Kārlis Markss dzīvoja ar vērienu un nomira nabadzībā

Zinātniskā komunisma pamatlicējs Kārlis Markss visu mūžu bija dumpinieks un opozicionārs. Kaut arī jaunībā viņš bija ieguvis labu izglītību, lielāko dzīves daļu Markss bija bezdarbnieks un viņa lielo ģimeni uzturēja Frīdrihs Engelss; viņu un Kārli saistīja īpatnējas draugu attiecības. Lielākie politiskie panākumi Marksam saistīti ar trimdas laiku Parīzē; tur viņu 1848. gada 10. martā ievēlēja par Komunistu līgas prezidentu.

Rotaļas pāraug mīlestībā

Kārlim bija septiņpadsmit gadu, un viņš īsti nezināja, par ko vēlas kļūt. Bet to, ka vienīgā sieviete, ar kuru viņš vēlējās saistīt savu turpmāko dzīvi, ir Dženija fon Vestfālena, jaunietis zināja. Trīra bija maza pilsētiņa, un kaimiņi cits citu labi zināja. Heinrihs Markss, senas rabīnu dzimtas pēctecis, bija kļuvis tuvs ģimenes draugs Prūsijas aristokrātu fon Vestfālenu namā. Arī kaimiņmājas saimniekam patika draudzēties ar Marksiem, un mazais Kārlītis, kurš bija dzīvelīgs un gudrs puika, kļuva par rotaļbiedru mazajām fon Vestfālenu atvasēm — Edgaram un viņa vecākajai māsai Dženijai. Bērnu rotaļas nemanot pārauga pusaudžu mīlestībā. Lai arī Dženijas tēvam patika Kārlis un viņš puikam iepotēja mīlestību uz antīko mākslu, Šekspīru un klasisko mūziku, par meitas vīru Ludvigs fon Vestfālens jauno ebreju bez noteikta dzīves mērķa redzēt nevēlējās.

Viņš paredzēja, ka laulības ar Kārli Dženijai atnesīs vien nabadzību un ciešanas. Turklāt daudzie aristokrātiskie radinieki, arī Dženijas krusttēvs un koncerna «Philips» dibinātājs, meklēja meitenei pienācīgu līgavaini. Heinriham Marksam patika kaimiņa meita, taču viņa bija piecus gadus vecāka par Kārli, un tēvs cerēja, ka viņa dēls iestāsies universitātē, iegūs labu izglītību un kļūs par zinātnieku. Turklāt Heinrihs, kurš savulaik, lai kļūtu par advokātu, pārgāja no jūdaisma pie protestantiem, stipri apšaubīja iespēju, ka Dženijas augstdzimušie radi pieņems savā pulkā ebreju. Jaunieši sarīkoja saviem vecākiem vētrainas scēnas, un radinieku protestiem vairs nebija nozīmes, jo Kārlis un Dženija mīlēja viens otru un par katru cenu vēlējās savienot savas dzīves.

Uzticīgā sarīkojumu karaliene

1836. gadā jaunieši slepeni salaulājās, taču līdz tam bija jāgaida septiņi gari gadi. Visu šo laiku mīlnieki rakstīja viens otram vēstules, kas bija caurstrāvotas ar maigumu, sāpi un cerībām. Viņi nesatikās, jo Kārlis visu laiku bija pārbraucienos, mainīdams pilsētas un universitātes, bet mīlas liesma viņu sirdīs nedzisa, kaut arī jaunieši nezināja, vai vispār kādreiz apprecēsies. Septiņus gadus Dženija, ko sabiedrībā dēvēja par Trīras skaistāko meiteni un sarīkojumu karalieni, atteica visiem potenciālajiem preciniekiem — gan oficieriem, gan baņķieriem, kuri strīpām nāca uz fon Vestfālenu namu cerībā savaldzināt bagāto un skaisto Dženiju.

Savukārt radinieki neticēja, ka ebreju students atgriezīsies pie blondās skaistules, tāpēc ieskaitīja Dženiju vecmeitu kārtā. Bet Kārlis atgriezās un, pārbraukdams mājās no Bonnas universitātes, atveda līdzi trīs biezas klades, kas bija pierakstītas ar Dženijai veltītiem pašsacerētiem dzejoļiem. 1838. gadā nomira Heinrihs Markss, bet vēl pēc četriem gadiem — arī Ludvigs fon Vestfālens. Turklāt Kārlis bija kļuvis par avīzes «Reinische Zeitung» redaktoru, un ilgi gaidītās laulības varēja notikt. Ar cīņu sākās viņu saderināšanās, un par cīņu kļuva visa viņu turpmākā kopdzīve.

Sieva — cīņu biedrene

Laulība ar aristokrāti Kārli nepārvērta no opozicionāra par buržuju. Viņš joprojām savās avīzes slejās asi kritizēja valdību un iestājās par cenzūras atcelšanu; daudzi viņa raksti bija pakļauti stingrai cenzūrai vai aizliegti vispār. Drīz vien Markss atklāti aicināja ar revolūciju gāzt Prūsijas monarhiju un nodibināt demokrātisku valsts iekārtu. Pēc šīm klaji pretvalstiskajām publikācijām valdības pacietības mērs bija pilns un dumpīgā avīze «Reinische Zeitung» tika slēgta, bet tās redaktors — izsūtīts no valsts. Palikuši bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, Kārlis kopā ar Dženiju — tolaik ceturtajā grūtniecības mēnesī — devās trimdā uz Parīzi.

Pirmajā emigrācijā Marksu ģimene dzīvoja pusbadā, jo Kārlis nekur nestrādāja, bet iekrātā nauda bija beigusies. Francijā Markss iepazinās ar franču proletariāta revolucionārajām tradīcijām, tikās ar krievu emigrantiem, strādnieku organizācijām un sociālistu utopistu pulciņiem. Tikmēr sieva mājās kopā ar bērniem un kalponi badojās un meistarīgi aizņēmās naudu, lai Kārlim varētu nopirkt papīru un tinti. Kad vakarā ģimenes galva pārradās no kārtējās utopistu sapulces, viņš īpaši neinteresējās par bērnu veselību un materiālo stāvokli, bet, nosēdinājis savu sievu pie burtnīcas, lika viņai pierakstīt diktēto; tā bija Kārļa Marksa komunistisko tēžu analīze un «Kapitāla» pirmsākumi. Dženija pie šādas dzīves bija jau pieradusi un no bagātas aristokrātes kļuvusi par dumpinieka sievu un cīņu biedri. Parādi auga arvien lielāki, un Marksu ģimenei bieži nācās mainīt dzīvesvietu, jo neviens negribēja turēt savā paspārnē tik lielu saimi; viņi nekad nemaksāja, turklāt Marksu itin bieži apciemoja slepenpolicija.

Īpatnējā draudzība

Ar Frīdrihu Engelsu Kārlis bija pazīstams jau no «Reinische Zeitung» laikiem, kad Frīdrihs piestrādāja par avīzes korespondentu Lielbritānijā, kur viņš bija tēva izveidotās fabrikas «Ermen & Engels» līdzīpašnieks. Vēlākos gados abu radikāli noskaņoto kolēģu draudzība ievirzījās diezgan neparastā gultnē. Marksu ģimenē nauda pieturējās tikai pirmajos kopdzīves mēnešos, jo, tiklīdz Kārlis pazaudēja redaktora darbu opozicionāru avīzē, izsīka arī vienīgais ienākumu avots. Bija pienācis laiks tērēt sievas tēva atstāto nelielo mantojumu, bet Marksam patika dzīvot ar vērienu, tāpēc arī šie iekrājumi drīz vien izsīka. Kad Markss ar ģimeni ieradās Parīzē, viņu makā svilpoja vējš, taču kā glābējs nāca radikālais uzņēmējs un Kārļa domubiedrs Engelss. Jau no pirmās trimdā pavadītās dienas Frīdrihs apmaksāja Marksa lielās ģimenes tēriņus un kļuva par ļoti tuvu ģimenes draugu.

Viņi ar Kārli kopā ne tikai studēja sociālismu un ekonomiku, bet arī rakstīja ekonomiski filozofiskus rakstu darbus. Bieži Frīdrihs aizsēdējās līdz tumsai un palika pārnakšņot pie Kārļa. Marksiem bija kalpone Elēna Demuta; viņa ģimenē ienāca neilgi pirms pirmās emigrācijas uz Franciju. Jaunlaulātajiem viņu «uzdāvināja» Dženijas māte. Uz kalpones pleciem gūlās klejojošās ģimenes visu lietu kārtošana. Ar laiku viņa kļuva Marksu bērniem par otru māti, Dženijai par labāko un tuvāko draudzeni, bet Kārlim par pastāvīgu partneri šaha spēlē.

Neraugoties uz ģimenes ārkārtīgi sarežģīto finansiālo stāvokli, arī Elēna papildināja saimi ar savu dēlu Frediju Dermutu. Tiesa gan, visas ar naudas lietām saistītās rūpes kārtējo reizi uzņēmās Engelss. Fredija nākšanu pasaulē ģimene īpaši nereklamēja un, kad puisītis paaugās, viņu atdeva patversmē. Engelss bija paziņojis, ka viņš ir bērna tēvs, un maksāja par kalpones dēla uzturēšanos patversmē. Tikai 1959. gadā atklātībā parādījās dokumenti, kas atklāja pasaulei, ka Fredija Demuta īstais tēvs ir Kārlis Markss.

Mirst pilnīgā nabadzībā

Kārlim ar Dženiju bija seši bērni, no tiem izdzīvoja tikai trīs meitas. Visvairāk «Maurs», tā Kārli bija iesaukuši cīņu biedri un mājinieki, pārdzīvoja deviņgadīgā dēla Edgara nāvi. «Mana sieva un meita ir slimas, man nav naudas zālēm un ārstam. Desmit dienas mūsu vienīgā barība ir kartupeļi un maize. Esmu parādā par dzīvokli, arī pie maiznieka un miesnieka sakrājies milzīgs parāds,» — tā Markss rakstīja savam draugam Frīdriham vienā no neskaitāmajām vēstulēm ar lūgumu pēc palīdzības. Pēdējā Marksu ģimenes trimdas zeme bija Lielbritānija. Pēc pārcelšanās uz Londonu viņu materiālais stāvoklis bija tik nožēlojams, ka nebija par ko apglabāt meitiņu Francisku. Kad pārdots bija pat Kārļa mētelis, pienāca kārta fon Vestfālenu ģimenes sudrablietām.

Taču, kad Markss devās pārdot sudraba karotes, viņu aizdomās par zādzību apcietināja policija, jo zinātniskā komunisma pamatlicējs izskatījās pēc klaidoņa. Dzīve trūcīgos mitekļos, kartupeļu diēta, policijas kratīšanas un vīra aresti stipri iedragāja Dženijas un bērnu veselību. 1854. gadā ģimene pārslimoja holeru, jo ūdensvads mājai, kurā viņi tolaik dzīvoja, gāja cauri kapsētai. 1860. gadā Dženija saslima ar bakām un gandrīz nomira. 1881. gadā viņa pēc vairāku mēnešu neizturamām ciešanām nomira ar aknu vēzi. Drīz vien mūžībā aizgāja arī Maurs, pirms tam apglabājis vecāko meitu. Viņi visi atdusas Ārlingtonas kapsētā Londonā, arī uzticīgā kalpone Elēna Demuta.