Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8895868t1h222c.jpg)
Šoreiz saruna par to, kādus vīriešus sev blakus gribam redzēt mēs — sievietes.
Televīzijā pāris sievietēm tika uzdots jautājums — kādam jābūt ideālam vīrietim? Kā jums šķiet, kādas atbildes sekoja?
«Viņam jābūt...» Pievērsiet uzmanību vārdam jābūt! «Viņam jābūt mīļam, izskatīgam, sportiskam. Viņam jābūt personībai. Viņam jābūt tādam, uz kuru var paļauties. Viņam jābūt kā tādai mūra sienai, aiz kuras paslēpties...»
Tā nu dabā ir sanācis, ka mātīte parasti grib dabūt spēcīgāko tēviņu — lai viņš izkonkurē pārējos, lai viņš spēj nodrošināt un aizstāvēt gan viņu, gan mazuļus. Mēs, cilvēku mātes/mātītes, gribam to pašu — spēcīgu, izskatīgu, ietekmīgu vīrieti/tēviņu, kurš mūs pabarotu un aizstāvētu, ja rastos tāda nepieciešamība.
Pastāv versija, ka vīrietim nav jābūt skaistam. Un tomēr ikviena no mums labprāt izvēlētos izskatīgāko un iznesīgāko sugas pārstāvi. Ja jau pērtiķis, tad tomēr glītākais eksemplārs. Bet kas tieši mums viņos patīk?
Mana draudzene, piemēram, izvēlas vīriešus pēc deguniem — tiešā nozīmē. Viņa saka — deguns atspoguļo vīrieša locekļa formu un izmēru (tāpēc viņas vīriešiem vienmēr ir lieli deguni). Tomēr gribu jūs nomierināt — empīriskie novērojumi liecina, ka starp šiem izmēriem ne vienmēr ir sakarības.
Kopumā ņemot, mēs, tāpat kā vīrieši, esam uzsēdušās uz stereotipiem. Mēs gribam vairāk vai mazāk muskuļotus, liela auguma, spēcīgus tarzānus. Nu labi, ja ne gluži tarzānus, tad vismaz sportiskus slepenos aģentus gan. Piekritīsiet — labāk taču skatīties uz muskuļu grēdu ar proteīnu saturu nekā uz lācīti ar celulītu.
Kad esam atlasījušas veci, kas mūs apmierina fiziski, ķeramies pie garīgām kvalitātēm un savstarpējās saskarsmes. Mēs gribam, lai vīrietis būtu jauks. Protams — jauks pret mums, nevis pret citiem cilvēkiem, precīzāk, citām sievietēm. Mēs gribam, lai viņš būtu mīļš, kas nozīmē, lai viņš saka skaistus vārdus un nekad nepaceļ balsi, un nekad nekritizē mūs, kaut vai šļūcam halātā vai nolupušu nagu laku.
Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst būt pārāk mīļš, jo tad atkal var sākt krist uz nerviem. Nu, principā, vīrietim ir jājūt balanss — jāsaprot, cik mīļš kurā situācijā, mēneša fāzē, nedēļā vai dienā viņš drīkst būt, citādi kašķis garantēts.
Mēs esam ļoti apmierinātas ar dzīvi, ja viss notiek pēc mūsu holivudas scenārija. Programma apmēram šāda: svētdienu rītos mēs gribam brokastis gultā — lai pienes, samīļo, sabužina. Seksu gribam katru otro dienu vai arī tieši pretēji — lai takš liekas mierā ar saviem seksiem, kas mēs viņam kādas porno zvaigznes?
Vēl mēs gribam, lai vīrietis mums dāvina puķes — vismaz katru otro nedēļu. BET... te vīrietim jāņem vērā daži nosacījumi — katru reizi pušķim jābūt lielākam. Ja uzdāvinās mazāku nekā iepriekšējā reizē, mēs varam sadomāties nez ko — ka viņš mūs mīl mazāk nekā iepriekšējā reizē vai arī viņam ir parādījusies mīļākā.
Bet te atkal nedrīkst pārspīlēt — pušķis nedrīkst būt arī pārāk liels, jo arī tad mēs varam secināt, ka viņam ir parādījusies mīļākā un ka viņš grib izpirkt savu vainu.
Vēl mēs gribam, lai vīrietis tīra māju un mazgā traukus — katrā ziņā viņam obligāti jāpiedalās, citādi mēs jūtamies kā verdzenes, kas feminisma ziedu laikos pilnīgi un galīgi nav pieļaujams. Interesanti — mēs esam feministes tikai tad, kad tas mums ir izdevīgi.
Vēl vīrietim ir jābūt augstā ieņemamajā amatā, lai mēs varam izcelties uz draudzeņu fona. Pavisam ideāli, protams, ja viņam ir sava firma. Un, pasarg dies’, lai viņš neiedomājas piektdienas vai sestdienas vakaros iet ar draugiem uz krogu. Tad mēs speram zemes gaisā un sākam gatavot šķiršanās papīrus. Galu galā, labāk, lai sēž mājās un draudzējas ar teļļuku — vismaz pie vietas. Un vēl un vēl...