dzīvnieki kalpoja arī kā dabisks siltuma avots – lai, ceļojot pa sniegotajiem plašumiem, cilvēki naktīs nenosaltu, viņi mēdza gulēt uzticamo četrkājaino draugu un palīgu bariņa vidū.

Protams, dažādos Aļaskas apgabalos arī suņi zināmā mērā atšķīrās. Taču tie visi bija spēcīgi, muskuļoti, apveltīti ar siltu kažoku. Ar sevišķu ātrumu malamuti neizceļas. Toties ir ļoti spēcīgi un izturīgi, un skarbajos apstākļos dažkārt svarīgāks ir nevis ātrums, bet gan pārliecība, ka ceļamērķis pavisam noteikti tiks sasniegts. Šķirnes nosaukums cēlies no eskimosu cilts malamutu nosaukuma. Iespējams, tādēļ, ka tieši šie viesmīlīgie ļaudis dienvidu cilvēkiem dāvāja savus mīluļus aizvešanai uz siltajām zemēm.

Kurš īstāks?

Aļaskas malamuti uzskatāmi par vieniem no senākajiem suņiem. Šķirnes senums gan nav tik liels, jo selekcionāri savus ziņkārīgos degunus aukstajā ziemeļzemē atļāvās saldēt vien salīdzinoši nesen. Bet tad gan sākās īsts slapjdraņķis ar sniegaputru.

Lai gan vienotais šķirnes nosaukums ir Aļaskas malamuts, pateicoties tam, ka gandrīz vienlaikus selekcionēt ķērās vairāki kinologi, kuri izejmateriālu ņēmuši no dažādiem ASV ziemeļu štata apgabaliem un nebūt nestrādāja vienoti, izveidojās vairāki šo suņu tipi. Visbeidzot palika divi galvenie – malaluti un kocebu (arī šie nosaukumi radušies no aļaskiešu cilšu nosaukumiem).

Malamuti ir augumā lielāki, druknāki un spēcīgāki. Viņu kažoka krāsojums ir daudzveidīgāks. Lai gan šā tipa suņi ātri vien iekaroja amerikāņu simpātijas, to galvenais audzētājs un dīleris Pols Vokers daudz nerūpējās par šķirnes izkopšanu – to mēģināja darīt vairāki viņa vaislas pulka pēcnācēju pircēji. Līdz ar to atkal radās dažādas atšķirības, un šie entuziasti par šķirnībai birokrātiski svarīgām iezīmēm nespēja vienoties ilgu laiku. Tikmēr Arturs Voldens un Siliju ģimene ņēmās vienoti un saskaņoti audzēt mazliet vieglākas konstrukcijas, veiklākus, taču garos ceļos ne tik izturīgus malamutus, kurus nosauca par kocebu. Viņi strādāja rūpīgi un 1935. gadā reģistrēja šķirni Amerikas Kennelklubā. Pateicoties oficiālajai atzīšanai, tieši kocebu nokļuva pie Eiropas suņu audzētājiem, bet viņi savukārt ieviesa šķirnes standartā korekcijas, padarot aļaskiešus vēl slaidākus un augumā mazākus. Tā nu pat kocebu, nemaz nerunājot par malamutiem, ASV ir lielāki par eiropiešiem.

Meklējiet padoto!

Senču asiņu kolektīvisma balss nosaka, ka malamutam vajadzīga kompānija. Tāpēc ir labi, ja šim sunim ir sava dzīvnieku kompānija (vislabāk, protams, ja tas ir otrs malamuts). Vientuļš (vien starp cilvēkiem dzīvojošs) aļaskietis nejūtas laimīgs. Un tad var gadīties, ka suns sāk mēģinājumus rāpties pa bara (ģimenes) hierarhijas kāpnēm uz bērnu vai pat pieaugušo rēķina. Šā iemesla dēļ jau kopš kucēnības nepieciešams četrkājim ierādīt striktu kārtību barā. Tomēr uz hierarhijas zemākā pakāpiena aļaskietis nejutīsies komfortabli. Ja ne kā citādi, tad, šķiet, labāk tomēr, ja malamutam ir kāds padotais – kaut vai kaķis.

Pret savējiem šie suņi ir ļoti mīļi un uzmanīgi. Viņiem sagādā labsajūtu runāšanās (ar riešanu šīs šķirnes pārstāvji neaizraujas, taču visādi citādi viņu vokalizācijas izpaužas itin niansēti) ar šefu (saimnieku). Ja atrasts kompanjons no dzīvnieku vidus, gaidāmi gan jautri, gan ne tik jautri brīži. Tas, protams, teikts par citiem suņiem – par mājas sargiem malamuti neder, jo ir pret cilvēkiem pārāk mīļi.

Lai gan malamuti prot novērtēt un ar mīlestību atdarīt pastāvīgu atrašanos saimnieka tuvumā, turēšanai dzīvoklī viņi nav īsti piemēroti. Viņi tomēr ir sniega bērni, kam nepieciešams svaigs gaiss, tāpēc šie suņi turami ārā, pēc iespējas plašākā voljērā. Un diez vai kāds dzīvokļa īpašnieks spētu nodrošināt savam aļaskietim ilgstošas pastaigas, lai kompensētu kustību trūkumu dzīvoklī. Par to der padomāt, pirms izlemjat. Un nevis izlemjat to, vai skaistais un mīlīgais vilciņš būtu piemērots jums, bet gan to, vai jūs un jūsu dzīvesvieta un dzīvesveids piemēroti viņam.

SAIMNIECES LEPNUMS

Vuks nemīl peldēties, kad upē lielāka straume

Kad Santa Ločmele atver voljēra vārtus, vienā mirklī Aļaskas malamuts Vuks ir ārā, lai straujā riksī pārlūkotu savu teritoriju. Pats pirmais Santai bērnībā bijis krievu spaniels Ješka, tad pūdelīte Lote, kuru sabrauca auto. Vēlāk viņa rūpējusies par angļu kokerspaniela kucīti Tesu, Jorkšīras terjera kucīti Čiepiņu, un tad jau mājās ienāca skaistais Vuks.

"Viņš ir paklausīgs un draudzīgs pret visiem mājiniekiem, tomēr mani respektē vairāk, jo galvenokārt es esmu ar viņu nodarbojusies, viņu audzinājusi. Pirms Vuka ienākšanas mūsu mājās nebiju iedomājusies, ka iegādāsimies tieši šīs šķirnes suni. Mani aicināja apskatīt tādu mazu pūkainu kamoliņu, kas stipri atgādināja lāčuku. Kad vīrs vaicāja, kā man paticis, tā arī pateicu – lāčuks. Šķīrām katalogu, kur vienā lappusē bija ielikta sarkana zīmīte, akurāt pie Aļaskas malamutiem. Rādu vīram, ka tas bija šis kucēns. Zīmīgi, ka viņš tieši izvēlējies Aļaskas malamutu. Tā pirms pieciem Ziemassvētkiem Vuks ieradās mūsu ģimenē.

Var teikt tā: kā viņš auga, tā iekaroja manu sirdi, jo pie mums ir no trīs mēnešu vecuma. Aļaskas malamuti ir draudzīgi pēc rakstura, viņi ir kompanjoni un darba suņi – var vilkt pat līdz 400 kilogramu smagas kravas. Labprāt iejūdzas ragavās, kad bērni grib vizināties pa sniegu. Vuks to uztver kā rotaļu, kā patīkamu nodarbošanos, ja to neliek kā pienākumu, ļoti labprāt aizraujas. Mūsējais ārkārtīgi gaida sniegu. Tas ir vienreizīgi, kā viņš vārtās pa sniegu, kampj ar ķepām un met gaisā.

Vuks ir daudzu izstāžu dalībnieks. Īpaši nebijām domājuši braukt uz tām, bet mūsējais malamuts tolaik bija viens no pirmajiem reģistrētajiem šādiem suņiem Latvijā, tāpēc izlēmām pamēģināt. Tobrīd Vukam bija sešarpus mēneši un viņš startēja kucēnu klasē. Iepriekš ar viņu cītīgi pastrādāja hendlers. Toreiz bez Vuka bija vēl viens malamuts, bet mūsu suns savā klasē saņēma augstāko novērtējumu, bet gala izstādē ierindojās pirmajā piecniekā. Tas ir diezgan nogurdinoši, iesākumā braucu kopā ar mammu, viņa vēl ņēma līdzi bokseri Tedi. Vēlāk ar vīra māsīcu vedām Vuku, jo vienam cilvēkam izstādē ir diezgan sarežģīti – jāskatās, lai nenokavētu iziešanu ringā, jāuzmundrina suns, lai viņš būtu psiholoģiski gatavs. Ir iegūts tik daudz kausu un balvu, ka pietiek.

Līdz septiņu mēnešu vecumam devām tik daudz barības, cik suņuks gribēja. Protams, tikai profesionālo. Tad pēkšņi trīs dienas Vuks neēda nemaz, es jau uztraucos un zvanīju veterinārārstam. Izrādās, sunim bija iestājies zināms pārejas vecums, vēlāk viss normalizējās. Tagad dienā apēd vienu bļodu, un viss. Garšo svaiga liellopu gaļa, skrimslīši.

Palaidnības? Vuks katru vasaru vienā un tajā pašā vietā iepretim mājai zem ābeles izrok tādu pamatīgu bedri. Tur ir ēna, un tur viņš karstajās dienās guļ. Protams, ka bedri neaizrokam, lai stāv visu vasaru. Interesanti, ka viņš katru gadu izvēlas vienu un to pašu vietu.

Vuks nevienam neuzbruks, bet labi atceras, ja kāds viņu kaitinājis, pret tādu cilvēku sunim ir atšķirīga attieksme. Mēs vēl nebijām novērojuši, vai mūsu mīlulim ir tieksme un vēlme sargāt. Vienreiz apsolījām paziņām mangali grilēšanai. Pa vārtiem iebrauca auto, apstājās pie lapenes, lai paņemtu solīto mantu. Tiklīdz četri vīri to grasījās iecelt, kā abi suņi klāt – viens stāv, otrs skatās, bet cilvēki neko nevarēja iesākt. Tiklīdz kāds no mājiniekiem pasauca Vuku, viss kārtībā. Viņš saprata, ka tas ir atļauts. Otrs gadījums saistīts ar auto. Kaimiņu dēlam un viņa draugam izrādīju, kā darbojas signalizācija, lai varētu braukt, pati izkāpu ārā, bet viņš grasījās apsēsties pie stūres. Kolīdz Vuks ieraudzīja, ka es vairs neesmu auto, bet cits grasās aizbraukt, metās klāt. Līdzīgi tas ar visiem ciemiņiem – katram pienāks klāt, apostīs, pēc tam dosies savās gaitās, viņš nevienam neuzbruks, jo ir normāli, labestīgi audzināts.

Viņam ļoti patīk spēlēties un draiskoties. Reiz meistariem, kamēr viņi te strādāja, iemanījās nočiept pudeles ar atspirdzinošiem dzērieniem, turklāt tikai tās, kurās bija kaut nedaudz šķidruma. Ar lielu labpatiku ļāvās sev dzīties pakaļ. Kad mēs ejam peldēties, Vuks līdzi. Dažkārt viņš paliek turpat pie kāpnītēm guļam, ja nav lielas straumes, brien ūdenī.

Komentāri (4)
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu