Kaboverde – Zaļā raga salas (1)

Zaļā raga salu arhipelāgs jeb Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā aptuveni 450 kilometrus no Senegālas krastiem un sastāv no desmit lielākām un astoņām mazākām vulkāniskas izcelsmes salām. Vairāk uz ziemeļiem esošās salas pakļautas spēcīgiem vējiem. Savukārt dienvidu salas atrodas aizvējā, tostarp vislielākā un visblīvāk apdzīvotā Santjago sala ar Kaboverdes galvaspilsētu Praiju. Zaļā raga salās valda sauss, tropisks klimats un visu gadu pūš silti vēji. Vidējā gaisa temperatūra ir + 25° C, un gada laikā tās svārstības nepārsniedz desmit grādus. Kaboverdi visā pasaulē pazīst, pateicoties slavenajai dziedātājai Sezārijai Evorai, kura šeit dzimusi un augusi. Taču Latvijas tūristiem Zaļā raga salas pagaidām vēl pasvešas. No turienes nesen atgriezusies tūrisma aģentūras «Naos» ceļojumu konsultante Aiva Miezīte. Viņa salu arhipelāgu raksturo kā aizraujošu galamērķi tūristiem – ar plašām pludmalēm, kas piemērotas visiem ūdenssporta veidiem, iespaidīgiem kalniem, gardām jūras veltēm un melodisku mūziku.

Pašiem savs Pikaso

«Stāstot par ceļojumu, pirmais jautājums parasti ir: «Kur tas atrodas, un kā tur nokļūt?» Kopā ar draugiem vispirms lidojām no Rīgas uz Minheni un tālāk ar «Cabo Verde Airlines» uz Salsalu arhipelāga ziemeļos. Tur atrodas Santa Marijas kūrorts, ko sevišķi iecienījuši itālieši un vācieši. Neskaitāmos ūķīšos, lepni sauktos par galerijām, var iegādāties vietējo mākslinieku darbus. Šķiet, visi salinieki ir lieli mākslinieki, un tā arī viņi tūristus iepazīstina ar sevi. Piemēram, mēs nopirkām gleznas no Pikaso. Kaboverdiešu izstrādājumi ir tiešām skaisti. Pārsvarā tie gatavoti no koka un kokosriekstu čaumalām. Vietējie veido arī ļoti izskatīgu keramiku, batiko un šuj afrikāņu nacionālos tērpus, kas gan vairāk aizgūti no kontinentā dzīvojošajām tautām.

Salsalā ir brīnišķīgas baltsmilšu pludmales ar kristāldzidru ūdeni, kas jau piecus metrus no krasta peldētājiem sniedzas līdz kaklam. Lai gan liedagā novietoti ērti zviļņi ar saulessargiem, tomēr visjaukāk izlaisties smiltīs tāpat vien uz pelddvieļa. Katram atpūtniekam tūlīt klāt steidzas mākslinieki un apkarina viņu ar skaistām čūskādas krellēm. Baidīties gan nevajag, jo Kaboverdē čūsku nav. To ādas salinieki importē. Tāpat nav Āfrikai raksturīgo moskītu, un, braucot uz Zaļā raga salām, nav jāpotējas pret dzelteno drudzi un jādzer malārijas tabletes. Salsala ir īsta ūdenssportistu paradīze. Var iznomāt katamarānus, vējdēļus, ūdensmotociklus un lieliski nodoties arī pūķošanai (kaitbordam), jo atklātā jūrā vēja nekad netrūkst. Sērfotājiem ideāla vieta ir mežonīgā Pontapretas pludmale, kurā viļņi sasniedzot pat septiņu astoņu metru augstumu.

Ja neaizrauj ūdens stihija, var doties aizraujošos izbraukumos ar kvadracikliem vai īrētu auto. Apmaldīties nevar, jo ceļš gar krastu ved apkārt salai. Katrai arhipelāga salai ir atšķirīgs reljefs: Salsala – līdzena, tuksnešaina, Fogo – vulkāniskiem kalniem klāta, Boavista – kāpu sala ar sniegbaltām smiltīm un īpaši aizsargāto Santa Monikas pludmali.

Bruģēti ceļi un kāpostu lauki

Galvaspilsētā Praijā velti meklēt Eiropas mēroga izklaides. Kad palūdzām taksistu mūs aizvest uz vietu, kur valda rosīga naktsdzīve, bijām pārsteigti – tur atradās vien pāris ātrās ēstuves, lielveikals un frizētava. No koloniālajiem laikiem Praijā saglabājies tikai viens kvartāls, pārējā apbūve diezgan haotiska – pelēkas daudzstāvu blokmājas. Netālu no valdības mājas atrodas vēstniecību rajons, ko ieskauj dzeloņdrāšu žogs un izdangāti ceļi. Vietējie iedzīvotāji pret baltajiem cilvēkiem izturas ļoti draudzīgi. Uz ielas mūs ne mirkli nemāca šaubas par savu drošību. Janvāra sākumā kaboverdiešiem pilnā sparā ritēja priekšvēlēšanu kampaņa. Tauta pulcējās laukumos, rotājās ar partiju reklāmas krekliņiem, dziedāja un dejoja.

Globālajā tīmeklī par Santjago salu atrodama visai trūcīga informācija, tādēļ noīrējām auto un devāmies apkārt salai. Ceļš vijās gar pašu Atlantijas okeāna krastu un, pārsteidzoši, visā garumā bija bruģēts, asfaltēts – tikai Praijā. Ik pa laikam izbraucām cauri nelielām pilsētiņām, kur rosība valdīja tirgus laukumos, un maziem ciematiņiem ar dažām mājām, kur ļaudis, satupuši ceļa malās, ziņkārīgi sagaidīja katru garāmbraucošo mašīnu. Bieži sastapām glītās formās tērptus skolēnus. Santjago salā ir ļoti skaista daba. Kalni mijas ar ielejām, kuru zaļās krāsas intensitāte atkarīga no nokrišņu dāsnuma lietus sezonā, kas ilgst no oktobra līdz decembrim. Salinieki pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību. Tik skaistus kāpostu laukus līdz šim nekur nebijām redzējuši. Vēl viņi lielās platībās audzē kartupeļus un banānus. Cukurniedru audzēšanā gan vairāk specializējas citu Zaļā raga salu iedzīvotāji. Santjago salas krasti ir samērā klinšaini, tādēļ pludmales jāmeklē citur. Toties te vislabāk saglabājusies autentiskā afrikāņu kultūra.

Baltsmilšu paradīze – Boavista

No vienas Zaļā raga salas uz citu var nokļūt, lidojot ar mazām, bet ērtām iekšzemes avioreisu lidmašīnām. Tas maksā ap 50 eiro bez lidostas nodokļiem, ja pērk vismaz divus lidojumus uzreiz. Mēs izmantojām šo iespēju un aizlidojām arī uz Fogo un Boavistu, kas īsti piemērota dabas baudītājiem. Boavistā atrodas viena no visskaistākajām pludmalēm pasaulē – Santa Monika, kas stiepjas 40 kilometru garumā un vietām ir pat puskilometru plata. Tās tuvumā nav apdzīvotu vietu. No Salrejas – Boavistas lielākā administratīvā centra pludmali šķir aptuveni 40 kilometri, turklāt pēdējie septiņi ir īsts bezceļš, ko var pārvarēt tikai ar džipu, braucot ļoti uzmanīgi, lai nepārdurtu riepas uz akmeņu asajām šķautnēm. Tādēļ Santa Moniku šad tad apmeklē vien atsevišķi ceļotāji. Kad nonācām galā, mūs sagaidīja liels sarkans, akmeņiem bruģēts laukums un kazas, kas tāpat kā suņi un ēzeļi ir Kaboverdes tipiskākie dzīvnieki. Tālāk bija tikai sniegbaltas smiltis un milzīgi okeāna viļņi, ļaujot pilnībā izjust neskartas dabas skaistumu un varenību. Salas vidienē ir arī neliels tuksnesis.

Es noteikti gribu atgriezties Zaļā raga salās, jo nepaguvām apmeklēt arhipelāga ziemeļu daļu. Arī līdz saldūdens ezeram kalnos neaizgājām, uznāca tumsa. Saule te riet jau sešos vakarā. Jauka ir Saovičentes sala, kurā uzauguši daudzi dzejnieki un mūziķi, tostarp Sezārija Evora. Uz Kaboverdi var braukt jebkurā gadalaikā, jo salinieki teic, ka pie viņiem saule spīdot 360 dienas gadā. Un patiesi, lai gan no rītiem bija apmācies, ap 11.00 mākoņi vienmēr izklīda, jo salās zēģelēja diezgan stipri vēji.«

Kaboverde – Zaļā raga salas

- Zaļā raga salas atklāja portugāļu jūrasbraucēji 1460. gadā.

- Neatkarību tās ieguva 1975. gadā.

- Kopš 1991. gada pastāv demokrātiska daudzpartiju sistēma.

- Kopējā platība: 4033 km2

- Augstākais punkts: Fogo kalns (2829 m v. j. l.)

- Iedzīvotāji: 418 224 (2005.g. jūl.) – 71% kreolu (mulatu), 28% afrikāņu, 1% eiropiešu