Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8907789t1h66ff.jpg)
Doma par braukšanu uz Portugāli prātā iešāvās pirms pusgada. Taču tā bija tikai tāla nākotnes vīzija. Bet, kas to būtu domājis, jau martā mēs, trīs «Vakara Ziņu» kolēģes, nonācām šajā brīnišķīgajā valstī. Un noteikti tur aizbrauksim vēlreiz, jo dažās dienās visu, ko sirds kāro, apskatīt nav iespējams!
Dažas stundas, biļetes jau e–pastā
No sākuma radās doma — tā, pārfrāzējot mūžseno teicienu, var teikt par mūsu ieceri. Doma tika izcilāta un atlikta malā kā realizējama tikai tad, kad būsim tikušas līdz pieklājīgam finansiālajam stāvoklim. Taču janvārī kādā brīvākā brīdī vienkārši sērfojām internetā un joka pēc paskatījāmies, cik maksā lidojums no Liverpūles uz Portu. 0,99 pensi (+ nodokļi)! Un tad vairs nebija tikai doma, radās absolūta pārliecība, ka jālido.
Turpmākā diena tika pavadīta, sērfojot tīklā un mēģinot saplānot pēc iespējas lētākus lidojumus un mazāku nīkšanu lidostās. Rezultāts bija lielisks — kopējie izdevumi par turp un atpakaļ ceļu sasniedza vien 100 latu. Drīz lidojuma izdrukas jau bija mūsu e–pastos.
Latvijā labu cilvēku netrūkst
Turpmākās dienas pavadījām eiforijā un informācijas vākšanā par šo noslēpumaino, par nabadzīgu dēvēto valsti. Sākumā ziņas smēlāmies internetā un grāmatās, bet vēlāk sapratām, ka ar to būs par maz. Sazinājāmies ar handbolista Aigara Lazdiņa dzīvesbiedri Ivetu Lazdiņu — viņi taču Portugālē nodzīvojuši teju desmit gadu! Iveta pastāstīja, kas ir obligāti jāredz, un mēs iemīlējām Portugāli no stāstiem vien. «Kad jūs brauksiet? Martā? Ar laikapstākļiem var paveikties, bet var arī ne. Labi, ka nebraucat aprīlī, tad vienmēr līst lietus!» atzina Iveta. Vēlāk padomus deva arī citi Portugāli apceļojušie cilvēki. Visi bija vienisprātis — Portugāle ir valsts, kurā ir vērts atgriezties vēl un vēl. Pēc visām šīm sarunām tapa garš jo garš apskatāmo pilsētu, vietu un objektu saraksts.
Ar viesnīcas meklējumiem veicās vēl jaukāk — uz lūgumu palīdzēt ar padomu atsaucās kāds puisis, kurš ne tikai rezervēja mums numuriņus ļoti glaunā viesnīcā, bet bija gatavs (pat mūs nepazīstot) jau iepriekš par vienu nakti samaksāt, atļaujot parādu atdot pēc atgriešanās. Sakiet vēl, ka Latvijā nav labu cilvēku!
Portu sagaida ar lietu
Liktenīgais izlidošanas rīts. Bruņojušās mugursomām, devāmies uz lidostu, sēdāmies lidmašīnā un jau pēc dažām stundām bijām Liverpūlē. Vēl dažas stundas, un jau lidojām uz Portu — Ziemeļportugāles galvaspilsētu. Jau tumsiņā bijām Portugālē, kura mūs sagaidīja... ar siltu lietu. Taču tas netraucēja pašā vakarā vēl baudīt Portu gaisotni. Tiesa, bijām tomēr nogurušas un daudz neapskatījām, bet likāmies uz auss, jo jau no rīta bija jāpošas 350 kilometru garam pārbraucienam uz Lisabonu.
Vajadzīgo staciju atradām bez raizēm. Samaksājām mums ļoti lielu, bet Eiropai šķietami smieklīgu naudu un kāpām ātrvilcienā (eh, kad mums būs tik labi un ērti vilcieni...), un pēcpusdienā ieradāmies Lisabonā — «Oriente» stacijā. Arī tur līņāja, taču tas netraucēja apskatīt par godu «Expo «98» būvēto kompleksu un mieloties ar kalmāriem un astoņkājiem. Taču brīdī, kad mēģinājām atrast otru lielāko pasaules okeanāriju, lietus kļuva tik stiprs un vēja brāzmas tik nežēlīgas, ka no šīs ieceres bija jāatsakās un steigšus jāmeklē taksis, lai daudzmaz sausas nokļūtu viesnīcā.
Viesnīca... Neko tādu pat pārdrošākajos sapņos nebijām iedomājušās — jau pie durvīm mūs sagaidīja portjē, sakrāmēja ceļasomas zeltītos ratos un aizveda uz numuriņu. Vīlušās nebijām pilnīgi noteikti!!!
Maksa pa nezināšanu jeb Turpmāk taksi vairs neizmantosim
Naktī plosījās pamatīga vētra, lietus sitās logā, un tā vien šķita, ka diena būs jāpavada viesnīcā. Taču pusdienlaikā sāka skaidroties, atspīdēja saule, un atkal lēcām taksometrā, lai dotos uz Belenu. Izstaigājām Belenas torni, Sv. Hieronīma klosteri. Taču skats nemitīgi vērsās pāri Težu upei uz Kristo Rei (Jēzus Kristus statuja). Mēģinājām noskaidrot, no kurienes atiet kuģītis uz otru krastu, taču portugāļiem ar angļu valodas prasmi ir visai pavāji — uzzinājām vien virzienu un to, ka jāiet tālu. Gājām, gājām, līdz piekusām un nolēmām vietējā krodziņā pamieloties ar vietējām delikatesēm. Pēc ēšanas sapratām, ka kājām iešana vairs nav pa prātam, tāpēc sameklējām taksometru un braucām pāri 25. aprīļa tiltam. Pēc tam gan to nožēlojām — attālums šķietami neliels, taču ceļu labirinti, taksista apmaldīšanās... un, līdz nonācām līdz slavenajai statujai, bijām spiestas šķirties no vairāk nekā 20 eiro. Šādi tēriņi absolūti nebija ieplānoti, un sapratām, ka laiks beidzot tikt galā ar sabiedriskā transporta sistēmu.
Statuja patiesi ir iespaidīga. Samaksā trīs eiro, un lifts uzved 82 metru augstumā, kur, stāvot pie Kristus statujas kājām, paveras brīnišķīgs skats uz Lisabonu.
Atpakaļ braucām ar autobusu, Težu šķērsojām ar kuģīti un nokļuvām Baišā. Brīdi paklīdām pa pilsētu, līdz tālumā augstā kalnā acīm pavērās Svētā Jura cietoksnis. Gājiens pa šaurajām Alfamas ieliņām, kāpiens stāvajā kalnā, un bijām klāt. Pamazām jau satumsa, taču tas neatturēja mūs no kāpelēšanas pa šaurajām kāpnēm un ložņāšanas pa tornīšiem.
Vēl jāapskata tik daudz! Brauksim vēl!
Dienas skrēja tik ātri, ka paguvām apskatīt vien niecīgu daļu no ieplānotā — karaļu pilis Sintrā, okeāna piekrasti Kaškaišā, paklaiņot vien pa Lisabonu, vēlāk arī pa naksnīgo Portu, un atkal jau bija jākāpj lidmašīnā, lai dotos uz mājām.
Portugāle ir fantastiska valsts. Dod, Dievs, reiz mums sasniegt tādu «nabadzības» līmeni! Un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tur atgriezīsimies, lai aplūkotu vidieni, dienvidus, paklausītos portugāļu oriģinālo fadū, nevis tūristu masām domāto, skatītos vēršu cīņas un jūsmotu par futbolu, kas ir viena no lielākajām portugāļu kaislībām, un sajust atkal šo, šķiet, pat gaisā jaušamo kaisli.