Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8908596t1h585a.jpg)
Kopš Ameli satika Nilu, bija pagājis pusotrs gads. Kaut gan nē, satikās viņi krietni agrāk, tikai uz TO kino viņi aizgāja pirms pusotra gada...
Ameli sēdēja savā istabā. Jau krēsloja, bet lampu pie atpūtas krēsla iedegt viņa nesteidzās. Ameli klausījās mūziku pleijerī, un kamīnā lēni kūrās uguns. Viņa domāja par Nilu. Kas viņa viņam ir, ko nozīmē? No tā vīrieša taču neko nevarēja saprast. Kaisles tur bija pārpārēm, bet tas taču nevar tā turpināties mūžīgi…
Ameli bija nogurusi no tik neskaidrām attiecībām, viss bija nonācis pie zināmas robežšķirtnes. Tās bija dīvainākās attiecības, kādas Ameli jebkad bijušas. Viņa sajuta, ka negrib vairs tā turpināt: vai nu tad lai viss jūk un brūk, vai arī mesties uz galvas jūtu okeānā… Šaubas… bailes… iekāre… Tas viss jaucās vienā kokteilī. Slavenais «padomāšu par to rīt» arī nederēja, jo pēc trīs dienām viņiem abiem kopā bija pasākums.
Ameli zvanīja Nilam, viņi parunāja par darba lietām, tad apvaicājās, ko kurš dara un kā iet… Kad Ameli izstāstīja par to noskaņu, kurā atrodas un ka viņai ir kaut kā skumīgi, Nils iepauzēja.
Ameli jau likās, ka saruna ir pārtrūkusi. «Hallo?» viņa iejautājās… «Es esmu tepat, es tikai klausos, kā tu elpo. Es gribu aizbraukt pie tevis. Ameli, dzirdi?»
Tagad pauze bija otrā galā. «Un ko tu iesāksi ar tādu skumīgu sievieti?», Ameli pēc brīža vaicāja. «Mēģināšu kaut ko darīt lietas labā,» Nils noteica lēni un seksīgi. «Tur būs grūti kaut ko izdarīt, man ir ļoti, ļoti, ļoti skumji,» Ameli atbildēja. «Gaidi, es pēc brīža būšu,» Nils ātri noteica un, nesagaidījis atbildi, nolika klausuli.
Zvans pie durvīm. Ameli bez sajūsmas devās pretī Nilam. Atvēra durvis un ieraudzīja plīša sunīti ar skumjām actiņām. Ameli atplauka smaidā. «Iepazīsties, tas ir Rabo, kad viņu samīļo, viņš sāk smaidīt, tikai to nekad nevar redzēt, jo, kad viņu mīļo, tad viņš skatās uz otru pusi… Ai, nu kaut kā tā, man laikam ne visai sanāca…» Nils noteica.
Ameli apskāva Nilu, bet tas nebija tā kā citas reizes… Mīļāk, droši vien…
«Tu kaut ko dzersi?» Ameli apvaicājās. «Jā, tevi…» Nils atbildēja un maigi noskūpstīja Ameli. Viņa ļāvās. Nils pacēla Ameli tā, kā to dara vecāki, kad paņem savus bērnus opā un prasīja: «Kur man tagad tevi jānes?» – «Čučēt,» Ameli iečukstēja Nilam ausī. «Nāc, iesim, maziņā,» Nils pavedinoši ierūcās. Skumjas bija tepat joprojām, taču šajā brīdī Ameli saprata, ka tomēr metīsies uz galvas lejā — kas būs, būs…
Gultā Nils, maigi skūpstīdams Ameli, saplūda ar viņu. Nils lēnām kustējās, skatoties Ameli cieši acīs, ar vienu roku turēja viņu pie skausta, ar otru lēnām glāstīja pieri un vaigus. Ameli darīja to pašu, tikai maigām rokām glāstīja šo vīrieti, kuru izprast nespēja, bet šobrīd skaidri juta, ka — mīlēja. Viņi jau vairs nekustējās, Ameli juta sevī karstu, stingru Viņu… Juta, kā karsts šķidrums piepilda viņu. «Es mīlu tevi vairāk par visu,» Nils klusi noteica un noskūpstīja Ameli sausās lūpas. Ameli matos ieritēja divas lielas asaras…
Tieši tajā dienā gadu vēlāk viņi apprecējās… Cerams, ka dzīvos laimīgi, cerams…