Kāda ir dzīvnieku spēja sajust nelaimes tuvošanos? Nesen visu Latviju pāršalca ziņa par šokējošu slepkavību Bauskas rajona Ceraukstes pagastā, kad tēvs nogalināja savu 11 gadu veco meitu Dainu. Slepkavības norises brīdī līdzās bija suns Tobis... Kāda bija iespējamā viņa rīcība un vai dzīvnieks varēja glābt meiteni?
Vai Tobis varēja izglābt Dainīti? (13)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vairākos plašsaziņas līdzekļos izskanēja fakts, ka meitenes Dainas istabā atradies arī suns Tobis, kurš bieži pat gulējis gultā un bija ļoti iemīlējis mazo meiteni.
Lai arī notikušais ir jocīgs, jāņem vērā apstāklis, ka ne tikai mazo meiteni, bet arī viņas tēvu suns uzskatīja par saimnieku. Dzīvnieku psiholoģe Inga Cerbule tieši šo gadījumu atteicās komentēt, taču viņa, tā kā notikušais nebija vienkāršs un, iespējams, pat paredzams, netic, ka viņiem var piemist kādas pārdabiskas spējas, ar kurām varētu paredzēt šādu slepkavību. "Dzīvnieki jūtīgāk nekā mēs uztver dažādu dabas parādību tuvošanos, taču tas droši vien ir tāpēc, ka dzīvniekiem ir attīstītākas maņas nekā cilvēkiem," atzīst I.Cerbule, "protams, viņi jūt, ja cilvēks ir saslimis, nelaimīgs, ievainots vai kādu citu iemeslu dēļ izturas pavisam citādi nekā parasti."
Suns nav ierocis
Bieži dzirdēts, lai izaudzinātu labu sargsuni, nevajag pieradināt dzīvnieku pie tā, ka viņam ir vairāki saimnieki. Gan baro, gan glauda tikai īstais un vienīgais saimnieks. Dzīvnieku psiholoģe skaidro, ka mūsdienās vairums suņu izpilda kompanjona, ģimenes mīluļa lomu, tāpēc sunim jābūt draudzīgam. Īpaši tas attiecas uz suņiem, kas nedzīvo nomaļās viensētās, bet gan apdzīvotās vietās, kur diendienā nonāk ciešā saskarē ar svešiem cilvēkiem. Tā tas noteikti bija arī Ceraukstes gadījumā. Protams, suņi, kas izpilda specializētas sarga funkcijas, piemēram, teritorijas apsardzē utt., mēdz būt nikni, taču šie suņi arī dzīvo samērā izolētu dzīvi. "Man bijuši suņi kopš 7 gadu vecuma, un vēl nekad neesmu sastapusi "ienaidnieku", kam būtu vajadzība uzrīdīt suni. Toties vai katru dienu man vajadzīgs, lai mani suņi būtu draudzīgi un iecietīgi pret bērniem, ciemiņiem, kaimiņiem utt. Suns nav ierocis. Suns ir draugs," atklāj I.Cerbule.
Iekšējā maņa
Ārzemju presē diezgan bieži parādās ziņas par dzīvniekiem, kas pamodina un tādējādi izglābj saimniekus no ugunsgrēka vai citām nelaimēm. "Arī man personiski pazīstamu sievieti no ugunsgrēka glāba viņas pusotru gadu vecais Veimāras šķirnes suns, ko iepriekšējais saimnieks kā "hiperaktīvu" un "neciešamu" viņai pārdeva par simbolisku samaksu," atklāj Inga Cerbule.
Taču par dzīvnieku īpašajām spējām domas dalās. Dzīvniekiem ir daudz attīstītāka iekšējā maņa. Piemēram, man laukos dalmācietis Bonis, kad ome aizbraukusi uz vairākām dienām, vienmēr kļūst nemierīgi priecīgs jau tās dienas rītā, kad plānota viņas atgriešanās. Tāpat kaķis bieži sagaida savu saimnieku pie durvīm, pirms viņš ienācis kāpņu telpā, pat zivis pārstāj baroties, tiklīdz gaisā jūtamas kādas pārmaiņas, ko neuzrāda ne mūsu acis, ne jaunākie mērinstrumenti. Tuvojoties zemestrīcei, mājdzīvnieki kļūst nemierīgi, lai gan it kā nekas vēl neliecina par nelaimes tuvošanos. Zemestrīce vai vulkāna izvirdums vēl nav sācies, bet Zemes garozā jau radušās vājas zemo frekvenču svārstības, kas dzīvniekos izraisa satraukumu.
Ātri reaģē uz neparasto
Internetā atrodami arī vairāki interesanti gadījumi par dzīvnieku mobilo rīcību nelaimes gadījumos. Kāda astoņus gadus veca kucīte La China Argentīnā izglābusi pamestu zīdaini un novietojusi pati pie saviem kucēniem. Kucīte zīdaini bija apklājusi ar skrandām, lai viņš nenosaltu. Tāpat, cik gan pārsteigts bija kāds rumāņu zemnieks, atklājot, ka viņa kūts sivēni, kurus viņš uzskatīja par beigtiem un bija jau apglabājis, šā paša zemnieka suns izglābis un ienesis savā būdā.
ASV kāds četrus gadus vecs rotveilers Ticība izglāba savas saimnieces dzīvību, piezvanot ārkārtas dienestam 911. 45 gadus vecā invalīde Līna Bīslija atzina, ka suns apmācīts problēmu gadījumā notriekt telefona klausuli un ar degunu nospiest vienu pogu, ar kuru var sazvanīt ārkārtas dienestu, un klausulē riet. It kā nekas grūts, taču sajūta, kad dzīvnieks sajūt to, ka saimnieks nav vienkārši iemidzis, bet viņam palicis slikti, ir īpaša. Dainas gadījumā suņa rīcība nebija manāma, ne "saožot" nāvi, ne reaģējot uz straujām kustībām. Piemēram, kā stāsta kāda suņa saimniece Iveta no Suntažiem, viņas Džersijs vienmēr rej un skrien virsū, kad bērni kaujas, vai pat strauji paskrien garām. "Suns sajūt arī, ka cilvēks ir nomākts – vienmēr pieglaužas klāt, padod ķepu – dzīvnieks varbūt nerunā, bet to kompensē viņam piemītošās citas maņas," atklāj sieviete.
Dž.A. Bredfors Pensakolā, Floridas štatā, guva šautu ievainojumu, kad viens no septiņiem kucēniem, kurus viņš mēģināja nonāvēt, uzkāpa uz ieroča mēlītes. Bredfords nolēma atbrīvoties no kucēniem, nespējot atrast viņiem mājas. Viņš turēja divus kucēnus, kad viens no viņiem uzkāpa uz 38.kalibra revolvera mēlītes, sašaujot saimniekam plaukstas locītavu.
Aizstāvot nedomā par sevi
Vēl kāds pašaizliedzīgs gadījums, kad "Latvijas lepnumam" gribētos pieteikt ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku. Kādā Maskavas ielas dzīvoklī Rīgā bijusi vecāmāte, dēls un suns. Mazmeitiņa skraidījusi no pagalma iekšā un atkal - pagalmā, tāpēc durvis nebija aizslēgtas. Pēkšņi tās atrautas vaļā, un dzīvoklī ieskrējuši trīs vīrieši. Vienam rokās pistole, otram - durklis. Vecāmāte piespiesta pie sienas, dēlam ap kaklu apmesta ķēde. Vīrieši kaut ko klieguši. Nez no kurienes izskrējusi Šeda - Dienvidkrievijas aitu šķirnes kuce, kas dzīvoja ģimenē. Citkārt tik miermīlīgais suns, redzēdams vai sajuzdams notiekošo, meties virsū iebrucējiem. Līdz pat nāvei pārbiedētie mājinieki apjukuši, redzot tādu suņa uzbrukumu, jo neko līdzīgu no Šedas agrāk nebija pieredzējuši. Viņa kritusi svešajiem virsū, rējusi un kodusi. Vēl vairāk par mājiniekiem izbijušies, svešie vīrieši metušies bēgt. Arī pagalmā, kur uzbrucēji skrējuši katrs uz savu pusi, suns tos vajājis, mezdams lokus un cenzdamies iekost. Kā vēlāk stāstīja kāds liecinieks, jau iepriekš pagalmā suns ne tikai rējis, bet arī smilkstējis. Brīdī, kad noziedznieki bija jau gandrīz uz ielas, atskanējis blīkšķis. Spalgs un īss - kā no pistoles. Suns vēl, dīvaini kustēdamies, atskrējis atpakaļ, apsēdies un novēlies uz sāniem... Suns pašaizliedzīgi cīnījās līdz galam un kā miesassargs savu sargājamo dēļ labāk bojā izvēlējās doties pats.
Šie un vēl daudzi citi gadījumi runā paši par sevi. Paliek daudz neatbildētu jautājumu par notikumu Ceraukstē. Kāpēc suns nedevās palīgā meitenei? Vai tiešām tēva agresīvā rīcība uzliesmoja tikai īsu mirkli, uz kuru suns nepaspēja noreaģēt? Kāpēc... Dzīvnieku pieradinot, ne tikai cilvēki ir atbildīgi par viņiem, bet arī paši dzīvnieki jūtas atbildīgi par saviem saimniekiem, un, ja viņiem iet slikti, arī dzīvnieki nevar justies laimīgi.