Sengrieķu leģenda vēsta: Zevs, galvenais dievs un liels izvirtulis būdams, reiz apmeklējot Lesbas salu, iemīlējās vietējā meitenē, taču viņa uzdrošinājās atvairīt vareno kavalieri.
Zeva lāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Saniknojies par kurvīti, Zevs nolādējis iekārotās jaunavas dzimteni un iznīcināja Lesbas salā visus vīriešus. Pēc dažiem gadiem apciemojot salu, jūras braucēji nesastapa nevienu dzimumnobriedušu vīrieti. Lai gan dieva patvaļas sodītas, attapīgās salas iemītnieces tomēr atrada alternatīvu vīriešu trūkumam. Tā bija viendzimuma mīlestība.
Leģendārā Lesbas salas grieķu dzejniece Sapfo (no viņas vārda, starp citu, radās viens no sieviešu homoseksuālisma nosaukumiem — safisms) jau 600 gadu pirms Kristus apdziedāja «notiesātās» iemītnieces uz salas. Ja ticam leģendai, varētu secināt, ka lesbisma vīruss līdzīgi putnu gripai sāka izplatīties visā Grieķijā un pārējās Vidusjūras valstīs.
Lesbiešu glāstus baudīja ķeltu druīdu un Aleksandrijas Izīdas (seno ēģiptiešu mitoloģijā — dzīvības dieviete) priesterienes, Romas matronas un Etiopijas verdzenes. Visi vīriešu mēģinājumi aizliegt safismu cieta neveiksmi, un lesbisms visbeidzot ieguva «normālas» mīlestības formas statusu. Turklāt to pat apsveica kā derīgu pirmslaulību praksi — sava veida seksuālo «sagatavošanos», kas attīsta meitenēs maigumu un laipnību. Gandrīz visur tempļos priesterienes sagatavoja jaunas meitenes ģimenes dzīvei, praktizējot lesbiešu seksu. Taču vislabāk viendzimuma mīlestības mērogus raksturoja plaši izplatītā lesbiešu prostitūcija. Senajā Romā pat parādījās īpašas prieka mājas, kas apkalpoja no vīriešu uzmanības pārsātinātās Romas aristokrātes.
Pirmo jūtamo triecienu lesbiešu mīlestībai atnesa kristietība. Par stingru tamlīdzīgu attiecību atmaskotāju izrādījās apustulis Pāvels, kas «Vēstījumā romiešiem» nosodīja izlaidībā vietējās sievietes, ar to domājot homoseksuālas attiecības. Kristus mācības uzvaras gājiens, ko pavadīja pagānu kultu un tempļu iznīcināšana, šķiet, nolēma lesbietes pilnīgai iznīcībai. Bet tā tomēr nenotika. Sieviešu daba lika sevi manīt, lai cik tas arī nebūtu paradoksāli — jaunā reliģijas oāzē — katoļu sieviešu klosteros.
Viens no Svētās inkvizīcijas «komisāriem» Marks Danzass XIV gadsimta sākumā savā ziņojumā rakstīja: «Apkaunojošās attiecības starp sieviešu klostera mūķenēm ir nonākušas tik tālu, ka dažas pat noslēdz savā starpā kaut ko līdzīgu laulībām un apmetas vienā cellē.» Turklāt ne pāvests, ne inkvizitori tā arī nenoorganizēja nevienu ievērojamu procesu pret safistēm, acīmredzot baidoties «iznest ārpus ģimenes ķildas», kas ievērojami varētu draudēt baznīcas reputācijai.
Lesbisms bija izplatīts arī leģendāro viduslaiku raganu vidū. Sabatu saietos tika piekoptas viendzimuma orģijas. Ir zināmi gadījumi, kad Svētā inkvizīcija apsūdzēja sievietes buršanā, pierādot tikai lesbiskās attiecības. Viduslaiku franču vēsturnieks Šarls de Seds stāsta par desmit raganu procesu Tulūzā. Galvenais apsūdzības punkts bija safisms, ar kā palīdzību, pēc tiesnešu sprieduma, raganas lopiem uzlaida sērgu un izsauca neražu.
Eiropas meteņu karnevāli gandrīz nekad nenotika bez lesbiešu izpriecām. Īpaši tamlīdzīgas izdarības bija iecienītas jaunu meiteņu vidū, kas sargāja savu nevainību nākamajiem vīriem. Lesbiešu statuss krasi mainījās «galantajā laikmetā». Safisms kļuva elitārs un kļuva par iecienītu izpriecu augstākajā sabiedrībā. XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā izplatījās lesbiešu literatūra. Tiesa, šo darbu autori galvenokārt bija vīrieši, kas tīksminājās par sieviešu viendzimuma mīlestību. Pieminēšanas vērti būtu Didro ar «Mūķeni», Rašilda «Kungs Venēra», Flobēra «Salambo», Balzaka «Zeltacainā meitene».
Taču XIX gadsimta vidū safisma «cildenums» pamazām sāka bālēt. Franču mediķis Kofijons, aprakstot sava laika sieviešu lesbisko uzvedību, minēja, ka attiecīgais netikums esot modē populāru romānu un šujmašīnu satricinājumu dēļ. Tāpat pie vainas esot samaitātas draudzenes pansionātos un mājkalpotājas privātās mājās.
Īpaši plaši lesbisms esot izplatīts starp katordzniecēm un prostitūtām. Savukārt seksoloģijas pamatlicējs Rihards Krafts-Ebings savā «Dzimumpsihopātijā» skaidro, ka lesbisma cēlonis prostitūtu vidū esot tas, ka pērkamās sievietes ar paaugstinātu jutekliskumu, izpildot nožēlojamās impotentu vai izvirtuļu iegribas, galu galā sāk just riebumu pret vīriešiem un pievēršas savam dzimumam.
Lai ko gudrie vīri rakstītu pirms tūkstoš vai simt gadiem, viendzimumu attiecības starp sievietēm tā arī nav izdevies iznīdēt. Vai tas nozīmē, ka, pirms sāka valdīt kristīgā kultūra, sabiedrība bija gudrāka un neignorēja sieviešu seksualitātes izpausmes?
Vai arī tas nozīmē, ka «izlaidība» nav iznīdējama? Bet varbūt tas nozīmē, ka Homo sapiens seksualitāte nav iegrožojama tikai reprodukcijas rāmī? Proti, vienīgais pieļaujamais seksuālās baudas gūšanas veids ir iespējams tikai tādā veidā, no kā rodas bērni. Citādās izpausmes tiek uzskatītas par nobīdi no normas.
Un kas ir norma?
Un galu galā, ko tad tas Zevs gribēja pierādīt, nolādot Lesbas salas iemītnieces?