Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8895958t1hfa6d.jpg)
Latvijai bronzas medaļu atvedušais kamaniņbraucējs Mārtiņš Rubenis nedēļas laikā kopš atgriešanās no Turīnas paspējis pārpārēm izbaudīt mediju uzmanību. Teju vai katrs uzskata par godu aicināt Mārtiņu uz īsāku vai garāku sarunu.
Kā pastiprinātas uzmanības apstākļos jūtas pats kamaniņbraucējs? «Cenšos saglabāt vēsu prātu, pagaidām vēl sabiedrības interese ir spēcīgi jūtama. Man tomēr ir pienākums cilvēku priekšā – ja viņi grib uzzināt manas domas, mēģinu pastāstīt. Protams, vienkāršāk būtu izslēgt telefonu, bet nevar zināt, vai tā būtu pareizāk.»
Ejot pa ielu, ar pārlieku lielu uzmanību Mārtiņš pagaidām nav saskāries. «Ja uz veikalu pēc piena neeju gluži Latvijas komandas jakā, tad viss ir kārtībā.» Jaukākais, ko dzirdējis no nepazīstamiem cilvēkiem, ir: «Paldies par emocijām!»
Savukārt Mārtiņa vecvecāki Lolita un Ziedonis Ozoli pie preses uzmanības jau esot pieraduši. «Viņi ir iejutušies savā elementā, viss ir kārtībā. Tagad viņiem arī slodze ir mazliet mazāka, jo ar runāšanu esmu sācis nodarboties arī es,» smejoties nosaka Mārtiņš.
Kādu atpūtas braucienu Mārtiņš pagaidām nav plānojis. Tiesa gan, viņam ļoti gribētos ātrāk tepat Latvijā ieraudzīt vasaru. «Ja nu nekādi nevarēšu sagaidīt, varbūt aizbraukšu kaut kur, kur tā jau ir,» Neatkarīgajai teic Mārtiņš.