Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8891330t1h0132.jpg)
Guli, guli... paguli vēl brītiņu... Rīt, rīt, rīt... Rīt arī ir diena... Ar šādiem vārdiem mums tik bieži uzbrūk slinkuma mošķi. Un dažkārt viņi mūs pārliecina. Pat ja esam orientēti uz darbošanos un aktivitāti, mūsos mīt arī vēlme palikt miera stāvoklī. Šīs divas puses bieži ir konfliktā. Bet kāpēc cilvēks paliek mierīgs tad, kad viņam būtu jādarbojas? Kas ir slinkuma pamatā?
«Lai cilvēks kaut ko uzsāktu, viņam ir jādod sev uzdevums,» skaidro ārste psihoterapeite Ilze Lāce. «Piemēram: «Man ir jāizmazgā grīda!» Tad paiet laiks, kamēr es aprodu ar šo domu, tad es padodos un saku: «Labi, iešu un mazgāšu!» Cilvēkā notiek cīņa ar sevi, jo kurš gan grib mazgāt grīdu?! Gribas, lai tā izmazgājas pati. Lielākās cīņas risinās tad, kad jādara kaut kas nepatīkams — parasti nemēdz būt slinkums darīt to, kas sagādā baudu un gandarījumu. «Vai, kāds man slinkums ēst saldējumu!»
1. Nespēja sevi pakļaut. Slinkuma problēma ir saistīta ar to, vai mēs spējam sevi pakļaut. Ir svarīgi spēt pakļauties un just lepnumu, ka es varu būt tas, kurš pakļaujas (otrais, palīgs). Lai pārvarētu slinkumu, jāpakļauj pašam sevi. Spēja pakļauties zināmā mērā atkarīga no tā, kā bērns ir audzis — kādas ir bijušas viņa attiecības ar autoritāti. Ja saskarsmē ar autoritāti cilvēks juties noniecināts, nevērtīgs, tad viņš nevēlēsies pakļauties. «Es nemazgāšu grīdu — neesmu nekāda kalpone!» tā, visticamāk, domās tas, kurš nekad nav jutis lepnumu par to, ka var izmazgāt grīdu. Bet ja, pakļaujoties autoritātei, cilvēks ir kaut ko ieguvis, tad slinkuma pārvarēšana turpmākajā dzīvē būs vieglāka.
2. Zema vitalitāte. Ir cilvēki ar zemu vitalitāti. Šā iemesla dēļ viņiem ātrāk iestājas enerģijas izsīkums, viņi ātrāk nogurst. Atpūta šiem cilvēkiem ir nepieciešama vairāk nekā citiem. Bet te rodas jautājums — kā šo atpūtu, sevis pasaudzēšanu un enerģijas atgūšanu traktē apkārtējie — kā normālu parādību vai kā slinkumu.
3. Intereses trūkums, kas var izpausties vienlaikus ar vitalitātes trūkumu. Svarīgi — cik ieinteresēti mēs spējam būt apkārt notiekošajā. Pat sīkumos! Ja cilvēkam nav interesanta referāta tēma, bez šaubām, viņam būs slinkums to rakstīt, viņš stieps gumiju līdz pēdējam. Lai pārvarētu slinkumu, jārada sevī interese.
4. Bailes kļūdīties. Daudzi cilvēki nesāk darboties, atliek darāmo līdz pēdējam, jo nav droši, ka spēs to izdarīt pietiekami labi. Sevišķi tad, ja viņiem ir iekšēja nepieciešamība uzdevumu paveikt ideāli. Sasniegt ideālu līmeni ir grūti — ja cilvēks jūt, ka nespēs, viņš sāk šaubīties par to, vai vispār ir vērts sākt. Sava loma te ir arī ar bailēm no vērtējuma, no kritikas — negribas sākt, jo mani nokritizēs...
5. Bailes no veiksmes. «Ja nu es labi uzrakstu, manu darbu labi novērtē konkursā un liek uzstāties publikas priekšā... Vai es to varēšu?» Ir diezgan daudz cilvēku, kuri baidās uzvarēt, baidās, ka nonāks publikas priekšā, un tādēļ darbu dažkārt neapzināti izdara sliktāk, nekā būtu varējuši. Lai viņu sacerējumu, piemēram, skolā, nenolasītu citiem priekšā un viņi nenonāktu uzmanības centrā.
6. Nevēlēšanās būt vainīgam. Ir arī cits iemesls, kāpēc cilvēki baidās būt veiksmīgi, būt pirmie. Viņi kaut ko neizdara, lai neuzvarētu, jo negrib justies vainīgi par to, ka kāds cits būs otrais — negrib apvainot citus. Tas biežāk raksturīgs cilvēkiem, kuriem ir jaunāki brāļi vai māsas. Viņi savā dzīvē vienmēr bijuši pirmie, kamēr jaunākie raudājuši, nav varējuši kaut ko pārdzīvot... Un cilvēks jūtas vainīgs par to, ka viņam izdodas. Arī tas var radīt situāciju, kad neko negribas darīt: «Ja nu man iznāks ļoti labi un kāds raudās, kādam netiks...»
7. Vajadzība pēc uzmanības. Ja nav slinkuma, cilvēks laikus sāk darboties un laikus izdara. Bet gadās, ka laikus sākt nav izdevīgi. Ja sāc darīt savlaicīgi un visu paspēj, tu zaudē iespēju būt par upuri! Tu vairs nevari sūdzēties: «Ai, es nevarēju izturēt...!» Un citiem vairs nav iemesla tevi mierināt. Cilvēks zaudē uzmanību, palīdzību. Tā pamatā bieži vien ir mīlestības trūkums. Ja tu esi švaks, ja tu nepaspēj, tev ir grūti, galva kūp, tad nokļūsti uzmanības centrā un ir cerības, ka visi metīsies tev palīgā.
8. Depresija. Ja cilvēkam ir depresija, tad viņš ir vienaldzīgs, atsakās darboties, ir absolūti pasīvs. Citi pret viņu var izturēties ar nicinājumu un pārmest viņam slinkumu. Depresijas gadījumā slinkumu pavada arī citas sūdzības — palēnināta domāšana, traucēta koncentrēšanās spēja, dzīvesprieka trūkums, nogurums, atmiņas, miega un ēšanas traucējumi.
9. Motivācijas trūkums. Cilvēks neapzināti pretojas, jo dziļi sirdī jūt, ka iet pa nepareizo ceļu, dara ne to, ko vajadzētu, viņš neredz savai darbībai jēgu. Rietumu psihologi noskaidrojuši, ka daudziem sliņķiem trūkst negatīva stimula, kas liktu pelnīt iztikas līdzekļus. No cilvēka netiek prasītas nekādas pūles, viņa vietā visu dara citi. Amerikā šādus cilvēkus sauc par lazybones — slinkie kauli, kuri dzīvi pavada uz dīvāna un kurus netur paša mugurkauls.
Var būt arī tā, ka cilvēks negūst nekādu personīgu labumu no darbības, kas viņam jāveic kāda cita labā. Bet, tikko parādās iespēja ar savu darbu panākt visu, ko esi sapņojis sasniegt, tad lielākā daļa cilvēku gatavi strādāt pat 10–12 stundas dienā.
10. Individuāls darbības stils. Piemēram, lai veiksmīgi veiktu kādu darbību, cilvēkam nepieciešams situāciju novest līdz ļoti augstam psiholoģiskās spriedzes līmenim (t. i., ilgstoši slinkot, apdomāt darbību, līdz cilvēks tai ir gatavs vai arī viņu piespiež darboties ārēji apstākļi). Un tikai tad viņš kvalitatīvi un racionāli izpilda visu nepieciešamo.
11. Intuīcija. Gadās, ka nesaprotamu iemeslu dēļ negribas kaut ko darīt. Tu neizdari, un vēlāk izrādās, ka nemaz nevajadzēja. Tādu slinkumu var traktēt kā ieklausīšanos un sekošanu savai iekšējai balsij — intuīcijai.
12. Bailes no atbildības. Tā saknes meklējamas bērnībā, ja vecāki pārāk rūpējas par bērnu, ilgstoši norobežo viņu no jebkāda veida atbildības, neliek to uzņemties. Un pēc tam brīnās, kāpēc bērns izaug bezatbildīgs un bezmērķīgs. Viņš vienkārši cenšas izvairīties no situācijām, kas saistītas ar atbildības uzņemšanos, jo tās tiek uztvertas kā apdraudošas un traumējošas.
13. Aizsargreakcija. Nevēlēšanās darboties dažkārt ir fiziskās vai garīgās pārpūles rezultāts. No tāda slinkuma visbiežāk cieš darbaholiķi. Kad organisms aizsargā sevi no pārpūles, darbaholiķis sāk pārmest sev slinkumu, jūtas par to vainīgs.
Aizsardzība var izpausties arī citos gadījumos. Piemēram, kad cilvēks nav spējīgs kontrolēt nepatīkamus notikumus, kuri atkārtojas. Šāda aizsardzība parasti raksturīga bērniem un despotisku, aktīvu cilvēku dzīvesbiedriem, kuru vēlmes un griba tiek noslāpētas. Tā ir normāla tieksme izvairīties no traumējošām situācijām. Bezdarbība ir savdabīgs protests pret vardarbību, kas vērsta uz sliņķa personību.
Slinkums kā psiholoģiska aizsardzība darbojas arī tad, kad negribas mainīt kaut ko, kas cilvēkam izdevīgs. Piemēram, cilvēkam ir liekais svars, bet viņam ir slinkums no tā atbrīvoties: ja notievēs, tad nebūs par ko sūdzēties un nebūs ko vainot personīgās dzīves neveiksmēs.
Kā uzveikt slinkumu?
Kā uzskata Ilze Lāce, pirmkārt, ir jāsaprot, kas īsti ir slinkuma pamatā. «Un jāatceras, ka mēs slinkojam tad, kad cīnāmies ar sevi. Lai tiktu vaļā no slinkuma, jābeidz ar to cīnīties! Jāļauj sev beidzot izmazgāt to grīdu. Un viss! Beigt cīnīties, jo cīņa un domas par to, ka vajag izdarīt, — tas aizņem pārāk daudz laika. Sākt kaut vai ar mazumiņu, un tad jau darbs aiziet. Un nevajag no sevis prasīt pārāk daudz. Jo vairāk mēs spiežam uz sevi, jo vairāk sakām, ka vajag, jo vairāk paši tam pretojamies.»
Lai atbrīvotos no slinkuma, var lietot arī vitamīnus un vispārspēcinošus līdzekļus, kas palielina vitalitāti un palīdz organismam gūt vajadzīgo enerģiju slodzes, garīgas piepūles un stresa apstākļos.
Raksta tapšanā izmantots autoru V. V. Vorobjovas, I. S. Jakimanskajas pētījums «Slinkuma psiholoģija: problēmas nostādne».