Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mazs, taču ļoti aktīvs līkkājis, kurš pozitīvi noskaņotiem un ar humora izjūtu apveltītiem saimniekiem liek būt par viņu sajūsmā, un tie spēj novērtēt neiedomājamo drosmi un patiešām sunisko uzticību saimniekam, bet nervozākiem cilvēkiem spēj uzdzīt vēlēšanos suņuku padzīt.
Protams, tas ir taksis, un tas attiecināms uz jebkura neiedomājami lielā takšu lieluma un apmatojuma tipa klāsta pārstāvi. Šīs reizes varonis gan ir garspalvainais miniatūrais taksis.
Senos laikos Rietumeiropā bija sastopami dažādi meža zvēri. Un ļaudis tos medīja brīvā dabā, ne tikai īpaši ierīkotos dārzos, un vai katram medījumam un medību veidam tika veidotas atbilstošas suņu šķirnes. Diemžēl mūsdienās reti kur atļautas kāda brīvībā dzimuša dzīvnieka medības, un agrākie medību virtuozi savas prasmes demonstrē vien sacensību ringos, bet parasti savas dienas vada kā mājas mīluļi. Šis stāsts attiecināms arī uz takšiem.
Drosmīgie bučmūlīši
Takšu šķirnes veidošanas aizsākumi meklējami pirms apmēram 500 gadiem Dienvidvācijā. Tieši tur kādam ar medībām apsēstam augstmanim ienācis prātā, ka citu nonievātie maza auguma īskājainie dzinējsuņi sekmīgi izmantojami alu dzīvnieku medībām. Pēdas dzīt viņi prot, taču kur lielāka auguma pēdusunim viens solis, tur takšelim vismaz trīs, un dzenamais zvērs tikmēr jau savās alās. Bet to vien jau mazajam medniekam vajag! Būdams apveltīts ar drosmi, suņuks metas alā, vajadzības gadījumā ar savām līkajām kājelēm kā kurmis parakdams ieeju platāku, un pierunā medījumu glābties bēgot tieši medniekam pa šāvienam! Visbiežāk līkkāji sūtīti tieši āpšu alās, tāpēc arī nodēvēti par āpšu suņiem (Dachshund), tomēr sekmīgi izmantoti arī lapsu un citu alinieku trenkšanai (mazākie šķirnes pārstāvji piemēroti pat trušu medībām).
Protams, dāmām mazie drosminieki, kuri prot tēlot arī saldumsaldus bučmūlīšus (ai, cik mīļš spēj būt takšelis pret savu saimnieku), iepatikās, un jau dažus gadsimtus vēlāk takši izkaroja savu vietu ne tikai suņu stallī, bet arī dāmu buduāros. Sākās modes kari. Selekcionāri izveidoja divas takšu šķirnes līnijas – medību un dekoratīvo. Tad parādījās dažādas šķirnes varietātes, kas atšķīrās ne tikai ar lielumu, bet arī ar apmatojumu.
Pirmais šķirnes standarts noteikts 1870. gadā, un tajā aprakstīti gluži atšķirīgi dzīvnieki. Pašlaik spēkā 1979. gadā pieņemtais FCI standarts. Pēc lieluma izšķir standarta (jeb lielos) takšus (augstums skaustā tiem ir 22–27 cm), miniatūros (14–21 cm) un pundurtakšus jeb trušu takšus (10–15 cm); pēc apmatojuma – asspalvainos, gludspalvainos un garspalvainos takšus; visu lielumu takšiem var būt jebkurš apmatojuma tips.
Smuks, bet...
Garspalvainie takši ir tie, kuri radīti dāmu priekam. Kamēr visu izmēru gan īsspalvji, gan asspalvji spēj un dodas medībās, rokoties meža zvēru alās, garmataiņiem tas ne prātā nenāk. Patiesībā arī šie suņuki ar prieku mestos izrakumos, ja vien saimnieki to ļautu – jo viņi taču sirds dziļumos ir mednieki.
Garspalvaiņi parādījušies apmēram pirms 100 gadiem, krustojot atbilstoša izmēra īsspalvainos takšus ar šnauceriem un Dendija Dinmonta terjeriem. Rezultātā iegūts mazs šunelis ar garu, glāstiem un pabužināšanai tīkamu apmatojumu.
Šādi takši piemēroti dzīvespriecīgiem cilvēkiem, kuri nebēdā par rotaļās (turklāt kopīgās) dažu labu sadauzītu vāzi un kuri gatavi sevi veltīt un savu dzīvi pakārtot sunim. Tas nenozīmē, ka ik mīļš brīdis jāpavada kopā ar četrkājaino draugu. Taču jāieplāno laiks ne tikai rotaļām, bet arī suņa kažociņa kopšanai. Un pavisam noteikti ir jāspēj pretoties tieksmei dot mīlulim našķus. Taksis ir suns ar salīdzinoši garu mugurkaulu, kuram katri lieki 100 grami svara var kļūt par iemeslu traumai. Ir jāspēj būt tam saprātīgākajam neprātā – gan sniedzot sunim iespēju enerģiju izpaust pastaigās, gan apdomājot, cik gan augstu celt roku ar suņa iemīļoto mantiņu, lai mīlulis pēc tās lēktu.
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Valdzinošais siržu lauzējs
Kad garspalvainajam mini taksim Napsu bija trīs mēneši, viņš mierīgi varēja ieritināties savas auklītes – saimnieces Dzintras Znotiņas plaukstā.
"Mana mamma šādas šķirnes suni ieraudzīja zooveikalā. Var teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Mammai bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu mājās dzīvos tikai garspalvainais mini taksis. Cītīgi izpētījusi visu iespējamo informāciju internetā, viņa nākamajā dienā to arī nopirka. Napsu ir visas ģimenes mīlulis, iespējams, visizlutinātākais sunītis pasaulē. Viņa vajadzībām mājās allaž ir aknu pastēte, vistas stilbiņš vai kāds cits gardumiņš, jo speciālo suņu barību šis mazais brīnums uzturā vispār nelieto. Toties šokolāde, saldējums – jā, tādas lietas Napsu patīk. Parasti ēdienreizēs suņuks ieritinās mammai klēpī, gaida, kad viņa uzcienās no sava šķīvja.
Napsu ir divi grozi ar spēļmantiņām. Parasti dienā viņš apguļas savā vietiņā uz neliela paklājiņa, bet, kad mammas draugs Kari sēžas pie datora, suņuks ieritinās blakus uz galda un modri vēro, ko viņš dara. Patiesībā Napsu visu laiku vēlas būt cilvēku tuvumā, viņam vienam nepatīk. Bieži ejam ciemos kopā ar taksi, jo viņš nekādas neērtības vai grūtības nesagādā. Esmu pat ņēmusi viņu līdzi uz veikalu. Pārdevējas uzreiz kļūst smaidīgas. Katru dienu suns dodas garākās un īsākās pastaigās. Speciāli Napsu ar mašīnu vedam uz Mežaparku, Biķernieku mežu vai Grīziņkalnu. Kad nevar mamma, to dara viņas draugs, itin bieži arī mani brāļi, kad atnāk no skolas. Suņukam patīk, kad ziemā braucam no kalna ar ragavām vai piepūšamo kameru, vienu pat spēlēdamies pārkoda. Divu gadu laikā, kopš Napsu ir mūsu ģimenē, mammas draugs Kari apgalvo, ka esot zaudējis apmēram 10 kilogramus svara, regulāri dodoties garās pastaigās ar suņuku. Kad sunim šķiet – viņš ir piekusis, prasās klēpī. Napsu nepatīk ziemā brist pa sāls piekaisītajām ielām, toties kūleņot no kalna gan. Ienākot dzīvoklī, viņš skaidri zina, ka tūlīt būs jāiet uz vannas istabu, lai nomazgātu netīrās ķepas. Tas Napsu ne sevišķi patīk, tāpēc viņš apveļas uz muguras un tirina kājeles, it kā vēlēdamies kaut kā sarunāt iztikt bez vannošanas. Savukārt labprāt ļauj tīrīt ausis, apgriezt kājām nagus un veikt profilaksi zobiem, mīļuprāt peldas brīvā dabā. Mamma bija pat uzadījusi mētelīti suņukam, kad viņš bija vēl kucēna vecumā, taču šis apģērba gabals Napsu šķita traucēklis. Mētelīti bija interesanti pavazāt pa grīdu, bet ne valkāt. Tagad viņam tāds vairs nav nepieciešams, jo apmatojums ir garš un pasargā no vēsuma.
Augustā mūsu luteklītim svinējām otro dzimšanas dienu. Šim īpašajam notikumam par godu nopirkām augļu torti, aizdedzām divas svecītes. Tās gan nopūtām paši, toties kūka suņukam garšoja.
Napsu ir mazs, valdzinošs siržu lauzējs – neviena sieviete uz ielas nav spējīga vienaldzīgi viņam paiet garām, jo viņš tā prot skatīties! Suņuka acis ir patiesi izteiksmīgas. Napsu iepatikusies viena suņu meitene Brenda Grīziņkalnā. Viņš ar nepacietību gaida, kad vedīs turp pastaigā un varēs savu sirdsdāmu ieraudzīt. Brenda, manuprāt, ir tāda neatkarīga, īpaši neizrāda, vai Napsu būs īstais.
Vienreiz aizvedām savu mīluli uz izstādi. Napsu tur nepatika, arī mēs nevēlamies piedalīties, kaut daudzreiz no takšu kluba esam aicināti. Suņuks ir pārāk emocionāls, ļoti jūtīgs. Kad kāds no mājiniekiem brauc prom, ārkārtīgi pārdzīvo, raud un smilkst. Toties, kad sagaida atgriežamies, prieks plūst pāri viņa mazajai sirsniņai. Ja vēlaties uzticamu, bet pavisam nelielu un bezgala mīlošu dvēselīti mājās, garspalvainais mini taksis ir lieliska izvēle. Mēs uzskatām, ka Napsu ir ļoti inteliģents – saprot latviešu, angļu, kā arī somu valodu. Suns ir ļoti greizsirdīgs – ja kāds bučojas, lien pa vidu, toties viņš vēlas, lai pastāvīgi ap viņu čubinās.