Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kas gan nav bērnībā lasījis slaveno Čitas burtnīcu. Sunītes pierakstus bija atradusi un publiskojusi rakstniece Anna Sakse. Laiki mainās, tehnoloģijas attīstās, bet tikumi... joprojām mums staigā pa pēdām kā izsalkuši suņi.
Tāpēc itin nemaz nav ko brīnīties, ka mūsdienu daža suņabērna memuāri lasāmi nevis burtnīcā, bet failos – elektroniskā formātā. Lūk, nesen manā e-pastā pienāca sūtījums pēc sūtījuma. Tie bija Fansī faili (nejaukt ar X failiem).
Mazliet palabojot (saliekot komatus un izlabojot pareizrakstības kļūdas), nododu jums, mīļie lasītāji, suņu meitēna Fansī pirmos memuārus. Tos, kā noprotams, viņa sacerējusi tūlīt pēc mācību sākšanas suņu skolā, kas vēl nav pabeigta. Īsāk sakot, meitēns atvēris mums savu suņa sirdi, kas pilna niķu, stiķu un mīļuma. Iespējams, ka sacerējumā daudz kas no reālā ir izpušķots un fakti sagrozīti, kā jau tas rakstniecībā mēdz būt. Taču netiesāsim bargi! Patiesībā man nebija ne jausmas, ka mūsdienās suņi prot arī strādāt pie datora. Lūk, viens reāls piemērs! Lai stāsta Fansī pati...
Dzimusi zīda spilvenos
Manu senču vēsture ir Anglijas miglā tīta. Tā mamma teica. Mūsu senči esot bijuši nikni cīņas suņi, varējuši vērsi no kājām nogāzt. Vērši tolaik bijuši tādi milzu suņi, kas nav suņi. Vajadzējis kādas 100 mammas kopā salikt, lai iznāktu viens vērsis. Vēršiem pa nāsīm dūmi nākuši kā no skursteņa. Lai gluži liesmas nešautos ārā, vēršiem nāsīm priekšā bijis riņķis. Bet pie ausīm vēršiem auguši divi asi un līki mieti, kurus sauca par ragiem. Skrējuši vērši tā, ka zeme rībējusi, un tik ātri, it kā viņiem būtu spārni. Bet mani senči pratuši pārspēt tos. Ar prātu, nevis ar spēku. Mans tālais sencis ieskrējās, iekodās vērša nāsu riņķī un karājās kā čiekurs eglē, kamēr vērsis bija rāms kā automašīna, kurai izslēgts motors. "Mēs protam ikvienu piespiest sevi respektēt," tā mamma teica. Vārdu sakot – mēs esam angļu buldogi. Mūsu dzimta esot gandrīz 400 gadu sena, un cilvēce mūsu dzimtu uzlūkojot par sevišķi dārgu... prieku.
Tagad esmu gadu veca (mamma teica, ka viens suņa dzīves gads līdzinās 7–8 cilvēka dzīves gadiem), bet vērsi joprojām neesmu redzējusi. Varbūt tādi ir tikai Anglijā? Mamma stāstīja, ka tas bijis sen, kad angļu buldogi niekojušies ar vēršiem. Tagad tas vairs nav modē. Tagad mēs – angļu buldogi – vairs neapgrūtinām sevi ar liekām kustībām, esam intelektuāļi. Cilvēki mūsu šķirni tagad uzskatot par istabas suņiem. (Ak vai, tā ir tikai puse patiesības!) Es piedzimu 2005. gada 2. augustā daudzbērnu ģimenē Ventspilī. No savas dzīves sākuma neko citu neatceros kā istabas ar daudzām gultām un zīda spilveniem. Un tie visi bija mani! Mamma teica, ka vispār jau viņa esot arī bijusi ārā tālāk par pagalmu. Un bez uzpurņa! Tas gan esot pārkāpums (uzpurnis obligāti jāvalkā, ejot sabiedrībā), bet viņa tik ļoti pretojusies, ka saimniece aizmetusi uzpurni pa gaisu. (Es esmu nodzīvojusi gadu un joprojām vēl nezinu, kas tas uzpurnis tāds ir; nu... gandrīz vai nezinu; patiesību sakot, esmu uzpurni redzējusi, fe...) Kaut kas tāds esot iespējams tikai Ventspilī. Te visi esot brīvdomātāji. Ventspils esot kā valsts valstī. Līdzīgi kā Vatikāns Itālijā. Es gan nesaprotu, ko īsti tas nozīmē. Mamma teica: "Lai kur tu būtu, tev jāatceras, ka esi ventspilniece no ausu spicēm līdz ļipas galiņam. Un tev ir trīs pienākumi: guli un smaidi kā gurķis saulē; spodrini kurpi, kurpe spodrinās tevi; labāk atklāts pārmetums nekā slepens naids."
Jāteic, es toreiz nekā nesapratu no mammas teiktā, bet pārjautāt un izvaicāt bija slinkums. Vienkārši mammas teikto rullēju aiz auss. (Tāpēc man lielākoties ausis stāv rullītī kā sarullētas mājās ceptās vafeles, ņammm...) Varu teikt, ka mēs labi dzīvojām. Man bija daudz māsu un brāļu, un visiem pietika vietas pie mammas sāniem jeb kā viņa teica – piena kombināta produkcijai bija labs noiets. "Mazi suņi, bet asi zobiņi," mēdz jokot mamma.
Vēl mamma teica, ka katra suņa sapnis ir būt tikpat godātam kā cilvēkam. Taču tas notikšot, kad suņi ar astēm ries. Ventspilī suņi vismaz esot panākuši, ka cilvēkiem aizliegts tīšām kaitināt savus labākos draugus. Tas pat esot ierakstīts cilvēkiem domātajos suņu turēšanas noteikumos. Mamma teica, ka sapņojot par brīdi, kad kāds gudrs četrkājis sacerēs suņu noteikumus cilvēkiem, kas vēlas dzīvot mūsu tuvumā.
Mamma mani sauca par savu fantastiski smuko meiteni. Tāpēc man deva tādu vārdu – Fansī. Kad biju trīs mēnešus veca, mamma atvadījās no manis un sacīja: "Atceries, labs šķirnes tīrasiņu suns Pedigri pelna nevis ar muti, bet savām skaistajām suņa acīm. Ja to pratīsi, tad nebūs jāslaistās kā desu ritenim paslieksnē. Gulēsi pēļos starp cilvēkiem, un tava dzīve būs kā cukurgrauds." Paldies, mammu!
Kā es tiku pie iesaukas
Un tad liktenīgi mani rokās paņēma divkājaina būtne – Guna. Kāda cilvēkam sirds, tāda viņam acs. Guna uzreiz man iepatikās, jo skatījās uz mani ar mātes maigumu. "Tagad viņa tev būs kā mamma," atvadoties teica mana mammīte un aizgrieza galvu sāņus, lai es neredzētu, ka viņai birst asaras. Es arī raudāju. "Nebaidies, meitiņ, dzīvē nepazudīsi. Ja kas, tevi vienmēr atradīs pēc mikročipa, kas iestrādāts tev zem ādas," nopakaļ man vēl nokaucās mans mammuks.
Jaunajā ģimenē uzreiz jutos kā mājās. Gunas vīrs Aleksandrs paņēma mani klēpī un teica: "Suns, kas smejas. Viņai taču ir mute līdz ausīm. Kā bērnam, kas dabūjis konfekti. Bet acis tik skumjas... kā konfekte būtu atņemta. Nebēdā, ar lakstīgalu dziesmām tevi nebarosim. Jo labi ēdīsi, jo labi augsi. Sunīt – kas dzīvo, tas ēd." Un tad nu es nogaršoju ne tikai sauso barību suņiem, bet arī mums, suņiem, domātos konservus (tos man speciāli ved no Vācijas), kā arī burkānus, dažu cepumu, vafeli un pat svaigu vērša gaļu. (O, tagad es saprotu savu senču kaislību.)
Tavu prieku! Šajās mājās cilvēkiem ir bērni! Suzanna ir 11 reižu vecāka par mani, bet Saša – deviņas reizes vecāks. Man atkal ir ar ko skrieties sunīšos! Un vēl man patīk vērot, kā bērni darbojas pie datora. Es skatos un mācos.
"Kāds viņai kakls – kā vērsim. Un ķepas kā lācim! Un iet kā lācis. Pati maza, bet mēle gara kā lāpsta," par mani sacīja bērni, kad bija mani apskatījuši no visām pusēm. Viņiem patika mans brūnais kažociņš, mans miklais deguns un apaļie sāni. Fansī vārds bērniem likās par grūtu. Tā es tiku pie iesaukas – France. "Mūsu mājās angļu lordi ir kapitulējuši franču dāmu priekšā," smējās bērnu vecāki. Un man arī nebija pretenziju. Es vairs nebiju istabas suns. Sāku skriet pagalmā kopā ar bērniem, un rotaļu ārā man nekad nemēdz būt par daudz pat lietū un peļķēs, jo zelts arī dubļos mirdz. Varu pārpeldēt dīķi, kas ir pagalmā. Neviens cits mūsu mājās to nevar. Manā jaunajā ģimenē visi mani uzskata par zelta gabaliņu. Tā viņi saka. Reizēm gan bērnu rotaļas ir jāpacieš sakostiem zobiem, bet es smaidu. Piemēram, Helovīna svētkos viņai man uz ģīmja uzlika šausmīgu trusīša masku. Taču Lieldienās man priekšā nolika pašai savu raibo svētku olu. Cik mīļi! Es arī nogaršoju. Pieklājības pēc. Bet Jaungada naktī mani rotāja kā eglīti – ar cepurīti un brillēm. Ak, cik jautri... Uuu... Jāgaida vēl tikai, kad sadomās man nagus nolakot un mugurā uzvilkt brunčus... Rrrr. Reizēm es ar bērniem ķīvējos, sevišķi ar Sašu. Patiesībā mēs turamies kā bites vienā kamolā arī tad, kad vecāki bērnus bar. Tad es pieaugušajiem skaidri lieku saprast, kurā pusē nostājos.
"Es jūs visus pazīstu kā raibus suņus! Re, re, ķepa ķepu mazgā, un visas ķepas baltas," tad smejas Guna un nespēj dusmoties ne uz bērniem, ne uz mani. Es tad triumfēju, ka man ir izdevies pat pieaugušos nolikt pie vietas. Es jau neteikšu, ka tikai tēloju, ka dūša man kā miets, tāpat jau drusciņ ir bailes dabūt riktīgu brāzienu par to, ka... ar netīrām ķepām esmu ielāčojusi mājā un pat ieraususies gultā, pati dubļos nojaukusies melna kā vārna. Ko var darīt, ka baltā ir mana mīļākā krāsa. Kā redzu kaut ko baltu, tā eju taisnā virzienā uz krāsu. Un vēl es dievinu apavus.
Es, kaķis un citi
Bez manis un cilvēkiem mājās ir vēl arī Tomass, kas par mani ir sešas reizes vecāks. Mēs ar viņu sadzīvojam draudzīgi – kā jau suns ar kaķi. Ēdam no vienas bļodas. Reizēm arī viens otram sānus pasildām, blakus snauzdami. Taču modri sekoju, lai cilvēki Tomasu neglaudītu vairāk nekā mani, jo visi taču zina, jo kaķi glauda, jo kupri ceļ.
Labi satieku arī ar kaukāza aitu suni Grāfu, kas lielākoties ir piesiets ķēdē. Viņš ir sargsuns – iet kā saimnieks pa pagalmu ar bomi pār pleciem. Kad viņš rej, citi domā, ka baras. Nav tiesa. Sunim valoda ir sirds tulks. Diemžēl tā īsti suni saprot tikai suns. Ticiet man, Grāfam visi ir mājās. Pie kaula suns rejas tikai tad, ja otrs viņam grib kaulu atņemt, bet es neesmu nekāda žmoga. Man ir pašai savs burkāns. Es kaula vietā labprātāk graužu burkānu! Ja Grāfam reizēm pārmet, ka šis par maz rejot, tas viņam ir kā pīlei ūdens, nopurinās un dzīvo tālāk. Cilvēki jau nesaprot, ka tikai muļķis rej, gudrs ķer. Tā kā Grāfam tā īsti nav ko ķert, tad arī riet nav jēgas. Es pati mājās ķeru tikai mušas. Dzīvu blusu pagaidām man nav izdevies ieraudzīt. Reiz noķēru peli Tomasa vietā. Saspiedu to pīkstuli ar ķepu... Fee. Tas bija nepatīkami. Vairs tā nedarīšu. Nav ko Tomasam atņemt darbu.