Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8918837t1h7cec.jpg)
Tikai tad dārzs kļūst par īstenu dārzu, ja tas ieturēts noteiktā stilā. Ziedi, krūmi, taciņas, iežogojumi un strūklakas spēj veidot interesantu un oriģinālu kompozīciju. Stils piešķir harmoniju, iekšējo jēgu un organizāciju visiem dārza elementiem. Tādēļ katram sevi cienošam dārza īpašniekam vajadzētu padomāt — vai mans dārzs ir šā nosaukuma vērts?
Idejas ir neskaitāmas, un to risinājumi neaptverami un daudzpusīgi, tikai jāatrod sirdij tuvākie un jāsāk rīkoties — jāapdomā, kādu stilu izvēlēsieties, kādus stādus vēlēsieties redzēt savā dārzā, kā to visu iegādāties un kopt. Jāatceras, ka ne pavisam ne visas idejas iespējams realizēt Latvijā, taču — kas meklē, tas noteikti atrod.
Ir gana daudz dārza noformējuma stilu, taču ne katrs būs piemērots tieši jums. Noteikti jāņem vērā gan iespējas, gan mājas izskats, gan jūsu un jūsu ģimenes paražas, intereses un dzīvesveids. Dārzs, kurā jūs nejūtaties ērti, neskatoties uz tā estētiskajām kvalitātēm, zaudē jebkādu nozīmi. Cilvēkam, mājas interjeram un dārzam ir jāpapildina citam cits un jārada harmonija, nevis disonanse. Šoreiz pastāstīsim par formālo un neformālo stilu.
Formālais stils
Klasika — paliekošas vērtības, kas izturējušas laika pārbaudi. Šis stils būs tīkams cilvēkiem, kuriem patīk pareizas ģeometriskas formas, līnijas, vienmērīgs ritms un kārtības sajūta. Šāds stils paredz simetrisku elementu izvietojumu. Šeit iederas taisnstūra formas mauriņi, apaļas vai taisnstūra dobes, krāsaini viengadīgi augi. Nereti dārzus izklāj ar dekoratīvām flīzēm vai ķieģeļiem, bet augus novieto konteineros. Klasiskais stils neiztiek arī bez dažādu izmēru rūpīgi apcirptiem dzīvžogiem, kas sadala teritoriju mazākos laukumos. Šim stilam piedien akmens soli, terases un strūklakas. Ņemot vērā šā stila galveno īpatnību — simetriju, tādu dārza uzturēšanai ir nepieciešama vesela dārznieku komanda.
Klasiskā stila saknes meklējamas antīkās pasaules estētiskajos priekšstatos, kurus vēlāk, renesanses laikmetā, pārņēma franči un itālieši, bet savu kulmināciju sasniedza 17.–18. gadsimtā. Šādi dārzi reprezentē cilvēka kontroli pār dabu, kā arī dārza saimnieku bagātību un varenību.
Acīmredzami — formālais stils nevarētu būt plaši izmantots mūsdienās piemāju dārziņos. Šāds skaistums prasa laiku un vietu, turklāt tas nav īpaši praktisks. Šis stils pretojas laikmeta garam, taču tam noteikti atradīsies savi piekritēji — iespējams, tieši jūs.
Neformālais stils
Šā stila viena no jaukajām īpatnībām ir iespēja apvienot sevī dažādu laikmetu un stilu elementus, kas tiek organizēti saskaņā ar īpašnieka gaumi, paražām un mērķiem. Šis stils ietver dažādus apakšstilus.
Vasarnīcas tipa dārzs ir ļoti praktisks, tur augļi un dārzeņi nereti sadzīvo kopā ar skaisti ziedošiem augiem. Tas ir ne vien glīti, bet arī ražīgi šā vārda burtiskajā nozīmē — ziedi piesaista kukaiņus, savukārt tie sekmē arī dārzeņu un augļu kultūru apputeksnēšanos, kas būtiski palielina ražu. Kukaiņi savukārt piesaista putnus, kas regulē kaitēkļu populāciju. Vasarnīcas stilam raksturīgas līkumotas taciņas, kas klātas ar flīzēm vai granti, pašdarinātas arkas, nožogojumi vīteņaugiem, liels daudzums aromātisko augu, ko izmanto kulinārijā.
Savvaļas dārzs ir neformālā stila galējība, ko Lielbritānijā mēdz dēvēt arī par kontinentālo dārzu. Savvaļas dārzi imitē dažādus savvaļas floras un faunas elementus — pļavas, nelielus mežus ar nelieliem krūmājiem un kokiem, ūdenstilpni, savvaļas augļu dārzus, akmeņainas vietas, pat purvus. Par materiālu «neskartās dabas» efekta radīšanai izmanto pļavas un meža ziedu dārza formas, piemēram, magones, un piejaucētus kokus un krūmus. Šā stila atslēgas vārdi ir ekoloģija, dabiskums, veselais saprāts un pievilcīga nekārtība.
Kuru no stiliem izvēlēties, lai paliek katra paša ziņā, taču jāatzīmē, ka katrā risinājumā ir vēl daudzi jo daudzi apakšrisinājumi. Protams, jāizvēlas vai jāapvieno modes tendences, sava gaume un tieši tas stils, kas dvēselei sagādā vislielāko prieku.
Interesants risinājums ir, piemēram, Ķīnas dārzs, kas sniedz atelpu no skopajām ainām Krievijas un bieži vien Latvijas dārzos. Ar ķīniešu centību varētu notikt brīnumi, tomēr grūti prognozēt, kā izpaudīsies šis uzplaukums dārzu kultūrā. Iespējams, ka modernajā Ķīnā atdzims senās un pusaizmirstās Ķīnas dārzu tradīcijas, bet varbūt radīsies kaut kas pilnīgi jauns.
Piemēram, stereotipiskais priekšstats par sentimentālo vācu dārzu tuvākajos gados varētu mainīties, jo jaunajā vācu ainavu arhitektūrā radošā doma virzīta uz ekoloģiju, uz rezervāciju, vides atveseļošanu un saglabāšanu. Tā ir objektīva nepieciešamība, jo Vācija ir viena no visvairāk attīstītajām industriālajām valstīm Eiropā, kur ceļi, pilsētas un rūpniecība dabai atņēmuši lielas zemes platības. Sabiedrībā radusies vēlme rūpnīcu teritorijas atdot atpakaļ cilvēkiem, un ainavu arhitektūra to panāk ar dažādiem līdzekļiem.
Līdztekus tradicionālajai daiļdārzu izjūtai Vācijā ļoti izteikts naturālās dabas sindroms — tiek radīta paskarba, mums varbūt pat nepieņemama ainava: dažkārt nevar īsti saprast, vai tā ir savvaļas teritorija vai parks.