Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izlietu ūdeni nesasmelsi, izteiktu vārdu nenoķersi – šīs rūgtās patiesības vissāpīgāk nākas izjust, kad netīšām izteiktais vārds jau kļuvis par folkloru un tā autoru pirmām kārtām sāk saistīt nevis ar viņa labajiem nodomiem un lieliskajām politiķa dotībām, bet gan ar «murkšķa miegu», «mudaku», «mērcēšanu atejā». Galu galā ne jau tikai brīvdomības pārņemti mākslinieki, bet arī politiķi dažkārt apjauš, ka ar normatīvās leksikas ierobežoto vārdu krājumu domu grūti izteikt precīzi.
Lieliskais cilvēks Bušs
Atliek vien palūkoties austrumu virzienā pāri robežai, un arī tur, daudz nemeklējot, vismaz pāris spilgtu politisko runu teicēju atradīsim bez pūlēm. Protams, šeit jāņem vērā arī krievu valodas priekšrocības, jo ar tās starpniecību oponentu iznīcināšana sanāk vēl filigrānāka. Atcerēsimies kaut vai Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumus, atbildot uz jautājumu par čečeniem, kad viņus tika solīts «mērcēt atejā». Savukārt, kad franču žurnālists jautājumu par Čečeniju Krievijas prezidentam uzdeva Eiropas Savienības galotņu tikšanās laikā Briselē, Krievijas prezidents viņam atbildēja: «Ja vēlaties kļūt par islāma radikāli un esat gatavs sevi apgraizīt, iesaku jums to darīt tā, lai tur nekas vairs neizaugtu.» Starp citu, krievu sociologi atklājuši saistību starp prezidenta rupjajiem izteikumiem un viņa reitingu. Proti, jo vairāk šādu frāžu, jo prezidents populārāks.
Kā norāda NewsRu.com, šādi izteikumi Krievijas prezidentam ir raksturīgi, un viņa auditorijai šāds runas stils patīk – problēmas rodas, kad tulkiem šie izteikumi jāpārvērš ārvalstu auditorijai saprotamā veidā. Vienu no šādām kutelīgām situācijām tulki piedzīvoja, kad, runājot par oligarhu kontrolēšanu, prezidents norādīja: «Allaž ir jāpakļaujas likumam, ne tikai tad, kad tevi sagrābj aiz olām.» Tulkotāji mazliet pietvīka un frāzi iztulkoja kā sagrābšanu «aiz vienas vietas».
Krievijā pat ir izdota grāmata Putinki, kurā apkopotas prezidenta ievērības cienīgākās frāzes, viena no tām: «Džordžs Bušs ir tik lielisks cilvēks – pat ja viņš vispār nesaprot manu angļu valodu, viņš izliekas, ka saprot, par ko es runāju.«
Kā vēl viena spilgta krievu politiskās oratormākslas zvaigzne jāmin Liberāldemokrātiskās partijas vadītājs Vladimirs Žirinovskis, kuram allaž ir pa vērtīgai idejai situācijas uzlabošanai, un arī pēc vārda azotē nav jāmeklē. Atcerēsimies kaut vai viņa ģeniālo putnu gripas novēršanas plānu – janvārī politiķis ieteica apšaut visus gājputnus, kas mēģinās šķērsot Krievijas gaisa telpu, bet, lai cīnītos ar demogrāfiskajām problēmām, savulaik viņš aicināja legalizēt daudzsievību. Īsāk sakot, mums ir darīšana ar rīcības cilvēku. Tiesa, ultranacionālistiskā izteiksmes veida dēļ V. Žirinovskim ir arī jācieš – viņu laiku pa laikam kāds nodēvē par fašistu.
Taču visspilgtākais V. Žirinovska veikums laikam būs viņa aizraujošā uzruna ASV prezidentam Džordžam Bušam 2003. gadā pirms iebrukuma Irākā. Internetā šo materiālu iespējams atrast dažādā veidā – gan videomateriālā, kur cienījamais politiķis redzams kopā ar diviem pagurušiem puišiem, gan dažādos veidos pārmiksētos audiofailos, kuros V. Žirinovskis repo, piemēram, Eminema dziesmas vai kāda deju ritma pagadījumā. Dž. Bušu viņš nosauc par, kā to smalkāk pateikt, «mēslu kovboju» un Bagdādes vietā aicina bombardēt Tbilisi – teksts bija tik spēcīgs, ka parlamenta ētikas komisija pat sāka šajā lietā izmeklēšanu. Tiesa, par sodīšanu tolaik nevarēja būt ne runas, jo arī milicijas izmeklētāji atteicās apstiprināt materiāla autentiskumu. Bet V. Žirinovskis toreiz pārspēja pats sevi – kā pēc tam rakstīja laikraksts Kommersant, politiķis pamanījās šajā lietā sniegt trīs atšķirīgus viedokļus: ka materiāls ir viltojums, materiāls ir īsts, taču nelikumīgi nofilmēts un ka viņa attēls video ir īsts, bet sacītais piemontēts un tā nav viņa balss.
Nacisma atdzimšana
Par ASV vispār nerunāsim – katrs, kam nav slinkums, uzskata par goda lietu kaut ko pasacīt par tur valdošo «Teksasas kovboju». Viens no pēdējā laikā aktīvākajiem šīs frontes cīnītājiem ir Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kurš ar savām aktivitātēm izvirzījies par Latīņamerikas antiamerikāniskās politikas vadītāju. Vēl pagājušajā mēnesī viņš Dž. Bušu nodēvēja par gļēvuli. «Es jums kaut ko pateikšu, Draudu kungs [šādi U. Čavess mēdz uzrunāt Dž. Bušu]. Jūs esat gļēvulis, jo nedodaties uz Irāku komandēt karavīrus. Ir viegli būt līderim no attāluma,» U. Čavess sacīja iknedēļas televīzijas un radio programmas Hello President laikā. Bet, kad Vašingtona U. Čavesu nodēvēja par demagogu, viņš Dž. Bušu pasludināja par dzērāju, zaķpastalu un ēzeli.
Taču šis vēl būtu sīkums, salīdzinot ar kādu citu tendenci, kas pēdējā laikā pārņēmusi pasauli. Proti, par modes tendenci dažāda mēroga politiķu starpvalstu komunikācijas līmenī kļuvis vienam otru dēvēt par Hitleru vai nacistu. Īpašus panākumus šajā frontē guvis Čavesa kungs – šā gada 5. februārī viņš mītiņa laikā tūkstošiem savu atbalstītāju paziņoja, ka nacionālsociālistu režīms nobāl ASV priekšā: «ASV prezidenta imperiālistiskajai, genocīdu piekopjošajai un fašistiskajai attieksmei nav robežu. Domāju, ka Hitlers ir zīdaiņa vecumā, ja salīdzinām ar Dž. Bušu.» Taisnības labad gan jāteic, ka dienu pirms tam ar Hitleru Venecuēlas prezidentu bija salīdzinājis ASV aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds: «Viņš [Čavess] tika ievēlēts likumīgi – gluži kā Ādolfs Hitlers, pēc tam sagrāba varu un patlaban strādā rokrokā ar Fidelu Kastro, [Bolīvijas prezidentu Evo] Moralesu un citiem.» 1. februārī dūrienu mugurā Dž. Bušam izdarīja kāds viņa pavalstnieks – kādas Kolorādo štata skolas vecāko klašu skolotājs Džejs Bennišs. Dž. Buša ikgadējā runa Kongresam Par stāvokli valstī skolotājam lāgā nebija patikusi, tāpēc viņš skolēniem paziņoja, ka dažas no prezidenta sacītā rindkopām stipri atgādinājušas Hitlera uzstāšanos.
Vācijas kanclere Angela Merkele 4. februārī, ņemot vērā aktuālās tendences, uzskatīja par nepieciešamu paziņot, ka savā darbībā Hitleram līdzinās Irānas prezidents Mahmūds Ahmadinedžads. «Tagad mēs redzam – bija laiks, kad mums vajadzēja rīkoties citādi,» viņa sacīja, norādot, ka arī pagājušā gadsimta 30. gados pasaulei vajadzēja laikus reaģēt uz nacionālsociālistu aktivitātēm.
Savukārt pēc tam, kad šomēnes Beļģijas parlaments pieņēma lēmumu par eitanāzijas legalizēšanu, par Hitlera un nacistu politikas lietošanu šo valsti apsūdzēja Itālijas parlamenta attiecību ministrs Karlo Džovanardi. Beļģijas premjers Jans Peters Balkenende par to neganti apskaitās un pieprasīja atvainošanos – par zīmi, ka šāda apsaukāšanās joprojām nav atstājama bez ievērības.
Pašmāju zvaigznes
Ko tur liegties, tieši spilgtās izteiksmes formas dēļ mums labi palikuši prātā tādi politiķi kā Vilis Krištopans, Kārlis Leiškalns un Jānis Ādamsons. Lai gan šie vīri vairs nav uzskatāmi par politiskām aktualitātēm, savas pēdas viņi ir atstājuši. J. Ādamsons izcēlās kā pedofilijas komisijas vadītājs, kam tika iespēja no Saeimas tribīnes pavēstīt, ka toreizējais tieslietu ministrs Valdis Birkavs, premjerministrs Andris Šķēle un Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Sončiks varētu būt saistīti ar bērnu izmantošanas aktivitātēm. Tā kopš 2000. gada katru 17. februāri latvju tauta atzīmē kā «mudaka, liellopa un kretīna» dienu – ar šādiem vārdiem toreizējais Latvijas ceļa deputāts Kārlis Leiškalns, protestējot pret J. Ādamsona atklājumiem, meklēja taisnību. Nedēļu vēlāk K. Leiškalns par saviem izteikumiem atvainojās, norādot, ka «mudaka» vietā vēlējies lietot vārdu «nelietis», bet ātrumā neesot spējis to atminēties. Atgādināsim, ka toreiz V. Birkavs, pret šādu J. Ādamsona izrunāšanos iebilstot, pieteica badastreiku, tādējādi mēģinot iedibināt vēl vienu politiskās komunikācijas formu, kas diemžēl līdz mūsu dienām nav kļuvusi populāra – pēdējā laika notikumi liek domāt, ka labāk ir vienkārši ar zobiem un nagiem turēties pie krēsla, līdz padzen, savukārt par kādām nevardarbīgas pretošanās un protesta formām labāk nedomāt, jo tās tikai atņem spēku krēslā noturēšanās sacensībā.
Bet V. Krištopans šajā «muļķu zemē», šķiet, tā arī apmaldījies kā labirintā – jau kļūst par grūtu saskaitīt, cik reižu V. Krištopans no politikas aizgājis un cik reižu atgriezies, pēdējo reizi viņš par šādiem plāniem paziņoja pagājušajā mēnesī. Teiciens par muļķu zemi viņam paspruka 1997. gadā, kad viņš solījās braukt prom no Latvijas, ja kāds pierādīs, ka viņš pārkāpis Korupcijas novēršanas likumu. Par šo izteikumu V. Krištopans atvainojās, taču folkloras vācelīte jau bija papildinājusies ar jaunu frāzi.
Uz visa šā fona bijušā premjera Induļa Emša izteikumi par to, ka Latvija «deg zilās ugunīs» un ka viņš laikā, kad nelietīgais parlaments nobalsojis par neuzticības izteikšanu, ir gulējis «murkšķa miegā», nudien nav nekas īpašs. Tiesa, «zilās ugunis» tika atzītas par pērnā gada spārnoto izteicienu.