Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kārpas – sīkums? Tomēr nav labi nelikties par tām ne zinis. Pat ja tev pašam kārpa nešķiet traucējoša, būtu jāzina, ka tā ir vīrusu slimība, ar kuru tu riskē aplipināt citus. «Kārpas ir izplatītas samērā bieži, sevišķi bērniem un jauniešiem,» stāsta dermatoveneroloģe Irēna Sjucillo. «Ar tām cilvēki inficējas kontaktu ceļā. Īpaši liela inficēšanās iespēja ir tad, ja pastāv regulāri un atkārtoti sadzīves kontakti ar cilvēku, kuram ir kārpas, piedevām ādā ir kāds neliels bojājums un arī imūnsistēmai tajā brīdī radušās problēmas.«
Galvenie kārpu veidi
Mēdz būt parastās kārpas, plakanās kārpas (sauktas arī par jauniešu kārpām) un smailās kondilomas.
Parastās kārpas biežāk sastopamas uz rokām un pirkstiem, jo tur ir lielākas inficēšanās iespējas. Stipri traucējošas ir pēdu kārpas: pēdām jānotur viss ķermeņa svars, un, ja tur ir kārpa, tā sāp un arī pēc kārpas likvidēšanas tajā vietā ir nepatīkamas sajūtas, cilvēkam staigājot. Lielas neērtības rada kārpas naga valnīša maliņā vai zem naga, no tām ir grūtāk atbrīvoties. Parasti notiek tā, ka, iznīcinot pirmo lielo kārpu, pazūd arī pārējās, sīkās. Kādreiz ir tikai viena kārpa, kas ilgu laiku saglabājas bez lieluma izmaiņām.
Plakanās kārpas ir plānas, ādas krāsā vai iesārtas, parasti veidojas delnu virspusē. Tās vislabāk padodas ārstēšanai. Palaikam plakanās kārpas izdodas novērst, vienkārši lietojot suģestiju. «Piemēram, 4–6 gadus veciem bērniem kārpu apsien ar sarkanu diedziņu, ko pēc tam ierok zem notekcaurules. Man patiešām ir gadījies šādā veidā arī likvidēt bērniem kārpas,» saka ārste.
Smailās kondilomas ir kārpu paveids, kas lokalizējas uz dzimumorgāniem un anālās atveres rajonā. Tās atklājot, cilvēki šausmās domā, ka tas ir audzējs vai kāda veneriska slimība. Daži cer, ka kondilomas pazudīs, citi mēģina no tām atbrīvoties pašu spēkiem, kas lielākoties neizdodas. Siltajā un mitrajā vidē kārpas ātri vien saaug, jo sevišķi, ja cilvēks diez cik rūpīgi neievēro higiēnas prasības. Psiholoģiski ir grūti sadūšoties iet pie ārsta. Dažs meklē palīdzību tikai tad, kad veidojums jau izaudzis krietni liels un ir jābrīnās, kā šis cilvēks spējis ar tādu dzīvot. Tad var palīdzēt vienīgi operācija un paralēli jādomā arī par imūnsistēmas stiprināšanu.
Sāk ar pašdarbību
Cilvēki vispirms nereti mēģina paši tikt vaļā no kārpas, to spaida, dursta, griež ar nazi vai žileti. Kārpa asiņo, un tā var ievazāt vēl kādu infekciju. Daži mēģina kārpu izdedzināt ar etiķa esenci un dažādām skābēm, izraisot apdegumus un sabojājot arī apkārtējos veselos audus. Tad jau labāk izmantot veco tautas līdzekli – struteņu sulu. (Strutenes šim mērķim lieto arī homeopātijā.) Ar svaigu struteņu sulu regulāri ieziež kārpu, līdz tā pazūd. Šī metode var palīdzēt, kaut arī ne simtprocentīgi. Ja pēc 2–3 nedēļām vēlamo rezultātu joprojām nav, jāmeklē cits risinājums. Daudzas citas tautas metodes vairāk balstītas uz pašsuģestiju. Tas gan tiesa, ka dilstošā mēnesī kārpu nodzīt ir vieglāk. Tomēr kompetenti mediķi to izdarīs neatkarīgi no mēness fāzes. Kādreiz kārpas pēc vairākiem gadiem noiet arī pašas, bet cerēt uz to nevajadzētu.
Labāk jautāt ārstam
Metožu kārpu likvidēšanai ir daudz: tās piededzina, izmantojot elektrokoagulāciju, saldē, iznīcina ar lāzera palīdzību, lieto tā sauktos keratolītiskos preparātus, kas satur salicilskābi, benzoskābi u.c. Izvēlēties cilvēkam piemērotāko metodi vislabāk palīdzēs ārsts.
Ja kārpu daudz
Ja kādam cilvēkam kārpas metas un metas, ieteicams rūpīgi izmeklēties pie ģimenes ārsta, nevis tikai likvidēt kārpas. «Esmu redzējusi vairākus tādus vīrusu slimību gadījumus, kur notiek burtiski kārpu invāzija un tās parādās netipiskās vietās, tas var liecināt arī par asinsrades orgānu slimībām, audzējiem. Tādi gadījumi ir reti, bet ir,» stāsta I. Sjucillo.
Dažreiz kārpas ir visiem ģimenes locekļiem, un tad cilvēki domā, ka viņiem uz tām esot iedzimta nosliece. Drīzāk gan vainojami regulārie savstarpējie kontakti, jo visi lieto vienus un tos pašus dvieļus, apavus un sadzīves priekšmetus. Ja ādā ir kāda sīka skrambiņa, ar to pietiek, lai vīruss iekļūtu organismā.