Par britu īsspalvainajiem kaķiem mēdz teikt, ka viņi atgādina plīša lācīšus, kas apveltīti ar noslēpumaino Češīras kaķa smaidu. Ar savu šķietami mīlīgo un mierīgo dabu un mīksto kažociņu viņi spēj savaldzināt pat tos, kuriem kaķi ir gluži vienaldzīgi.
Ņaudošie lācēni (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tādu murku klēpī turot, reti kuram ienāk prātā, ka šie dzīvnieki patiesībā ir (vai vismaz viņu senči bijuši) izveicīgi mednieki, par kuriem britu peles un žurkas droši vien stāsta šaušalīgas leģendas.
Sargkaķi?
Pastāv vairākas versijas, kā šo kaķu senči nonākuši Lielbritānijā. Saskaņā ar vienu no populārākajām peļu junkuri atceļojuši kopā ar romiešu leģionāriem mūsu ēras sākumā. Kāpēc kareivji veduši līdzi ne tikai kaujas un apsardzes suņus, bet arī kaķus, paliek noslēpums. Zināms vien tas, ka ap to laiku kaķi Senajā Romā bijuši cieši cilvēku līdzgaitnieki un rakstos minēti liela auguma ņaudētāji ar pelēkas krāsas kažoku, lielām acīm un asiem zobiem un nagiem. Varbūt šādi zvēri ņemti līdzi karagājienos, lai cīnītos pret grauzējiem pārtikas noliktavās? Zināms arī tas, ka kaķis bijis seno romiešu brīvības dievietes Libertas kompanjons. Un šā iemesla dēļ cēzariem kaķi nav īpaši patikuši – lieks brīvības idejas atgādinājums nepavisam nebija izdevīgs. Tad kāpēc tika atļauta kaķu uzturēšanās starp kareivjiem, kuriem galvenais ir paklausība?
Otra populārākā versija vēsta, ka zilganas krāsas kaķus uz britu salām viduslaikos atveduši franču jūrnieki. Kaķi bijis vienīgais efektīvais līdzeklis kuģa pārtikas krājumu pasargāšanai no žurkām. Tā kā žurkas ir itin cienījami pretinieki, tika izvēlēti liela auguma kaķi. Paaudzēm ritot, ņaudošajiem jūrniekiem kājas kļuvušas salīdzinoši īsas un spēcīgas – ar tievām un garām kājām pa viļņu svaidīta kuģa klāju nekādās sekmīgās medībās neizskraidīsi. Jāpiebilst, ka vispiemērotākie kaķi kuģu žurku ķeršanai, iespējams, tikuši salīgti Šartrēzes klosterī, kur liela auguma zilganas krāsas runči sargājuši vīna pagrabus no žurkām. Vēl mūsdienās daži kaķinieki strīdas, vai britu īsspalvainie kaķi un šartrēzieši ir vai nav divu dažādu šķirņu pārstāvji.
Īsteni angļi
Lai nu kā tur būtu, lielo mednieku populācija Lielbritānijā zēla un plauka. 19. gadsimta otrajā pusē, kad britu aristokrātiem un vienkārši bagātniekiem gluži vai par modes lietu kļuva dažādu suņu un arī kaķu šķirņu veidošana, kārta pienāca arī zilganpelēkajiem žurkķērājiem – viņiem bija jākļūst par tīri angliskas kaķu šķirnes pamatu. Entuziasti nolēma, ka šķirne jāveido no dzīvniekiem, kuri ar savu spēju izdzīvot būtu pierādījuši savu dzīvotspēju, un spēcīgie un veiklie pelēči, kas, šķiet, īstenā angļu mierā spētu iztikt bez cilvēku palīdzības, bija ideāli kandidāti. Rūpīgi izraugoties ciltstēvus un ciltsmātes, selekcionāri pacentās radīt dzīvniekus, kuri gan izskatījās, gan uzvedās kā īsteni britu aristokrāti, turklāt bija apveltīti arī ar izcili stipru veselību.
Britu īsspalvainie kaķi var lepoties, ka viņu šķirne bija pārstāvēta jau pirmajā kaķu izstādē pasaulē. Tā notika 1871. gadā slavenajā Kristāla pilī (Crystal Palace). Eksperti novērtēja selekcionāru veikumu un apstiprināja šķirnes standartu, tomēr pirmā britu īsspalvaino kaķu ciltsgrāmata izsniegta gandrīz 30 gadus vēlāk – 1898. gadā. Tolaik tika atzīts tikai viens britu īsspalvaino kaķu krāsojums – zils. Mūsdienās atzītas vairāk nekā 70 krāsu varietātes un pastāv četru dažādu felinoloģisko organizāciju standarti.
Kā radās tik daudz krāsu? Laikā starp Pirmo pasaules karu un Otrā pasaules kara beigām darbs ar britu īsspalvainajiem kaķiem apsīka, un vēlāk entuziastiem nācās vaislas darbā iesaistīt arī Persijas, Krievijas zilos kaķus un šartrēziešus. Šķirne tika izglābta, bet vismaz pašā Anglijā par īsteniem šķirnes pārstāvjiem tika atzīti tikai tie dzīvnieki, kuri varēja lepoties ar tīrasinību vismaz trijās paaudzēs!
Mīļie mednieki
Šādi ierobežojumi šķirnes popularitāti, protams, neveicināja. Taču vērtību cēla gan. Latvijā pirmie šīs šķirnes pārstāvji reģistrēti pirms 15 gadiem (par pirmās brīvvalsts laiku faktu nav). Cilvēkiem, kuri vēlas šādu dzīvnieku iegādāties ne tikai savam priekam, bet arī piedalīties ar viņu izstādēs, jāņem vērā, ka Latvijā tiek atzīts FIFe standarts.
Šie it kā atturīgie, tomēr laipni komunikablie britu aristokrāti ir mīļi radījumi, kuri labprāt kontaktējas ar citiem mājdzīvniekiem un arī cilvēkiem atvēl paglāstīt īpatnējo, plīšu atgādinošo kažociņu. Starp citu, ar kažoka kopšanu nekādu problēmu nav pat tad, ja medīgais ņaudētājs regulāri dodas apsekot savu savvaļas teritoriju un ģēģerēt grauzējus – dzīvoklī vai mājā, kur saimnieko nadzīgais brits, grauzējiem, šķiet, ir ko meklēt vien dzīves izbeigšanas nolūkos.
Vēl atliek piebilst, ka kāzu laikā runči pārvēršas gluži kā tie apzinīgie un solīdie angļu klerki, kuri nokļuvuši futbola stadionā. Jārēķinās, ka dzīvokli piepildīs skaļi auri a la Go, Chelsea!, turklāt dzīvoklī būs nelāgs aromāts. Mīļa miera labad, iespējams, runčus būtu vērts kastrēt...
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Palielinās Harija Potera fanu pulks
Izrādās, tā sauc ne tikai ļoti populāro grāmatas varoni, bet arī vienu no rīdzinieces Irinas Skripnikas britu īsspalvainajiem kaķiem.
"Pirms nepilniem desmit gadiem no Holandes atvedu šīs šķirnes kaķus. Tie mēdz būt ar sudrabotu, marmorētu un zilganu kažoku, tradicionāli britu īsspalvainie ir ar zilu apmatojumu, bet no Holandes līnijas – sudraboti un marmorēti. Vēl joprojām Latvijā viņu nav daudz, kaut starptautiskajās izstādēs, kur regulāri piedalos ar saviem kaķiem, ir pietiekami liela konkurence. Nesenajā izstādē Zelta boulinga centrā, ko rīkoja klubs Rebus, mans Harijs Poters saņēma pašu augstāko novērtējumu. Tas gan ir dārgs prieks, ja vēlies iegūt labus rezultātus. Lai izaudzētu kvalitatīvu šķirnes kaķēnu līdz trīs mēnešu vecumam, jāiztērē apmēram 150 latu, tāpēc šķirnes dzīvnieki nevar būt lēti, vismaz 300 latu robežās, vaislai paredzētie – pat divreiz dārgāki. Šajās izmaksās vēl jau nav iekļauts darbs, mīlestība, kas nav izmērojama un samaksājama. Starptautiskajās izstādēs vienmēr piedalās ļoti kompetenti tiesneši, tas ir ļoti nopietns pasākums, kam attiecīgi arī jāgatavojas. Pavisam drīz – decembrī – klubi Rebus un Selēna rīkos kaķu izstādi Sporta manēžā. Tā dos iespēju salīdzināt un vērtēt, kādi dzīvnieki ir pie mums, kas labs ārzemniekiem, kā strādā kompetenta žūrija. Manuprāt, visi kaķu saimnieki ir īpaši cilvēki – ļoti labdabīgi, atsaucīgi, ir interesanti un noderīgi savā starpā kontaktēties.
Ko es varu teikt par britu īsspalvainajiem? Tie ir kaķi, kas mājās nodrošina komforta sajūtu. Viņi ir mierīgi, gudri, nerada stresu. Kad dzīvnieks vēlas, lai viņu paņem rokās vai pievērš īpašu uzmanību, pienāk klāt, piesit pie grīdas ar ķepiņām – man viss ir skaidrs. Kaķi mostas reizē ar cilvēkiem. Kā iezvanās modinātājpulkstenis, kaķis ir augšā. Ahā, saimniece vēl guļ, jāiet modināt!
Jo vairāk mājās kaķu, jo lielāka konkurence, ikviens cenšas iegūt saimnieka labvēlību, ievērību. Manējie savā starpā labi sadzīvo, un man nepavisam nav grūti katram veltīt nepieciešamo uzmanību. Kaķi baidās no skaļiem kliedzieniem, īpaši viņiem nepatīk ūdens. Ja dara ko nepareizu, pietiek uzpūst ar pulverizatoru nelielu ūdens strūklu. Lai kaķi nebojātu un neskrāpētu mēbeles un sienas, mājās obligāti jābūt nagu asināmajam dēlītim. Ja saimnieks tādu nebūs iegādājies, dabiski, ka dzīvnieks plosīs dīvānu – viņam nepieciešams asināt nagus.
Lielākoties kaķi pa dienu guļ, parasti viņi miegā pavada 16 stundu. Kad atgriežos no darba, visi mani sagaida jau pie durvīm. Es varu būt mierīga par savējiem, jo šīs šķirnes kaķi ir ļoti veselīgi, var nodzīvot pat 15 gadu, kastrētie pat ilgāk. Cilvēkam, kurš izlēmis iegādāties britu īsspalvaino, jāizlemj, vai viņš vēlas nodarboties ar vaislu, vai vienkārši dzīvnieks būs kā draugs un kompanjons. Tas ir sen pārbaudīts – mājās, kur ir kaķi, bērni izaug labsirdīgāki, iejūtīgāki un rūpīgāki. Reti kurš spēj turēties pretim maza mīlīga kaķīša vēlmei rotaļāties, paglaudīt viņa pūkaino kažoku. Dabiski, ka ar kaķiem ir mazāk rūpju nekā ar suņiem – nav jāiet regulārās pastaigās rītos un vakaros. Galvenais ir laikus vakcinēt, nodrošināt ar profesionālo barību un pastāvīgi kopt. Mani dzīvnieki ēd tikai profesionālo barību, nedaudz gaļu un nelielas garneles. Nekādus našķus nedodu, turklāt pieaugušie dzīvnieki pēc tiem nemaz nekāro. Galvenokārt kaķi uzturas telpās, jo uz ielas ir daudz pamestu un slimu dzīvnieku, nevēlos savus pakļaut riskam. Vasarnīcā pa dārzu mīl pastaigāties vecā kaķene, kurai pašlaik ir deviņi gadi. Viņa nekur prom neiet, tur ir arī iežogota teritorija.
No savas pieredzes varu teikt – britu īsspalvainie kaķi ir paši labākie.