Gunāra tēva lauku sētā brīvi pastaigājas pulciņš vistu un gailis, bet kādu dienu saimnieks manījis, ka to skaits arvien sarūk. Reiz, kad mājas sargs Bonis bija palaists vaļā no ķēdes, Gunārs sētā izdzirdējis savādu troksni, kas izklausījās pēc skaļiem bļāvieniem, smilkstieniem. Saimnieks skrējis skatīt un pamanījis Boni cīkstamies ar lapsu.
«Cīniņš izvērtās uz dzīvību un nāvi, un skaidrs, ka vienam šajā kaujā būs jāmirst. Lapsa gan centās bēgt, bet bija pārlieku savainota, lai aizmuktu. Arī Bonim bija sakosts purns un asiņainas ķepas,» atceras Gunārs. Pēc aptuveni desmit minūšu ilgas cīņas lapsa padevusies un suns to nokodis. Tikai pēc tam Gunāru sākusi tirdīt doma, vai suns šogad vakcinēts pret trakumsērgu. Izrādījās, ka ne.
Veterinārās klīnikas «Sanarius» veterinārārste Agnese Krūmiņa atgādina, ka saimnieks rīkojies vieglprātīgi, aizmirstot par vakcināciju pret trakumsērgu, kas suņiem un kaķiem ir obligāta katru gadu. «Pirmā trakumsērgas vakcīna dzīvniekam jāsaņem jau trīs mēnešu vecumā. Laukos, īpaši suņiem, nevajag ļaut klaiņot prom no mājām. Taču pēdējā laikā lapsas kļuvušas tik drošas, ka nāk sētā un pilsētā meklēt barību, tādēļ mājdzīvnieku vakcinācija ir jo īpaši svarīga,» norāda veterinārārste.
Mājdzīvnieki, kontaktējoties ar slimiem savvaļas dzīvniekiem, inficējas ar trakumsērgu, kā arī tiek apdraudēta cilvēku veselība un dzīvība. Joprojām daļa no lauku sētā dzīvojošo suņu un kaķu nav vakcinēti pret trakumsērgu, bet tieši viņi ir visvairāk pakļauti riskam saslimt.
Visbiežākās slima dzīvnieka pazīmes ir siekalošanās, pārlieka drošība (ja tas nav mājdzīvnieks), taču pazīmju var arī nebūt, skaidro veterinārārste.
Ja nevakcinēts mājdzīvnieks nonācis kontaktā ar meža dzīvnieku, steidzami jāziņo veterinārārstam, dzīvnieks jāizolē un jānovēro. Ja pēdējo trakumsērgas vakcīnu tas saņēmis 18 mēnešu laikā, jāveic revakcinācija. Trakumsērgas inkubācijas periods ir no 14 dienām līdz sešiem mēnešiem un ilgāk. Pēc tam slimība galvenokārt izpaužas ar centrālās nervu sistēmas darbības traucējumiem: uzbudinājumu, nomāktību, parēzēm, paralīzi un letālu iznākumu. Pilsētā trakumsērgas pārnēsātāji var būt klaiņojošie kaķi.
Pēdējā laikā trakumsērgas izplatība Latvijā ievērojami samazinājusies, jo Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) no 2005. gada organizē savvaļas dzīvnieku orālo vakcināciju, izkaisot mežā speciālus brūnganus kubiņus, nedaudz mazākus par sērkociņu kastīti, un dzīvniekam, to apēdot, veidojas imunitāte pret trakumsērgu.
A.Krūmiņa atgādina: ja iedzīvotājiem radušās aizdomas, ka kaimiņos brīvā vaļā staigājošie suņi un kaķi nav vakcinēti pret trakumsērgu, var vērsties pašvaldības policijā vai PVD, lai šo faktu pārbaudītu un pārkāpuma gadījumā saimnieku sauktu pie atbildības.
Zināšanai
Trakumsērga ir viena no bīstamākajām infekcijas slimībām, kas apdraud gan cilvēku, gan dzīvnieku veselību un dzīvību.
Saskaņā ar Ministru kabineta «Suņu un kaķu turēšanas noteikumiem» dzīvnieku īpašnieku pienākums ir nodrošināt to regulāru vakcināciju pret trakumsērgu. Ja to nedara, fiziskai personai draud administratīvais sods līdz 250 latiem, bet juridiskai – pat līdz 500 latiem.
Viena vakcīna maksā vidēji no pieciem līdz astoņiem latiem.
Trakumsērgas gadījumi Latvijā
2005. gadā – 421
2008. gadā – 110
2009. gadā – 69
2010. gada pusgadā – 13