«Par pirmo latviešu sabiedrības elku»

Ar 1019 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 177. ir aktrise DACE AKMENTIŅA. Īstajā vārdā Doroteja Šteinberga. 1905. gadā pievilcīgā brunete tumšām, lielām acīm un dzidru, spēcīgu balsi spēlē Kristīni Rūdolfa Blaumaņa lugā «Ugunī». Tēmu par sievietes uzticību savai dziļākajai būtībai, savas sirds likumam viņa izspēlē tik satriecoši, ka Blaumanis atzīst – pilnīgāku Kristīnes tēlojumu viņš nevarot pat iedomāties.

Tobrīd Dace Akmentiņa jau astoņpadsmit gadus ir profesionāla aktrise, turklāt publikas mīlule ar pirmo nospēlēto lomu. Par latviešu Eleonoru Dūzi cienīgi dēvētā aktrise karjeru sāk 1886. gadā. Divdesmit astoņus gadus vecā jaunkundze dzīvo Rīgā. Ar desmit gadus ilgu šuvējas stāžu skolā viņa – trūcīga Zemgales mūrnieka meita – gājusi vien trīs gadus, bet Dorotejai ir brīnišķīga balss un viņa dzied korī. «Kad Rīgas Latviešu teātris 1886. gadā gatavojās inscenēt lugu «Dzīvība priekš cara» ar M. Gļinkas operas (tagad «Ivans Susaņins») mūziku, Vaņas lomai nolēma pieaicināt labāko Rīgas koru solisti altisti D. Šteinbergu. Nekad līdz tam viņa nebija domājusi par skatuvi un sākumā liedzās pieņemt aicinājumu. Bet pēc negaidīti spožajiem panākumiem pirmajā lomā sekoja pastāvīga angažējuma piedāvājums, un solītā alga [..] skubināja materiāli nenodrošināto šuvēju Šteinbergu, kas uz skatuves saucās par Akmentiņu, apspiest savas šaubas, neievērot tuvinieku iebildumus, riskēt un teikt savu jāvārdu skatuvei,» raksta teātra vēsturnieks Kārlis Kundziņš.

Pamudina, iespējams, personiski pārdzīvojumi – Dorotejas līgavainis pēc ilgu gadu «cerēšanās» tomēr izvēlas turīgāku sievu. Bet teātris viņai garantē labi atalgotas aktrises statusu. «1888. gadā viņa mēnesī saņēma 54 rubļus. Materiālā neatkarība, personīgās īpašības, teātrī sasniegtais Daci Akmentiņu radīja par pirmo latviešu sabiedrības elku,» secina vēsturniece Vita Zelče pētījumā «Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē».

Jau savā pirmajā sezonā – 1887./1888. gadā – Akmentiņa tēlo piecpadsmit jaunas lomas.

«Sēd bruneta jaunkundze"

1894. gadā Aspazija uz Rīgu atved lugu «Vaidelote». Aktrisei tobrīd ir 36 gadi. «Personīgi vaigu vaigā es vēl Daci Akmentiņu nebiju redzējusi un biju sev iztēlojusi viņu kā blondīni ar zilām acīm, varbūt caur iespaidu no Vaņas linu dzeltenajiem, pagariem matiem,» atmiņās raksta Aspazija. «Sēdēju kādu vakaru dāmu garderobes istabā aiz kulisēm, un man blakām, skatos, sēd bruneta jaunkundze ar melnām, dzirkstelīgām acīm ar kādu rokdarbu [..] Ienāk pēc brīža Blaumanis, kuru arī pirmoreiz redzu, bet kurš mani nemaz nepazīst un ar lielu iztapību un cienības pierādījumiem grozās vien ar mazo aktrisi. Atzīstos, ka tas man sāka drusku nepatikt, jo, atnākot uz Rīgu, arī es biju kļuvusi visu uzmanības priekšmets, un nepiedienīgi man likās, ka mani, turpat stāvošu, gluži ignorē. [..] Klausos manu kaimiņu dedzīgā sarunā un dzirdu, ka tie pārrunā Blaumaņa jauno lugu «Pazudušais dēls», kura nupat uz repertuāra uzlikta. Nodomāju: «Lūk, nu, arī par to viņš sarunājas ar mazo aktrisi.» Apprasos pēc tam, kas šī tāda par tik lielas ievērības cienīgu aktrisi bijusi, un, izrādās, ka esmu sēdējusi kopā ar slaveno Daci Akmentiņu. [..] Drīz pēc tam es arī redzēju Daci Akmentiņu uz skatuves kā Ilzi «Pazudušā dēlā», tas bija aizgrābjošs tēls, apdvests ar lauku nevainību un sirsnību it kā ar mirdzumu. Šāda veida «lauku nevainība», kā Dace Akmentiņa pati izteicās, viņai bijusi sevišķi mīļa, nāca taču viņa pati no laukiem, no «lakstīgalu šūpuļa». Arī savai beneficei viņa bija izraudzījusies šāda veida lugu «Mātes svētība». Lielais piedzīvojums un pārsteigums visiem bija redzēt Daci Akmentiņu kā Mirdzu «Vaidelotē». Tā vairs nebija jauna, nevainīga meitene vien, kas šinī apjomā pārdzīvoja savu likteni, bet te viņa ar katru cēlienu izauga par lielu traģisku varoni un sniedza visu jūtu skalu ar tādu nepārspējamu meistarību, ka ar to viņa savu vārdu mirdzošiem burtiem iezīmēja latviešu teātra vēsturē.«

«Ar Mirdzas tēlu pilnā skaidrībā izpaudās tēma, kas jau agrāk bija iezīmējusies aktrises daiļradē un kas varbūt ir pati galvenā tanī: sievietes personības tapšana, tieksme pēc pašnoteikšanās un jūtu brīvības, sasliešanās pret sastingušām normām un tradīcijām, kas nomāc un kropļo cilvēka dabu. Kritika atzīmēja, ka Akmentiņas Mirdzas tēlā uzsvērts «nemiers un neapklusināmas ilgas». Aspazija liecina, ka visu plašo Mirdzas jūtu skalu Akmentiņa «izsmēlusi pilnīgi un aptveroši»,» raksta Kārlis Kundziņš.

Aktrises slava nokļūst pat Pēterburgā. Latviešu še dzīvo desmit tūkstoši, un 1902. gadā «Pēterburgas Avīzēs» sludinājumos viņi lasa: «Svētdien, 1902. gada 8. decembrī, ērtajā Pavlovas zālē Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības teātra izrāde. Uzvedīs Aspazijas 5 cēlienu drāmu no leišu senatnes «Vaidelote». Galvenajā Mirdzas lomā uzstāsies slavenā Rīgas Latviešu teātra aktrise Dace Akmentiņa.» Kārlis Kraujiņš šajā izrādē ir suflieris. 1968. gadā žurnālā «Karogs» viņš atceras, kā nobrīdināts ģenerālmēģinājumu nenokavēt, «jo Dace korekta – īsts precizitātes iemiesojums, un nikna, ja kāds nokavē». «Pati vienkāršā pelēkā tērpā bez jebkādiem spīduļiem un vizuļiem. Vienīgi skaista prievīte rotā viņas tērpa augšdaļu, kur no kabatas izniris mazs lakatiņš. Viešņa neliela auguma. Pēc skopajiem žestiem un decentās stājas viņa atgādina Veru Komisarževsku. Tik tiešām – dvīņu māsas... Zināma līdzība vērojama arī ar Sāru Bernāri, kas nesen viesojās Pēterpilī,» atceras Kārlis Kraujiņš. Nākamā epizode – izrāde. «Atveras aizsegs. Mirdza sēž jūras krastā un trinkšķina kokli. Telpu pāršalc maiga alta spēcīgi nestā «Mēness starus stīgo dzelmē dzidrajā...». Publika sastingusi. Zālē absolūts klusums. Kaisli aicinošais «Nāc jel līdzi, dodies plašā tālumā...» satrauc līdz asarām. Kā veikšu savu sufliera lomu? Dziesma skan tik maigi, tik valdzinoši. «Tur, kur stars ar staru...» Esmu viss dziesmas varā, tās gūsteknis. Acumirklī pat neapjaušu, kur atrodos. Nedaudz attopos, kad zāli sāk dimdināt aplausu un «bisu» pērkons, kas izvēršas skurbā negaisa aukā. Negaiss pierimst, spēle turpinās. Dace valdonīgi dzīvo uz skatuves, valdzinādama un hipnotizēdama ar tēlojuma īstumu un tiešumu.» Tomēr ārpus skatuves Daces Akmentiņas raksturs nav bijis kā enģelim – pēc rakstura bijusi untumaina un neiecietīga, atmiņās raksta aktrise Berta Smiļģe.

«… un klausos radio" 

Līdz pat aiziešanai no skatuves viņa tēlo jaunu sieviešu, meiteņu un zēnu lomas. Piecdesmit četru gadu vecumā Akmentiņa veidoja meitenītes Sniedzes tēlu Annas Brigaderes pasaku lugas «Princese Gundega un karalis Brusubārda» pirmiestudējumā (1912). Piecdesmit piecu gadu vecumā vēl arvien tēlo savu pirmo lomu – zēnu Vaņu. 1914. gadā piecdesmit sešu gadu vecumā, sasniegusi slieksni, kad neizbēgami jāpāriet uz vecāku cilvēku lomām, Akmentiņa pamet skatuvi. Nākamajos gados viņa spēlējam teātri redzama reti. 1920. gadā aktrise tēlo marķīzi de Sarklē izrādē «Legro kundze». Tā ir mākslinieces pēdējā jauniestudētā loma, ko viņa spēlē, jau krēslā sēžot, pusparalizētām kājām.

No Nacionālā teātra Akmentiņa atvadās 1922. gadā ar Maijas lomu Jāņa Akuratera lugā «Lāča bērni». Akmentiņas partneri Andreju spēlē jaunais aktieris Jānis Lejiņš. «Dace vārgās veselības dēļ pārņēma šīs lomas tālāko izveidojumu, tikai sākot ar trešo cēlienu, citiem vārdiem, rādot varones gaitas savas dzīves briedumā un mūža noslēguma posmā,» atmiņās raksta Jānis Lejiņš. «Nekad neaizmirsīšu šo izrādi, nekad neaizmirsīšu arī savu lielo satrauktību, spēlējot ar tik daudzināto un leģendāru kļuvušo aktrisi. [..] Caurstrāvota ar apbrīnojamu latviskas dvēseles tīrskanību, viņa valdzināja ar savu lielo, mierīgo vienkāršību, ar brīnišķi dzidro, tobrīd gados jau mazliet aizlauzto balss tembru, valdzināja viņas suģestējošais juteklīgums katrā mazākā dvēseles vibrācijā. Viņa bija tik trausla, tik ēteriski gaiša, ka bailes bija tai pieskarties, to apkampt vai ar to darboties, kā to mana loma prasīja. Un visu izrādi es netiku vaļā no sajūtas, ka esmu neikdienišķas būtnes tuvumā.«

Seko slimības gadi. 1928. gadā pie Daces Akmentiņas viesojas «Jaunāko Ziņu» reportieris. «Viena no Skalbes brīnišķām dzejām stāsta par puisēnu, kas, dzelmē nogrimis, klusi vēro, kā laiki un ūdeņi kaut kur tālu aizšalc pār viņa galvu. Šo puisēnu atcerējos, kad, apciemodams mūsu lielāko skatuves mākslinieci Akmentiņu Daci 70. šūpļa svētkos, tā neuzmanīgi ievaicājos: «Ko tagad dariet?""Ko te lai daru?» – viņa atbildēja ar slepus asiņojošu pretjautājumu, un kluss, sāpīgs smaids apvijās dzīvām acīm. «Ravēt jau vairs nevaru. Sēdu te verandā, kad saule riet, – un klausos radio.» Tai brīdī likās, ka viss vientulības, atšķirtības dziļais traģisms izskan šais skopos, vienkāršos vārdos.«

Dace Akmentiņa mūžībā aiziet 1936. gada 16. martā 78 gadu vecumā.

Uz augšu